— Vai nelaimīgajam ir sieva un bērni? — prasīja abats.
— Jā, viņam ir sieva, kura pie visas nelaimes tomēr izturas it kā svētā; viņam ir meita, kas būtu izgājusi pie vīra, kurš to mīlēja un kuram vecāki tagad vairs neļauj precēt nabaga meiteni; viņam ir arī dēls, kurš armijā ir leitnants. Jūs varat iedomāties, ka tas viss viņa sāpes tikai pavairo. Nabaga mīļais virs! Ja viņš būtu viens pats, viņš sev iešautu lodi galvā, un visam būtu gals.
— Briesmīgi, — nomurmināja abats.
— Redziet, tā iet godīgiem ļaudīm, — rūgti piebilda Kadruss, — kamēr Dānglārs un Fernāns nezina, kur savu naudu likt.
— Kad tad Danglāram ir klājies? Viņš no visiem kā kūdītājs ir visvairāk pelnījis sodu.
— Kā viņam klājies? Viņš atstāja Marseļu un ar Moreļa kunga ieteikumu, kurš par viņa nodevību nezināja, kā grāmatvedis iekļuva kādā spāniešu baņķiera veikalā. Pa spāņu kara laiku viņš bija armijai pārtikas piegādātājs un tika pie mantas. Ar tālākiem uzņēmumiem viņš savu mantu vēl četrkārtīgi pavairoja un apprecēja sava principāla meitu. Tā drīz nomira, un pēc tam viņš apprecēja kāda Nargona kunga atraitni, tagadējā karaļkambarkunga grāfa Servjē meitu. Viņš bija miljonārs un tādēļ iecelts grāfa kārtā, un saucas tagad par grāfu Danglāru.
— A, — abats sacīja savādā balsī. — Un vai viņš ir laimīgs?
— Laimīgs? Kas to var zināt? Ja manta dara laimīgu, tad Danglārs ir laimīgs.
— Un Fernāns?
— Fernāns? A, tas ir pavisam kas cits!
— Bet kā gan nabaga katalān iešu zvejnieks bez izglītības, bez jebkādiem līdzekļiem varēja kļūt laimīgs? To es tiešām nesaprotu.
— Katrs par to brīnās. Tur laikam ir kāds noslēpums, par kuru neviens nekā nezina.
— Bet pa kādiem redzamiem pakāpieniem viņš ir nokļuvis pie šīs neizmērojamās mantas un augstās kārtas?
— Tas izklausās kā pasaka un tomēr ir patiesība. Dažas dienas pirms Dantesa pārnākšanas viņš bija ticis paņemts armijā. Burboni viņu mierīgi atstāja Katalānās. Bet Napoleons nāca atpakaļ, karavīri visi tika iesaukti, un Fernāns bija spiests iet līdzi. Arī es gāju līdzi, bet tā kā biju vecāks un nupat kā precējies, mani sūtīja tikai uz robežām par sargu. Fernāns tika pieskaitīts pie aktīvām grupām, un viņam bija jācīnās līdzi kaujā pie Linjī. Nakti pirms kaujas viņš stāvēja par sargu pie kāda ģenerāļa telts, šis ģenerālis bija nodevējs un piedalījās slepenās sarunās ar angļiem. Tanī pašā naktī viņš gribēja pāriet ienaidnieka pusē un uzaicināja Fernānu viņu pavadīt. Fernāns bija ar mieru, viņš atstāja savu vietu un sekoja ģenerālim. Ja Napoleons būtu palieis uz troņa, Fernāns būtu nācis kara tiesas priekšā, bet Burboni viņa dezertēšanu pieskaitīja pie nopelniem. Viņš atgriezās Francijā kā apakšleitnants, un, tā ka ģenerālis, kurš pats pie karaļa atrodas lielā cieņā, viņam bija labvēlīgs, viņš 1823. gadā tika par kapteini. Tas notika Spāņu karā un apmēram tanī pašā laikā, kad Danglārs sāka pirmās spekulācijas. Fernāns bija spānietis, viņš tāpēc tika sūtīts uz Madridi izzināt savas zemes ļaužu prātus. Tur viņš satikās ar Danglāru, sarunājās ar viņu, apsolīja savam ģenerālim gādāt par piekritējiem starp galvaspilsētas un provinču rojālistiem, dabūja solījumus pretim, stājās sakaros ar dažādiem ļaudīm, izveda savu armiju pa viņam vien pazīstamiem ceļiem, kad visapkārt bija ienaidnieki, un izdarīja, īsi sakot, tik daudz pakalpojumu, ka tas pēc Trokadero kaujas tika iecelts par virsnieku un dabūja Goda Leģiona ordeni līdz ar barona titulu.
— Liktenis, liktenis! — nomurmināja abats.
— Jā, bet klausieties tālāk, tas vēl nav viss! Kad spāņu karš bija beidzies, Fernānam vairs nebija gadījuma tālākai karjerai, jo visur valdīja miers. Vienīgi Grieķija bija sacēlusies pret turkiem un iesākusi brīvības karu. Visu izmanība bija pievērsta Atēnām, jo visi žēloja grieķus un gribēja tos pabalstīt. Franču valdība, kā jūs zināt, pieļāva atsevišķus izceļo- jumus, oficiāli tos tomēr neapsargādama. Fernāns lūdza un dabūja atļauju iestāties Grieķijas karapulkos un tomēr palika franču armijā. Kādu laiku pēc tam kļuva zināms, ka barons Morserfs, tā tagad sauca Fernānu, bija iestājies Alīpašā dienestā par inspektoru ģenerāli. Alīpašā, kā jūs zināt, tika nokauts, bet pirms savas nāves viņš baronam Morserfam par uzticīgu kalpošanu bija paspējis vēl dāvāt lielu naudas summu, ar kuru Fernāns tad atgriezās Francijā, kur viņam tika atstāts ģenerāļa tituls.
— Un tātad viņš tagad?.. — jautāja abats.
— Un tā viņš tagad ir grāfs un deputāts un viņam Parīzē pieder lepns nams Heldera ielā 27, — turpināja Kadruss.
Abats atvēra muti, bet klusēja un tikai pēc brītiņa saņēmies jautāja:
— Un Meresedese? Man tika stāstīts, ka viņa esot pazudusi?
— Pazudusi, — atkārtoja Kadruss, — pazudusi tā, kā saule mēdz pazust, lai rīt jo spožāka parādītos atkal.
— Vai viņa arī taisījusi labu karjeru? — jautāja abats, ironiski pasmiedamies.
— Mersedese šinī acumirklī ir viena no pirmajām Parīzes lielajām dāmām, — atteica Kadruss.
— Tālāk, tālāk! Man ir tā, kā es dzirdētu kādu sapni atstāstām, — teica abats, — bet pats ari esmu piedzīvojis tik daudz dīvainu lietu, ka tas, ko jūs nupat stāstāt, man neizklausās vairs pārāk brīnišķīgi.