— Esiet mierīgs, Moreļa kungs! Ņemu to visu uz sevi… Mums šodien ir jūnija piektā diena?
— Jā, — teica Morelis.
— Nu, labi! Pagariniet šos vekseļus līdz septembra piektai dienai, un piektā septembra dienā pulkstens vienpadsmitos būšu jūsu kantorī.
Pulkstenis Moreļa birojā patlaban sita vienpadsmit.
— Es jūs gaidīšu un jums samaksāšu, vai arī būšu beigts.
Pēdējie vārdi tika izrunāti tik klusi, ka svešais tos tik tikko, varēja sadzirdēt.
Vekseļi tika atjaunoti, vecie saplēsti, un nabaga Morelim tagad bija trīs mēneši laika, lai savāktu kopā savus pēdējos līdzekļus. Anglis, apbērts ar Moreļa sirsnīgo pateicību, lēni nokāpa pa kāpnēm lejā. Tur viņš satikās ar Jūliju. Jaunā meitene izlikās nākam no augšas lejā, bet patiesībā tā viņu gaidīja.
— Ak, mans kungs! — viņa sacīja, rokas salikdama.
— Mana jaunkundze, — sacīja svešais, — kādā dienā jūs saņemsit vēstuli ar parakstu… jūras braucējs Sindbads. Izpildiet vārdu pa vārdam, kas vēstulē rakstīts, lai cik brīnumains jums tur daudz kas liktos.
— Jā, mans kungs, — atbildēja Jūlija.
— Vai jūs man to apsolāt?
— Es jums zvēru.
— Labi! Palieciet vesela, jaunkundze, palieciet arvien tas labais bērns, kas jūs tagad esat, un ceru, ka Dievs jūs par to atalgos ar Emanuēla kunga roku.
Jūlija nosarka un pieturējās pie kāpņu margām, lai nenokristu. Svešnieks atsveicinājās un aizgāja.
Sētā viņš vēl sastapa Penelonu, kurš, katrā rokā turēdams simt franku, nemaz nevarēja apņemties tos nest projām.
— Nāciet, mans dārgais, — anglis viņam sacīja, — man ar jums kaut kas jāpārrunā.
IX
Piektais septembris
Vekseļa pagarināšana, kura tik negaidot bija nākusi no Tomsona un Frenča firmas, nabaga kuģa īpašniekam likās it kā mājiens, ka nelaime beidzot no viņa atkāpusies. Tūlīt pat viņš sievai, meitai un Emanuēlam atstāstīja sarunu, kura tam bija bijusi ar angli, un mazā ģimene atkal varēja drusciņ nomierināties un cerēt. Bet, par nelaimi, Tomsona un Frenča firma nebija vienīgā, kas Morelim bija aizdevusi naudu. Veikala darīšanās, kā Morelis pareizi bija piebildis, nebija draugu, bet tikai korespondenti. Jo vairāk viņš par to pārdomāja, jo vairāk viņš brīnījās par Tomsona un Frenča firmas augstsirdību un varēja to sev izskaidrot tika tā, ka firma labāk vēlējās uzturēt vīru, kurš viņai tik daudz parādā, nekā ļaut tam tūdaļ bankrotēt un tad varbūt pazaudēt visu savu kapitālu.
Par nelaimi, visi citi uzņēmēji tā nedomāja, turpretim viņu vekseļi tika ar lielāko stingrību visi priekšā likti; Kokless tos arī visus samaksāja, bet tomēr Morelis redzēja, ka pēdējo Tomsona un Frenča parādu nav iespējams samaksāt. Visa Marseļa arī bija pārliecināta, ka pastāvīgie nelaimes gadījumi, kas uzbruka Morelim, drīz vien viņu novedis pie bankrota. Cik lieli brīnumi nu visiem bija, kad mēneša beigās Morelis tomēr visiem kreditoriem bija samaksājis. Bet ij tā kredītu viņam no jauna neatvēra; sāka nu tikai bankrotu gaidīt uz nākamā mēneša beigām.
Viss mēnesis Morelim pagāja nedzirdētos pūliņos un darbos; visas bankas, kuras agrāk tik labprāt bija pieņēmušas un pat meklējušas viņa vekseļus, tagad slēdza durvis viņa acu priekšā. Par laimi, viņam bija ari dažas prasibas pret citiem, kas tika samaksātas. Tā viņš ari šo mēnesi varēja pabeigt laimigi.
Tomsona un Frenča pilvarnieks ari nebija vairāk ticis redzēts Marseļā; viņš maz kur bija rādījies, un tā viņu drīz vien aizmirsa. „Faraona" bijušie matroži arī likās pazuduši. Kapteinis Gomārs pēc izveseļošanās bija atkal ieradies Marseļā, bet pie Moreļa nerādījās. Morelis pats viņu sameklēja, aiznesa viņam vēl nesamaksāto algu, kuru kapteinis nebija iedrošinājies prasīt, un mierināja viņu par notikušo nelaimi. Arī Penelonu Morelis reiz bija saticis; tas bija glīti apģērbies un bailīgi un kaunīgi uzlūkoja Moreli.
„Laikam viņš dabūjis jaunu, labu vietu," nodomāja pie sevis Morelis un vēlēja viņam laimi jaunajā vietā.
Viss augusts pagāja pastāvīgos mēģinājumos atjaunot veco kredītu un iegūt jaunu. Uz mēneša beigām Morelis bija kaut kur aizbraucis, un nu ļaudis noteikti apgalvoja, ka viņš aizbēdzis un Kokless un Emanuēls pasludināšot firmas slēgšanu. Bet 31. augustā kase atkal atvērās un visus maksājumus Kokless veica ar parasto mieru un akurātību, tā kā ļaudis nekā vairs nespēja saprast, bet, kā jau visi pravieši, atlika Moreļa bankrotu vēl uz vienu mēnesi.
Septembra pirmajā dienā Morelis ar visu ģimeni pārbrauca mājās no Parīzes, no kurienes nu viņš gaidīja visu glābiņu. Viņš bija domājis par Danglāru, savu agrāko ierēdni, kura tagadējo lielisko mantas stāvokli viņš pazina un kuram viņš ar ieteikumu spāņu firmai bija licis pamatu. Tagad runāja, ka Danglāram esot savi seši līdz astoņi miljoni un bez tam neaprobežots kredīts. Danglārs varēja Moreli glābt, ne graša no kabatas neizvilkdams; viņam vajadzēja tikai galvot par Moreli, un Morelis bija glābts. Morelis par Danglāru sen bija domājis, bet savādas jūtas viņu bija vienmēr atturējušas. Un šīs jūtas nebija viņu vīlušas, jo nu viņš atgriezās Marseļā pilnīgi sagrauzts vēsā atraidījuma dēļ.
Bet Morelis pārbraucis nežēlojās; viņš ieslēdzās savā kabinetā un lika atnākt Koklesam.
— Tagad, — māte un meita teica Emanuēlam, — viss ir pagalam.
Tad visi trīs nosprieda, ka Jūlijai tūdaļ jāraksta uz Nimu savam brālim, kurš tur bija virsnieks, un jālūdz, lai viņš tūdaļ pārbrauc. Maksi- miliānam Morelim, kaut gan viņš bija vēl tikai divdesmit divus gadus vecs, bija liels iespaids uz savu tēvu.
Maksimiliāns bija taisnīgs un stingrs jauns cilvēks. Viņš bija iestājies politehniskajā skolā, to spīdoši pabeidzis un tad iestājies karaklausībā. Arī karapulkā visi viņu cienīja kā godprātīgu un apdāvinātu cilvēku, kuru biedri saukāja par stoiķi.