— Jā, man liekas, — atteica meitene, — palūkojoties vispirms, Koklesa kungs, un, ja ir, tad piesakiet.
— Nav vajadzīgs mani pieteikt, cienījamā jaunkundze, — teica anglis, — Moreļa kungs manu vārdu nepazīst; es esmu Romas firmas „Tomsons un Frenčs" pilvarotais.
Jaunā meitene nobālēdama nokāpa lejā pa kāpnēm, kamēr Kokless ar angli gāja uz Moreļa kabinetu, kur pieteica svešinieku un tad ielaida to pie sava principāla.
Anglis ienāca un atrada Moreli bālu sēžam pie galda, ar draudīgu skaitļu rindu priekšā, kuras apzīmēja viņa pasīvu. Morelis aizvēra savas grāmatas un aicināja svešo atsēsties.
Četrpadsmit gadi bija ļoti pārvērtuši cienījamo tirgotāju; viņš bija tikai piecdesmit gadu vecs, bet mati bija jau sirmi, piere krunkās; viņa citkārt drošasis skatiens bija kļuvis bailīgs. Anglis viņu uzlūkoja ar līdzcietīgu ziņkārību.
— Mans kungs, — teica Morelis, kuram kļuva neomulīgi no angļa skatiena, — jūs vēlējāties ar mani parunāt?
— Jā, Moreļa kungs, — atbildēja anglis, — jūs, bez šaubām, zināt, no kurienes es nāku.
— No Tomsona un Frenča firmas Romā, kā mans kasieris man sacīja.
— Tā ir, mans kungs. Tomsona un Frenča firmai šinī un nākamā mēnesī bija Francijā jāmaksā 400000 franku, un, pazīdama jūsu stingro uzticamību, firma nopirka visus jūsu izdotos vekseļus un uzdeva man tos no jums iekasēt.
Morelis nopūtās un noslaucīja sviedrus no pieres.
— Tātad jūs, — teica Morelis, — liekat man priekšā manus vekseļus?
— Jā, mans kungs, un summa ir diezgan liela.
— Cik liela? — jautāja Morelis, pūlēdamies runāt vienaldzīgā balsī.
— Šeit vispirms, — teica anglis, izvilkdams no kabatas maku, — cietuma inspektora Bovila kunga mums nodotā prasība par divsimttūksto- šiem franku. Vai jūs Bovila prasību atzīstat par pareizu?
— Jā, mans kungs, viņš šo summu pie manis noguldīja pirms pieciem gadiem par četrarpus procentiem.
— Un kad ir maksājamais termiņš?
— Puse maksājama šā mēneša, puse nākamā mēneša 15. dienā, — atteica Morelis.
— Tā. Tad šeit ir par trīsdesmit diviem tūkstošiem franku jūsu izdoti vekseļi, kuri no trešām rokām nonākuši mūsu firmas īpašumā.
— Es tos arī atzīstu, — teica Morelis. — Vai tas ir viss?
— Nē, mans kungs, man ir vēl uz nākamā mēneša pēdējām dienām prasība no firmas „Paskale un Vailds, un Terners" Marseļā, apmēram 55000 franku, tātad viss kopā būtu 287500 franku.
Ko nabaga Morelis izcieta, dzirdot šo lielo prasību uzskaitīšanu, nav ar vārdiem aprakstāms.
— 287500 franku, — viņš atbildēja mehāniski.
— Ja, Moreļa kungs, — teica anglis, — un pēc brītiņa piebilda, — zinādams par jūsu firmas neaptraipīto slavu, nevaru jums noslēpt — Marseļā tomēr izplatījušas baumas, ka jums vairs neesot iespējams pildīt visus prasījumus.
No šīs gandrīz vai rupjās piezīmes Morelis nobālēja.
— Mans kungs, — viņš teica, — līdz šim, — nu ir jau divdesmit četri gadi, kopš pārņēmu veikalu no sava tēva, kurš to bija vadījis trīsdesmit piecus gadus, — līdz šim vēl neviens vekselis ar parakstu „Morelis un dēls", kas iesniegts mūsu kasē, nav atstāts nesamaksāts.
— Jā, to es zinu, — teica anglis, — bet atbildiet atklāti — kā goda vīrs goda vīram: vai jūs, Moreļa kungs, šos vekseļus samaksāsit tikpat akurāti?
Morelis nodrebēja un uzlūkoja to, kas ar viņu runāja ar tik lielu drošības sajūtu.
— Uz jautājumiem, kuri tiek izteikti tik atklāti, vajag arī tikpat atklāti atbildēt, — viņš teica. — Jā, mans kungs, es maksāšu, kad, kā ceru, mans kuģis laimīgi pienāks Marseļas ostā; jo tā pienākšana atvērs man atkal kredītu, kurš man tika atrauts biežo nelaimes gadījumu dēļ. Bet ja arī „Faraons", mana pēdējā cerība, aizies bojā…
Asaras sakāpa vecajam vīram acīs.
— Nu, tātad! — teica anglis. — Tad šī pēdējā cerība izzudīs?..
— Nu, tad, — teica Morelis, — tad, mans kungs, ir briesmīgi izrunāt… bet, jau pieradis pie nelaimes, būšu spiests pierast arī pie kauna… Nu, tad, es domāju, man vajadzēs atteikties no maksājumiem.
— Vai tad jums nav draugi, uz kuriem jūs šādā reizē varētu paļauties? — jautāja anglis.
Morelis bēdīgi pasmaidīja.
— Jūs zināt, — viņš teica, — veikala darīšanās nav draugu, bet ir tikai korespondenti.
— Taisnība gan, — noteica anglis. — Tātad jums ir tikai vēl viena cerība?
— Viena vienīga.
— Pēdējā?
— Pēdējā.
— Kad nu šī cerība zūd…
— Tad esmu pazudis, mans kungs, gluži pazudis.
— Kad nācu šurp, tur kāds kuģis ienāca ostā.
— Es to zinu, mans kungs. Kāds jauns cilvēks, kas manam namam ir palicis uzticīgs, stāv izlūkos, lai paziņotu man, ja parādītos „Faraons". No viņa dabūju zināt par kuģa pienākšanu.
— Un vai tas nav jūsu kuģis?
— Nē, tas ir kuģis no Bordo pilsētas — „Žironda", kura nāk arī no Indijas, bet ne man.
— Varbūt tā atnesa ziņas par „Faraonu"?
— Ziņas par „Faraonu" saņemu ar tādām pašām bailēm kā neziņu; neziņā var vismaz cerēt.
Tad Morelis pēc brīža piebilda dobjā balsī:
— Šī nokavēšanās ir nedabiska: „Faraons" ir jau 5. februārī izbraucis no Kalkutas; vairāk nekā pirms mēneša tam jau vajadzēja būt šeit.
— Kas tas ir? — jautāja anglis klausīdamies. — Un ko nozīmē šis troksnis?
— Ak, mans Dievs, mans Dievs! — iesaucās Morelis nobālēdams. — Kas tad vēl ir noticis?
Tiešām, troksnis uz kāpnēm kļuva aizvien lielāks; varēja dzirdēt šurpu un turpu staigājam, arī kāds sāpju kliedziens atskanēja. Morelis pacēlās, lai ietu uz durvīm, bet spēki viņu atstāja.
Abi vīri palika sēžam viens otram pretim — Morelis drebēdams un svešnieks viņu uzlūkodams ar dziļu līdzjūtību. Troksnis bija aprimis, bet Morelis likās vēl kaut ko gaidām. Un tiešām svešais dzirdēja soļus kāpnēs un no priekšistabas durvju caurumā tika iebāzta atslēga.