— Mersedese sākumā bija izmisusi par savu likteni, kas viņai atrāva Edmonu. Stāstīju jums, ka viņa gāja lūgt par viņu pie Vilfora un gādāja par veco Dantesu. Te vēl piepeši aizbrauca Fernāns, par kura noziegumu viņa nekā nezināja, un nu viņa palika gluži viena. Trīs mēneši tā viņai pagāja vienās asarās un vaimanās, nekādas ziņas ne no Edmona, ne no Fernāna, un klāt tikai mirstošais sirmgalvis. Kāduvakar, kad viņa bija atkal nogrimusi skumjās, sēdēdama savā vientuļajā būdiņā Katalānās, viņas priekšā piepeši stāvēja Fernāns košajā apakšvirsnieka uniformā. Tas nebija pat pusi vērts no tā, ko apraudāja, bet taču tajā bija daļa no viņas atmiņām. Viņa nekad nebija ienīduši Fernānu, viņa tikai nebija viņu mīlējusi; viņas sirds piederēja citam, bet tas bija projām… bija pazudis… varbūt miris. Šādas domas domājot, Mersede piepeši sāka raudāt un sirdssāpēs lauzīt rokas. Bet tomēr domas, ka Edmons varbūt ir miris, bija šoreiz nākušas pašas no sevis, kaut gan viņa tās būtu ar dusmām atraidījusi, kad kāds cits tās būtu izsacījis viņas priekšā. Vecais Dantess arī bez apstājas viņai atgādināja:
„Mūsu Edmons ir miris. Ja būtu dzīvs, viņš nekavētos atkal atnākt pie mums."
Nu arī šis sirmgalvis bija nomiris, kā jums jau sacīju. Ja viņš būtu vēl ilgāk dzīvojis, tad laikam Mersedese nekad nebūtu kļuvusi par cita vīra sievu. Vecais Dantess būtu viņai aizvien pārmetis viņas neuzticību. Fernāns to arī saprata. Kad viņš dzirdēja par sirmgalvja nāvi, viņš atgriezās jau kā virsnieks. Pirmo reizi Mersedesi apmeklējot, viņš nebija nekā runājis par mīlu, nu viņš viņai par lo atgādināja. Mersedese izlūdzās vēl sešus mēnešus laika, lai Edmonu gaidītu un tad apraudātu.
— Tātad iznāktu, visu kopā ņemot, veseli astoņpadsmit mēneši, — teica abats, rūgti pasmīnēdams, — Ko tad galu galā pats viskarstāk mīlētais mīļākais vēl vairāk var gribēt?
Un viņš nomurmināja angļu dzejnieka vārdus:
— Frailty, thy name is woman\[2]
— Pēc sešiem mēnešiem, — turpināja Kadruss savu stāstu, — viņi salaulājās baznīcā, kuru sauc des Accolus.
„Tā ir tā pati baznīca, kurā viņa gribēja salaulāties ar Edmonu," nodomāja abats. „Viss palika tāpat, tikai līgavainis bija cits."
— Mersedese tātad apprecējās, — teica Kadruss, — bet kaut gan viņa pūlējās izlikties mierīga, viņa tomēr paģība, kad, no laulāšanas pārnākot, gāja garām viesnīcai, kur pirms astoņpadsmit mēnešiem bija saderinājusies ar Edmonu un kura veids arvien vēl dzīvoja viņas sirdī, kaut gan viņa neiedrošinājās to tur meklēt. Fernāns bija gan laimīgāks nekā viņa, bet toties vēl nemierīgāks, un skaidri varēja nomanīt, ka viņš katru stundu baidījās no Edmona pārnākšanas. Arī atmiņu iespaidu uz Mersedesi viņš nevarēja mierīgi paciest, un pēc astoņām dienām jaunais pāris atstāja Ka- talānas.
— Un vai jūs Mersedesi pēc tam nekad vairs neesat redzējis? — jautāja abats.
— Jā gan, redzēju reiz Perpinjanā spāņu kara laikā, — teica Kadruss. — Perpinjanā Fernāns viņu bija atstājis, pats aiziedams uz Spāniju; viņa tur nodarbojās ar sava dēla audzināšanu…
Abats ietrīcējās.
— Viņas dēla? — viņš jautāja.
— Jā, viņas dēla, — teica Kadruss, — mazā Albēra.
— Bet vai tad viņai bija tik daudz izglītības, ka varēja pati audzināt savu dēlu? — jautāja abats. — Edmons man liekas, iztēloja man viņu kā labu, skaistu, bet vienkāršu un neizglītotu zvejnieku meiteni, kura turklāt bijusi vēl diezgan nabadzīga.
— Ā! — atteica Kadruss. — Vai tad Edmons tik maz pazina savu līgavu? Mersedese būtu varējusi tikt par karalieni, ja kroņi pušķotu skaistāko un gudrāko sieviešu galvas. Viņas manta arī jau bija pieaugusi, un viņas izglītība vairojās līdz ar mantu. Viņa esot mācījusies zīmēšanu un mūziku un visu, ar ko vien mēdz nodarboties smalkas dāmas, un es domāju, ka viņa, taisnību sakot, darīja to visu, lai tikai apreibinātos, izklaidētu savas domas, un pildīja galvu ar zinātnēm, lai aizmirstu to, kas saviļņoja viņas sirdi. Bet nu jau tas viss laikam būs pārgājis; bagātība un gods būs viņu, bez šaubām, nomierinājuši. Viņa ir bagāta, ir grāfiene… un tomēr…
— Un tomēr… Kas! — jautāja abats.
— Tomēr es esmu pārliecināts, ka viņa nav laimīga, — teica Kadruss.
— Kāpēc jūs tā domājat?
— Nu, kad tiku aizvien nelaimīgāks un vairs nezināju kur dēties, padomāju par saviem vecajiem draugiem. Aizgāju pie Danglāra, tas mani nemaz nepieņēma; nogāju pie Fernāna, tas man ar sulaini izsūtīja simt franku.
— Tātad jūs nedabūjāt redzēt ne vienu, ne otru? — jautāja abats.
— Nē, bet Mersedeses kundze mani bija redzējusi, — atteica Kadruss.
— Kā tā?
— Kad gāju projām, pie manām kājām nokrita naudas maks ar divdesmit pieciem dālderiem. Aši pacēlu galvu un redzēju Mersedesi, kura tobrīd aizdarīja logu.
— Un Vilfora kungs? — neapnicis jautāja abats.
— Ak, tas jau nebija mans draugs; es viņu nepazinu; no tā nekā nevarēju sagaidīt.
— Bet vai jūs nezināt, kas no viņa ir iznācis un vai viņš varbūt nav dalību ņēmis pie Edmona nelaimes? — jautāja abats.
— Nē, nezinu; tikai dzirdēju to, ka viņš esot apprecējis grāfa Senmerāna meitu un no Marseļas pārcēlies uz citu vietu. Bez šaubām, arī viņam būs smaidījusi laime un viņš būs ticis bagāts kā Danglārs un godāts kā Fernāns. Tikai es viens pats esmu palicis nabags un Dieva atstāts.
— Jūs maldāties, mans draugs, — teica abats. — Dievs dažu reizi liekas mūs aizmirstam, kad viņa taisnība atdusas, bet aizvien nāk acumirklis, kad viņš atkal atceras. Šeit jums būs par to pierādījums.
Abats izvilka no kabatas dimantu, pasniedza to Kadrusam un teica: