Māte un māsa, kas brāli sauca palīgā, nebija alojušās par stāvokļa bīstamību; kad Kokless atstāja Moreļa kabinetu, viņš bija bāls, drebošs un uztraukts. Jūlija gribēja viņu izprasīt, bel viņš iesaucās:
— Ak, jaunkundze, jaunkundze! Kāda briesmīga nelaime, kas to būtu domājis!
Pēc acumirkļa viņš atkal atgriezās pie Moreļa ar trim lielām veikala grāmatām un naudasmaku.
Morelis palūkojās grāmatās, skaitīja skaidro naudu un redzēja, ka visi viņa līdzekļi ir tikai aptuveni 8000 franku; ienākumu līdz septembra piektajai dienai arī nebija vairāk sagaidāms kā 5000 franku; tātad viņam aktīvā bija tikai 13000 franku, ar ko samaksāt vekseli par 287500 frankiem. Viņiem pat nebija pietiekami līdzekļu, ar ko piesolīt daļēju samaksu par šo lielo parādu.
Kad Morelis beigās parādījās pie pusdienu galda, viņš tomēr bija diezgan mierīgs. Bet šāds miers abas sievietes vairāk uztrauea nekā dziļās skumjas. Pēc pusdienām Morelis citkārt mēdza iet uz kafejnīcu un palasīt avīzi; šodien viņš devās atpakaļ savā kabinetā.
Kokless bija pilnīgi sagrauzts. Pusi dienas viņš nosēdēja ar neapsegtu galvu trīsdesmit grādu karstumā pagalmā uz kāda akmens staba.
Emanuēls lūkoja sievietes mierināt, bet viņš pats nebija mierīgs. Viņš pārāk labi zināja, kāda nelaime draudēja Moreļa namam. Pienāca nakts, un māte un meita cerēja, ka Morelis vēl ienāktu pie viņām, bet viņš klusi, lai netiktu saukts, aizgāja garām un iegāja kabinetā, durvis aiz sevis aizslēgdams.
Moreļa kundze sūtīja savu meitu gulēt, bet pati pusstundu vēlāk, kurpes noģērbusi, klusu aizgāja līdz vīra durvīm, lai redzētu, ko viņš dara.
Gaitenī viņa redzēja kādu ēnu, kas atvilkās atpakaļ. Tā bija Jūlija, kura arī nebija varējusi gulēt un bija gājusi lūkot tēvu. Meitene tuvojās mātei.
— Viņš raksta, — viņa teica.
Abas sievietes sapratās, ne vārda vairāk nerunājušas. Māte pieliecās pie atslēgas cauruma; Morelis vēl rakstīja. Bet ko meita nebija pamanījusi, to viņa pamanīja: viņš rakstīja uz zīmogpapīra. Viņai ienāca prātā, ka viņas vīrs varbūt raksta testamentu. Viņai trīsēja visi locekļi, bet tomēr viņai vēl bija tik daudz spēka — ciest klusu.
Otru dienu Morelis likās gluži vai nomierinājies. Kā parasti viņš atnāca uz brokastīm; tikai pēc brokastīm viņš lika Jūlijai apsēsties sev blakus, apskāva bērna galvu ar abām rokām un spieda to krūts. Jūlija juta, ka, nelūkojoties uz pilnīgu viņas tēva mieru, tā sirds tomēr stipri pukstēja. Abas dienas pēc tam pagāja arī kā parasts. Septembra ceturtajā dienā Morelis prasīja no Jūlijas sava kabineta atslēgu. Jūlija nodrebēja; jo kādēļ gan tēvs atņēma viņai atslēgu, kura tai bija bijusi no pat bērnības.
— Ko tad esmu ļauna darījusi, tēv, - viņa jautāja, — ka tu man atņem savu uzticības pierādījumu?
— Nekā, nekā, mans mīļais bērns, — atbildēja nelaimīgais virs, kuram šis vienkāršais jautājums sariesa asaras acīs. — Nekā, bet man vajag atslēgu.
Jūlija likās atslēgu meklējam.
— Laikam būšu to atstājusi savā istabā, — viņa teica un izgāja, bet negāja vis uz savu istabu, bet gad pie Emanuēla.
— Nedodiet tēvam atslēgu, — Emanuēls teica, — neatstājiet viņu rīt agri, ja vien iespējams.
Jūlija gribēja no Emanuēla uzzināt ko vairāk, bet tas nekā nezināja vai arī negribēja teikt.
Visu nakti no ceturtā uz piekto septembri Moreļa kundze pavadīja blakus savs vira istabai, pie sienas klausoties. Līdz pulkstens trim viņa dzirdēja viņu uztraukti pa istabu soļojam, tikai kad nosita trīs, viņš apgūlās. Māte ar meitu abas naktis pavadīja kopā. Kopš pagājušā vakara viņas gaidīja Maksimiliānu. Pulkstens astoņos no rīta pie viņām ienāca Moreļa kungs. Viņš bija pilnīgi mierīgs, tikai uz viņa bālās, noliesējušās sejas varēja redzēt pagājušās nakts uztraukuma pēdas. Sievietes neuzdrošinājās viņam prasīt, kā tas gulējis. Morelis bija pret savu sievu un Jūliju mīlīgāks un laipnāks nekā parasti. Viņš nevarēja beigt nabaga bērnu aplūkot un skūpstīt.
Jūlija atcerējās Emanuēla piekodinājumu un gribēja savu tēvu pavadīt, kad tas gāja ārā; bet tas viņu mīļi atbīdīja un sacīja:
— Paliec pie mātes!
Jūlija lūdzās atļauju viņu pavadīt, bet ar stingru atteikumu: — Es tev pavēlu palikt! — tēvs viņu atstāja.
Tā bija pirmā reize, kur Morelis savai meitai sacīja: „Es tev pavēlu," — bet viņš to sacīja ar tādu tēva mīlas pilnu'balsi, ka Jūlija neiedrošinājās vairs ne soli spert uz priekšu. Viņa palika klusu un nekustēdamās stāvam tanī pašā vietā. Acumirklī pēc tam durvis atdarījās, un viņa juta, ka nu kāds to apkampa un skūpstīja. Viņa iekliedzās no prieka:
— Maksimiliān, brālīt! — viņa izsaucās.
Pieskrēja arī Moreļa kundze un ieslīga dēla rokās.
— Māt! — sacīja jaunais vīrietis, drīz viņu, drīz māsu aplūkodams, nemiera pilns: — Kas tad ir? Kas šeit notiek? Jūsu vēstule mani izbiedēja, un es ceļoju šurp, cik ātri vien iespējams!
— Jūlija, — sacīja Moreļa kundze, arvien vēl gulēdama pie dēla krūts, — saki tēvam, ka Maksimiliāns ir atbraucis!
Jaunā meitene skrēja pa kāpnēm uz augšu. Uz pēdējā pakāpiena viņa sastāpa kādu vīru, kurš rokā turēja vēstuli.
— Vai jūs esat Moreļa jaunkundze? — prasīja svešais itāliešu izloksnē.
— Jā, mans kungs, — stostīdamās atbildēja Jūlija. — Bet ko jūs no manis gribat? Es jūs nepazīstu.
— Lasiet šo vēstuli! — sacīja svešais, viņai vēstuli iedodams. Jūlija kavējās.
— Vēstule attiecas uz jūsu tēvu, — sacīja svešais.
Jaunā meitene steidzīgi pakampa vēstuli, atplēsa to un lasīja: „Ejiet tūliņ uz Melānas aleju; ieejiet 15. namā; lieciet mājas pār lūkam, lai iedod atslēgu no istabas piektajā stāvā; ieejiet istabā; noņemiet no kamīna sarkana tīkliņa maku un aiznesiet šo maku savam tēvam! Ir ļoti svarīgi, ka Jūs visu izdarāt pirms pulkstens vienpadsmitiem. Jūs solījāt, ka man akli paklausīsit; tagad es Jums atgādinu Jūsu solījumu.