— Ņemiet šo dimantu, tas pieder jums vienam pašam!
— Kā? Man vienam? — iesaucās Kadruss. — Ak! Abata kungs, vai jūs par mani nesmejaties?
— Šo dimantu man bija uzdots izdalīt Dantesa draugiem; viņam, kā redzu, ir bijis tikai viens vienīgs draugs. Tas esat jūs. Tātad šeit dalīšana ir lieka. Ņemiet šo dimantu un pārdodiet to; tas ir piecdesmit tūkstošu franku vērts. Ceru, ka ar šādu summu jūsu trūkums būs novērsts.
— Ak, kungs, — teica Kadruss, vienu roku bailīgi izstiepdams un ar otru sviedrus no pieres slaucīdams. — Ak, kungs, nejokojieties ar nabaga vīra laimi un izmisumu!
— Es zinu, kas ir laime, un vēl vairāk, kas ir izmisums, — atteica abats, — nekad ar to nejokošu. Ņemiet šo dimantu!
Kadruss, kurš jau bija pieskāries pie dimanta, bailīgi atkal atvilka roku atpakaļ. Abats pasmējās.
— Dodiet man pretī to sarkanzīda naudasmaku, kuru Moreļa kungs bija atstājis vecā Dantesa istabā un kuru jūs, kā sacījāt, esat saglabājis.
Kadruss, vēl vairāk pārbrīnījies, piesteidzās pie skapja un izņēma vecu, jau stipri izbalējušu sarkanu maku un pasniedza to abatam, kurš viņam atkal iedeva dimantu.
— Ak, jūs, abata kungs, esat īsta Dieva vīrs, — iesaucās Kadruss, — jo neviens taču nezināja, ka Edmons jums ir devis šo dimantu, un jūs viņu būtu varējis gluži droši sev paturēt!
„Tu laikam gan būtu tā darījis," abats nodomāja pie sevis.
Abats nu piecēlās, paņēma savu cepuri un cimdus un teica:
— Viss, ko jūs nupat man esat stāstījis, ir tačti taisnība, vai ne?
— Šeit, abata kungs, — iesaucās Kadruss, — šinī kaktā stāv Pestītāja tēls, no svētīta koka izgriezts; un tur kastē ir manas sievas Evaņģēlijs. Atveriet šo grāmatu, un es gribu jums zvērēt, savu roku likdams uz Pestītāja tēla, pie savas dvēseles un savas kristīgās ticības, ka esmu jums visu taisnību stāstījis, kā tas ir noticis un kā to Pastarā dienā eņģeļi pasludinās Tā Kunga priekšā!
— Labi, labi, — teica abats, apmierināts par Kadrusa skatienu un balsi, ar kādu viņš nodievojās. — Lai nu šī manta nes jums svētību! Dzīvojiet vesels! Es aizeju atkal savā vientulībā, projām no ļaudīm, kuri tik daudz sirdēstus sagādā cits citam.
Ar mokām abats varēja atkratīties no Kadrusa sajūsminātās pateicības pierādījumiem, atcēla pats šķērskoku no durvīm un, vēlreiz atvadījies, aizjāja.
Kad Kadruss ienāca atkal istabā, viņš atrada tur Karkontu stāvam vēl bālāku un trīsošu.
— Vai tā tiešām ir taisnība, ko es dzirdēju? — viņa uztraukta jautāja.
— Vai tu par to runā, ka viņš mums vieniem pašiem ir devis šo dimantu? — jautāja pretim Kadruss, gluži kā pārņemts no prieka.
— Nu jā, jā.
— Tātad, taisnība, taisnība! — sauca Kadruss.
Sieva kādu acumirkli aplūkoja dimantu un tad teica dobjā balsī:
— Bet ja nu dimants ir neīsts?
Kadruss piepeši nobāla.
— Neīsts… — viņš stostījās, — neīsts… un kāpēc tad šis vīrs būtu man to devis, ja dimants būtu neīsts?
Acumirkli Kadruss stāvēja kā apstulbis par šādām aizdomām.
— Nu, ko, — viņš beidzot teica, — to mēs drīz vien dabūsim zināt, — un viņš ķēra pie cepures un lika to sev galvā.
— Kur tad tu gribi skriet?
— Bokērā tagad ir gadatirgus, tur būs juvelieri no Parīzes. Es viņiem parādīšu akmeni. Tu paliec te un apsargā māju. Par divām stundām būšu atpakaļ.
Kadruss gandrīz vai skriešus devās uz Bokēras pusi, kamēr abats bija aizjājis uz otru pusi.
— Piecdesmit tūkstoši franku! — murmināja Karkonta, viena palikusi. — Tā ir branga nauda… bet bagātība tā vēl nav nekāda lielā.
VII
Cietuma reģistri
Dienu pēc notikuma „Gāras tilta" krogā, kāds pajauns cilvēks, gadus trīsdesmit vai trīsdesmit divus vecs, ģērbies zilā frakā, nankina biksēs, baltā vestē, ar anglisku izrunu un manierēm lika pieteikties pie Marseļas pilsētas galvas jeb mēra.
— Mans kungs, — viņš sacīja mēram, — esmu Romas bankas nama „Frenčs un Tomsons" pilnvarotais. Mūsu bankas nams jau gadus desmit ir saistīts ar Moreļa un dēla namu Marselā. Mēs tagad esam norūpējušies, jo dzirdam, ka šim namam draudot bankrots. No Romas tieši tādēļ esmu šurp atbraucis, lai dabūtu no jums kādas ziņas par Moreļa un dēla firmu.
— Mans kungs, — atbildēja mērs, — man diemžēl ir zināms, ka četrus piecus gadus nelaime neatstāj šo firmu; tā zaudējusi piecus kuģus un pārcietusi trīs četrus citu firmu bankrotus, kuras ar to bija saistītas. Bet kaut gan man pašam tajā ir noguldīti 10000 franku, tomēr man nepienākas dot par tās finansēm nekādas ziņas. Morelis ir goda vīrs vārda labākajā nozīmē un savus maksājumus izpildījis ar lielāko rūpību. Ja gribat kaut ko vairāk dabūt zināt, griezieties pie cietuma inspektora Bovila kunga Nuālas ielā 15; tas laikam pie Moreļa ir noguldījis 200000 franku, visādā ziņā daudz vairāk nekā es, un, ja ir tiešām jābaidās, tad viņš zinās jums vairāk ko teikt.
Anglis šo atturību prata cienīt un atvadījies aizgāja ar lieliem, stīviem soļiem — kā jau brits. Bovils bija savā kabinetā, kad anglis viņu uzlūkoja, viņš satrūkās, it kā atcerētos, ka šo ierēdni būtu kaut kur redzējis. Bovils turpretī bija pilnīgi aizņemts no viņu nomācošām izmisuma domām un necik neatcerējās pagātni.
Anglis tikpat flegmātiski kā pie mēra arī šeit cēla priekšā savu vajadzību.
— Ak, mans kungs, — iesaucās Bovils, — jūsu bailes, diemžēl ir ļoti dibinātas, un jūs mani šeit redzat izmisušu tās pašas nelaimes dēļ. Es arī biju noguldījis pie Moreļa 200000 franku kā pūru savai meitai, kuru pēc divām nedēļām gribēju izdot pie vīra. No šiem 200000 frankiem puse ir maksājama šā mēneša 15. dienā un puse nākamā mēneša 15. datumā. Un nu tikai pusstunda pagājusi, ka pats Morelis bija šeit pie manis un teica, ka viņš nespēšot maksāt līdz piecpadsmitajam, ja viņa kuģis „Faraons" lidz tam laikam nepienākšot.