„Edmons Dantess
Kaislīgs bonapartists. Piedalījies pie atgriešanās no Elbas. Turams ļoti slepeni, stingrākā uzraudzībā".
Zem šīs piezīmes bija vēl ar citu roku uzrakstīts:
„Piezīmi izlasīju, nekas nav izdarāms."
Salīdzinādams pirmo piezīmi ar liecību, kura bija pievienota Moreļa vēstulei, anglis redzēja, ka abas rakstītas ar vienādu rokrakstu, tātad abu rakstītājs bija bijis Vilfors.
Pēdējā piezīme varbūt piederēja kādam inspektoram, kuram par Dantesa apstākļiem bija tikai pavirša interese un kurš bija redzējis, ka cietumniekam nebija iespējams palīdzēt.
Inspektors pa to laiku smalkjūtīgi, lai netraucētu abata Faria skolnieku, bija aizgājis istabas otrā galā un lasīja kādu laikrakstu. Viņš tātad neredzēja, ka anglis izņēma no vākiem Pamfila tēva kroga lapenē Danglāra uzrakstīto denunciācijas vēstuli, kurai vēl bija Marseļas pasta zīmogs virsū, un iebāza to savā kabatā. Un, ja viņš to arī būtu redzējis, viņš nekā nebūtu teicis, kaut tas arī bija pret likumu. Viņš lielā nepacietībā gaidīja savus divsimt tūkstošus franku.
— Pateicos! — sacīja anglis. — Es nu atradu, ko es meklēju; tagad mans pienākums izpildīt savu solījumu. Uzrakstiet vienkārši savu prasījumu un kvitējiet zem tā, ka to esat saņēmis, un es jums noskaitīšu summu.
To teicis, viņš inspektoram atstāja savu vietu pie rakstāmgalda, inspektors tūliņ nosēdās un uzrakstīja minēto rakstu. Anglis uz galda noskaitīja bankas zīmes.
VIII
Moreļa veikals
Kas Moreļa mājā ilgāku laiku nebūtu bijis, tas tagad, tur ieiedams, atrastu, ka tā stipri mainījusies. Tur nebija vairs sastopama ne agrākā labklājība, kura bija bijusi nomanāma pie katras mājas lietas un iekārtojuma, ne priecīgās sejas, kuras bija bijušas redzamas aiz aizkariem. Gaiteņos vairs apkārt neskraidīja komiji ar spalvu aiz auss, un sētā nebija arī vairs dzirdami preču izkrāvēju un paku nesēju skaļie saucieni un smiekli. Visur valdīja tukšums un klusums. Veikalā no lielā ierēdņu pulka bija palikuši tikai divi. Viens no tiem bija jauns cilvēks, gadu divdesmit trīs vai divdesmit četrus vecs, vārdā Emanuēls Remons, kurš mīlēja Moreļa kunga meitu un palika pie Moreļa, nelūkojoties uz visām viņa vecāku pūlēm, kuri labprāt gribēja, ka viņš būtu izstājies no šā veikala. Otrais ierēdnis bija kāds vecpuisis, īsts skaitļu cilvēks, ar vienu aci kā romietis Kokless, kura vārdā veikala ļaudis viņu bija nokristījuši. Uz šo tas bija paradis vairāk atsaukties nekā uz savu īsto vārdu.
Ari Kokless bija palicis pie Moreļa kunga dienestā un izpildīja tagad reizē kasiera un sulaiņa pienākumus. Viņš palika vienmēr tas pats Kokless, un sevišķi vienā jomā tas bija negrozāms — tā bija aritmētika; ja viņam kāds to mēģinātu aizskart, viņš būtu uzstājies pret visu pasauli. Viņš neatzina nevienu citu autoritāti kā vienīgi Pitagoru, kura reizināšanas tabulas tas zināja no galvas.
Kokless bija vienīgais no veikala ļaudīm, kurš, apstākļiem uz ļauno pusi vēršoties, paturēja galvu augšā. Viņa miers tomēr neslēpa vienaldzību. Viņš arī nemaz nevarēja iedomāties, ka maksājumi, kas arvien bija notikuši tik noteikti un droši, kādreiz varētu vilcināties vai izpalikt. Ar lielu stingrību viņš bija izskatījis pēdējo mēnešu noslēgumu. Viņš bija atradis mazu kļūdu, kur kādi 70 santīmi bija mazāk ieskaitīti, un tūlīt Moreļa kungam kā uzvarētājs aiznesis 14 sū lielo kases atlikumu. Principāls šo naudu ar grūtsirdīgu smaidu bija paņēmis un iebāzis savā tukšajā atvilktnē, sacīdams: „Jūs, Kokles, esat visu kasieru pērle." Šī uzslava labo vīru vairāk iepriecināja nekā 50 dālderu liela gratifikācija. Bet pēc šā tik kārtīgā, godpilnā pēdējā mēneša noslēguma Morelis bija piedzīvojis briesmīgas stundas. Lai varētu panākt, ka mēnesis beidzas ar godu, viņš bija izlietojis visus savus pēdējos līdzekļus, nebaidīdamies pat no tā, ka visa Marseļa varētu dabūt zināt par viņa firmas naudas apstākļiem. Viņš bija pat aizbraucis uz Bokēras gadatirgu un tur pārdevis sievas un meitas rotaslietas. Nama slava bija nu glābta, bet kase arī bija gluži tukša. Kredīts Morelim nekur vairs netika dots. Lai varētu ieturēt maksājamos termiņus Bovilam, tiešām atlika vienīgā cerība uz „Faraonu", kurš, pēc kāda cita kuģa ziņām, kas reizē ar „Faraonu" bija izbraucis, laikam ceļā nokavējies. Par kuģa likteni bija jābaidās.
Šinī laikā pie Moreļa lika pieteikties tas pats Tomsona un Frenča pilnvarotais no Romas, kurš jau bija apmeklējis Bovilu. Emanuēls saņēma angli un, juzdams viņā kreditoru, gribēja Morelim aiztaupīt nepatīkamu vizīti un prasīja svešniekam pēc viņa vajadzībām. Anglis gribēja runāt tikai ar pašu Moreli.
Emanuēls pasauca Koklesu un lika svešo aizvest pie Moreļa. Uz kāpnēm viņiem pretī nāca skaista sešpadsmit septiņpadsmit gadus veca meitene, kura bailīgi paskatījās uz svešnieku.
— Vai Moreļa kungs ir savā kabinetā, Jūlijas jaunkundze? — jautāja Kokless.