— Ir tikai divas personas, kurām no šīm durvīm ir atslēga, — Morelis nomurmināja, — Jūlija un Kokless.
Tanī pašā acumirklī arī atvērās durvis un istabā ienāca jauna, bāla meitene ar asarām acīs. Morelis atspiedās pret krēsla atzveltni, jo viņš nespēja noturēties kājās.
— Ak, tēv! — izsaucās jaunā meitene. — Piedod man, ka es tev pirmā atnesu nelaimes vēsti!
Morelis briesmīgi nobālēja, Jūlija viņu apkampa.
— Ak, manu tēv! Manu tēv! — viņa sacīja. — Dūšu!
— Tātad arī „Faraons" ir pagalam! — aizsmakušā balsī iesaucās Morelis.
Meitene pamāja ar galvu.
— Un kuģa ļaudis? — prasīja Morelis.
— Glābti, — sacīja meitene. — Kuģis, kurš nupat iebrauca ostā, viņus ir izglābis.
— Es tev pateicos, Dievs, ka tu satriec tikai mani vienu, — sacīja Morelis, rokas salikdams. — Nāciet iekšā! — viņš tad sauca, — jo es zinu, ka jūs visi stāvat ārpuse!
Patiesi, tiklīdz viņš to bija sacījis, kad Moreļa kundze, Emanuēla pavadīta, ienāca raudādama. Tālāk pie durvju sliekšņa parādījās septiņi vai astoņi puskaili matroži. Šos vīrus ieraugot, anglis sāka trīcēt. Viņš gribēja iet viņiem pretim, bet savaldījās un atvilkās istabas tumšajā kaktā.
— Stāstiet, kā jums ir gājis! — Emanuēls sacīja vecākajam no matrožiem. — Bet kur ir kapteinis?
— Mēs kapteiņa kungu slimu atstājām Palmā, — sacīja vecākais matrozis, saukts par Penelonu, — bet, ja Dievs palīdzēs, tad viņš pēc dažām dienām atkal vesels ieradīsies.
Kad Penelons nelaimes gadījumu ar kuģi visos sīkumos bija aprakstījis, Morelis, pret matrožiem pagriezies, sacīja:
— Labi, mani draugi, jūs visi esat varonīgi izturējušies. Tas ir Dieva prāts un ne cilvēku vaina. Bet tagad sakiet man, cik jums no algas pienākas!
— Ak, ko nu! Nerunāsim, Moreļa kungs!
— Tomēr mums par to jārunā, — sacīja kuģa īpašnieks ar sāpīgu smaidu.
— Nu, tad man pienākas alga par trim mēnešiem, — atbildēja Penelons.
— Kokles, noskaitiet katram no šiem krietnajiem vīriem divsimt franku!
— Citādos apstākļos, mani draugi, — Morelis turpināja, — es jums vēl būtu pie algas pielicis, bet laiki slikti, un tas mazums naudas, kas man vēl ir, nepieder man.
Penelons savieba tādu seju, no kuras varēja redzēt, ka viņš ir dziļi aizkustināts.
Viņš piegāja pie saviem biedriem, pārmija dažus vārdus un tad atgriezās.
— Kas attiecas uz naudu, Moreļa kungs, — viņš sacīja, tabaku sūkdams un nospļaudamies, — kas attiecas uz naudu…
— Ko? Kas ir ar naudu?
— Nu tad! Nu tad! Moreļa kungs, mani biedri domā, ka tie būtu ar mieru, ja viņiem tagad izmaksā tikai katram piecdesmit franku, pārējo viņi grib pagaidīt.
— Paldies! Mani draugi, pateicos jums, — iesaucās Morelis, dziļi aizkustināts. — Jūs esat krietni ļaudis, bet pieņemiet naudu! Jūs esat brīvi.
Šie pēdējie vārdi atstāja savādu iespaidu uz krietnajiem jūrniekiem; viņi cits citu uzlūkoja ar bailīgiem skatieniem. Penelons būtu gandrīz vai norijis savu zelējamo tabaku; par laimi viņš vēl paspēja saķert sev ar roku pie rīkles un tā paglābties no noslāpšanas.
— Kā, Moreļa kungs? — viņš iesaucās vājā balsī. — Kā! Jūs sūtat mūs projām? Tātad jūs neesat ar mums apmierināts?
— Nē, mani bērni, — teica vecais kuģa īpašnieks, — nē, nebūt neesmu ar jums neapmierināts. Tieši otrādi! Nesūtu jūs projām. Bet ko tad darīt? Man nav vairs kuģu, un tātad man nav vairs vajadzīgi matroži.
— Kā! Jums nav kuģu? — teica Penelons. — Nu kas tad par to? Jūs liksit sev citus uzbūvēt; mēs pa to laiku pagaidīsim. Vai tad mums ir kas jauns pa kluso laiku gaidīt vēju?
— Man nav vairs naudas, Penelon, — teica Morelis, — lai varētu būvēt jaunus kuģus. Tātad man jāatraida jūsu priekšlikums, lai cik patīkams arī tas nebūtu.
— Nu, labi, kad jums vairs nav naudas, tad mēs darīsim tā, kā mūsu nabaga „Faraons", kas aizgāja dibenā bez masta un burām, — teica Penelons.
— Diezgan, diezgan, mīļie bērni, — teica Morelis gluži aizgrābts, — diezgan, es lūdzu jūs! Mēs labākos laikos atkal redzēsimies. Pavadiet jūs šos krietnos vīrus, Emanuēl, un rūpējaties, ka mana pavēle tiek pareizi izpildīta!
— Tātad uz redzēšanos, Moreļa kungs! Vai ne? — teica Penelons.
— Jā, mani draugi. Vismaz tā ceru. Dzīvojiet veseli!
Viņš deva zīmi aizejošam Koklesam, jūrnieki tam sekoja, un Emanuēls viņiem piebiedrojās.
— Tagad, — teica Morelis sievai un meitai, — atstājiet mani uz kādu acumirkli, man ar šo svešo kungu jārunā.
Viņš norādīja uz Tomsona un Frenča firmas pilnvarnieku, kurš pa visu šo laiku bija mierīgi stāvējis savā kaktā. Sievietes paskatījās un viņu un tad izgāja. Jaunā meitene pameta uz viņu lūdzošu skatienu, kurš dīvaini atdzīvināja šo it kā sastingušo vaigu. Abi vīrieši palika divatā.
— Nu, mans kungs. — teica Morelis. atzveltnē atslīgdams, — jūs visu redzējāt un dzirdējāt, man nav jums vairāk nekā ko paziņot.
— Esmu redzējis, — teica anglis, — ka jauna un tāpat kā agrāk nepelnīta nelaime jums atkal uzbrukusi, un tas ir tikai pastiprinājis manu vēlēšanos jums palīdzēt.
— Ak, mans kungs! — atteica Morelis.
— Es padomāšu, — teica anglis. — Esmu viens no jūsu lielākajiem kreditoriem, vai ne tā?
— Jūs vismaz esat tas, kura vekseļi ir visagrāk jāmaksā.
— Vai jūs nevēlaties, lai šo vekseļu termiņš tiktu pagarināts?
— Termiņa pagarinājums varētu glābt manu godu un līdz ar to arī manu dzīvību.
— Cik ilgu pagarinājumu jūs vēlaties? — jautāja anglis.
Morelis kavējās ar atbildi.
— Divus mēnešus, — viņš tad atbildēja.
— Labi, — teica svešnieks. — Es jums dodu trīs mēnešus laika…
— Bet, — iemeta starpā Morelis, — vai tad jūs domājat, ka Tomsons un Frenčs…