Abats bija piecēlies un staigāja pa istabu apkārt.
— Un jūs domājat, ka viņš mira badā? — viņš beigās jautāja.
— Jā, badā, abata kungs, badā, — teica Kadruss, — to jums varu apliecināt tik tiešām, ka mēs abi esam kristīgie.
Ar drudžainām rokām abats sagrāba vēl līdz pusei pilno ūdens glāzi, izdzēra to vienā rāvienā un sarkanām acīm, bāliem vaigiem atsēdās savā kaktā.
— Tas taču ir briesmīgs stāsts, — viņš teica aizsmakušā balsī.
— Jo briesmīgāks tāpēc, ka nelaime nenāca no Dieva, bet no cilvēkiem.
— Nu, tad runāsim par šiem cilvēkiem, — teica abats. — Bet apdomājiet, — viņš vēl piebilda gandrīz vai draudīgi, — ka jūs esat apņēmies sacīt visu taisnību. Kas tad nu bija šie cilvēki, kuru vainas dēļ dēlam vajadzēja mirt izmisumā un tēvam badā?
— Divi vīri, kuri bija uz viņu greizsirdīgi, viens mīlas, otrs godkārības dēļ: Fernāns un Danglārs. Viņi Edmonu nodeva policijai kā bonapartistu aģentu.
— Bet kurš tad no viņiem tiešām denuncēja. Kurš ir īstais, vainīgais?
— Abi divi ir vainīgi, abata kungs; viens uzrakstīja denunciāciju, otrs to nodeva pastā.
— Un kad šī vēstule tika rakstīta un kur?
— Pamfila tēva krogā dienu pirms Edmona kāzām, — teica Kadruss.
— Taisnība, taisnība, — čukstēja abats. — Ak, Faria, Faria! Cik labi tu pazini cilvēkus!
— Ko jūs sacījāt, abata kungs? — iejautājās Kadruss.
— Neko, neko, — atteica abats. — Turpiniet vien!
— Danglārs uzrakstīja denunciāciju ar kreiso roku, lai viņa rokraksts nebūtu pazīstams, un Fernāns apņēmās to nodot tālāk.
— Bet jūs, — iesaucās abats, - jūs bijāt tur klāt!
— Es? — teica izbrīnījies Kadruss. — Kas jums teica, ka es tur biju klāt?
Abats redzēja, ka ir pārāk aizrāvies.
— Neviens neteica, — viņš sacīja, — bet tā kā jūs visu tik smalki zināt, tad domāju, ka jūs pats būsit klāt bijis.
— Jā, taisnība gan, — Kadruss teica apspiestā balsī, — es biju tur klāt.
— Un jūs nepretojāties tai neģēlībai, tai denunciācijai?! Tad jau jūs esat arī līdzvainīgs, — dusmodamies teica abats.
— Abata kungs, — teica Kadruss, — viņi mani tik ilgi bija piespieduši dzert, kamēr vairs nekā nesajēdzu. Es visu redzēju tikai kā caur miglu. Visu, jo vien tādā gadījumā goda vīrs var teikt, tiku teicis, bet viņi mani nomierināja, ka tas viss esot tikai joks un ļaunas sekas Edmonam nekādas necelšoties.
— Bet otrā dienā, mans kungs, — iesaucās abats, — otrā dienā jūs redzējāt, ka tas nebija joks, un jūs taču nekā nesacījāt, kaut gan Edmons jūsu acu priekšā tika apcietināts un aizvests!
— Jā, abata kungs, es biju tur, gribēju runāt un visu atklāt, bet Danglārs mani atturēja. Viņš man teica: „Bet kā tad, ka Edmons tiešām ir bijis uz Elbas salas, ka viņš tiešām ir dabūjis vēstuli bonapartistu komitejai Parīzē? Un kad šo vēstuli pie viņa atrod, vai tad tie, kas viņu aizstāvēja, netiks reiz sodīti?" Nu, es baidījos no tā laika politikas. Atzīstos — biju gļēvs un bailīgs, un cietu klusu; tā bija gļēvulība, bet ne noziegums.
— Sabiedriskos jautājumos gļēvulība ir arī noziegums, bet es jūs saprotu, tādu gļēvuļu ir daudz, ne jūs viens esat vainīgs.
— Jā, abata kungs, — atbildēja Kadruss, — un tas ir skorpions, kas mani moka dienu un nakti. Bieži lūdzu Dievu, lai viņš man piedod šo grēku, un esmu arī pārliecināts, ka par sodu šim manam nedarbam, vienīgajam manā mūžā, ir pār mani nākusi visa nelaime. Nožēloju visu mūžu šo vienu acumirkli, kur mana patmīlība mani pārvaldīja; tāpēc arī vienmēr saku savai Karkontai, kad viņa sūdzas: „Klusē, sieva, tāda ir Dieva griba!"
Un Kadruss bēdīgi nokāra galvu.
— Labi, labi, — teica abats, — jūs nu esat atklāti runājis, kas pats sevi apsūdz, tas pelna piedošanu.
— Par nelaimi Edmons ir miris, — teica Kadruss, — un nav paspējis man piedot.
— Viņš to nezināja, — teica abats.
— Bet tagad viņš to varbūt zina, — teica Kadruss.
Abats satrūkās un pacēlās no sava krēsla, bet Kadruss mierīgi turpināja:
— Ļaudis saka, ka miroņi visu zinot.
Nu arī abats nomierinājās un, atgriezdamies savā sēdeklī, teica:
— Jūs jau vairākas reizes tikāt minējis kādu Moreļa kungu. Sakiet jel, kas tas bija par cilvēku!
— Tas bija „Faraona" īpašnieks un Dantesa darba devējs.
— Un kāda loma tam vīram bija visos šinīs notikumos? — jautāja abats.
— Viņš bija godīgs, drošsirdīgs vīrs, abata kungs, un uzticams Dantesa draugs. Divdesmit reižu viņš tika aizrunājis par Edmonu. Kad ķeizars bija atgriezies Francijā, viņš Dantesa dēļ rakstīja, lūdza, draudēja, tā kā vēlāk, kad ķeizars atkal bija uzvarēts, tika vajāts kā bonapartists. Reižu reizēm viņš bija atnācis arī pie Dantesa vecā tēva un bija arī atstājis naudu, ko viņu kopt; vēlāk par šo naudu tika samaksāti sirmgalvja parādi un bēru izdevumi. Naudas maks man vēl ir, tas ir no sarkanas dzijas adīts.
— Un vai šis Moreļa kungs vēl ir dzīvs? — jautāja abats.
— Vēl dzīvs, — atteica Kadruss.
— Tad, — atteica abats, — šis krietnais vīrs laikam ir bāgāts un laimīgs.
Kadruss rūgti smaidīja.
— Jā, tikpat laimīgs kā es, — viņš sacīja.
— Kā? Moreļa kungs nav laimīgs! — iesaucās abats.
— Viņš atrodas tuvu trūkumam un, kas vēl ļaunāks par to, tuvu negodam.
— Kā tā?
— Jā, — turpināja Kadruss, — tā ir. Pēc tam kad viņš divdesmit piecus gadus strādājis un ieguvis cienījamāko vietu Marseļas tirdzniecības aprindās, Moreļa kungs bez glābšanas ir tuvu postam. Viņš divos gados ir pazaudējis piecus kuģus, ir pārcietis trīs briesmīgus bankrotus, un viņa pēdējā cerība tagad vēl ir likta uz „Faraonu", kuru vadīja nabaga Dantess un kas tagad ar košenilas kravu tiek sagaidīts no Indijas. Ja šis kuģis nepārbrauc, tāpat kā tie citi, tad Morelis ir beigts.