Sinbads, jūras braucējs"
Jaunā meitene izgrūda prieka kliedzienu un skatījās, kur vēstnesis palicis, lai viņu tālāk iztaujātu. Tas bija pazudis. Viņa vēlreiz apskatīja vēstuli, lai to otrreiz lasītu, un atrada vēl sekojošu piezīmi:
,,ir ļoti svarīgi, ka Jūs visu izdarāt viena pati; ja Jums kāds būtu līdzi vai Jūs sūtītu citu, nama pārlūks Jums atslēgu nedotu
Šī piezīme aptumšoja jaunās meitenes prieku. Vai tikai viņai nedraudēja kaut kādas briesmas? Jūlija apņēmās prasīt padomu Emanuēlam.
Viņa to uzmeklēja un atstāstīja viņam savu agrāko sarunu ar svešo, kā arī gadījumu, kuru tā nupat bija piedzīvojusi, un rādīja viņam vēstuli.
— Jums jāiet, Jūlijas jaunkundze.
— Jāiet? — viņa stostījās.
— Jā, bet es jūs pavadīšu.
— Vai tad jūs nelasījāt, ka man jāiet vienai?
— Jūs arī iesit viena, — sacīja Emanuēls, — bet es jūs līdz di Misē ielas stūrim pavadīšu un tur jūs sagaidīšu. Ja jūs pārāk ilgi paliksit, iešu jūs meklēt, un zvēru: ja jums par kādu būs jāsūdzas, tas būs pazudis.
— Tātad jūs domājat… — stostījās jaunā meitene, — ka man uzaicinājumam būtu jāpaklausa?
— Jā, vai tad vēstnesis jums neteica, ka runa ir par jūsu tēvu?
— Bet, Emanuēl, kādas briesmas tad viņam īsti draud?
Emanuēls brīdi apdomājās, bet tad viņš uzskatīja, ka tam visādā ziņā Jūlija ir jāpierunā, lai tā paklausītu vēstules rakstītāja uzaicinājumam.
— Uzklausiet, — viņš sacīja, — šodien ir piektais septembris, vai ne?
— Jā.
— Šodien ap pulksten vienpadsmitiem jūsu tēvam jāsamaksā trīssimt tūkstošu liela summa.
— Jā, to mēs zinām.
— Jā gan, bet viņam kasē nav pat piecdesmit tūkstošu franku.
— Un kas tad var notikt?
— Ja jūsu tēvs šodien līdz pulksten vienpadsmitiem neatrod nevienu, kas viņam palīdzētu, tad viņam jau pirms pulkstens divpadsmitiem ir jāpaziņo, ka viņš ir bankrotējis.
— Ak, nāciet! — izsaucās Jūlija un vilka jauno vīrieti sev līdzi.
Pa to laiku Moreļa kundze savam dēlam bija visu izstāstījusi. Jaunais vīrietis gan zināja tik daudz, ka bieži notikušo nelaimes gadījumu dēļ ģimenes izdevumos bija jānotiek lielai pārgrozībai, bet ka lieta bija nonākusi tiktāl, to viņš nebija domājis. Viņš bija gluži sastindzis; tad viņš piepeši izskrēja no istabas un metās pa kāpnēm augšā, jo cerēja sastapt tēvu kabinetā, bet viņa klauvēšana bija veltīga. Te tēvs iznāca no savas guļamistabas un iekliedzās no pārsteiguma, ieraudzīdams Maksimiliānu. Viņš nekā nebija zinājis par dēla pārnākšanu. Nekustīgs viņš palika stāvot savā vietā, ar kreiso roku pie krūtīm piespiezdams kādu priekšmetu, kuru turēja zem svārkiem. Maksimiliāns krita tam ap kaklu, bet piepeši atlēca atpakaļ.
— Tēv, — viņš teica nobālēdams, — kāpēc jūs nesat divas pistoles zem svārkiem?
— Ak! No tā es baidījos, — iesaucās vecais Morelis.
— Tēv… tēv! Dieva dēļ! — sauca jauneklis. — Kāpēc šie ieroči?
— Maksimiliān, — teica Morelis, dēlu stingri uzlūkodams, — tu esi vīrs un goda vīrs. Nāc, es tev pateikšu, kāpēc!
Un Morelis stingriem soļiem uzkāpa līdz ar dēlu augšā birojā; tur viņš nolika savas pistoles uz galda un norādīja dēlam uz atvērto lielo veikala grāmatu. Šinī grāmatā bija skaidri redzams viņa kases stāvoklis: pēc pusstundas Morelim bija jāsamaksā 287500 franki, un kasē skaidrā naudā bija tikai 15257 franki.
— Lasi! — sacīja Morelis.
Jauneklis lasīja un acumirkli stāvēja kā sastindzis. Morelis nesacīja ne vārda. Ko viņš arī būtu varējis vēl piebilst pie šā nepielūdzamā skaitļu sprieduma?
— Un jūs esat visu darījis, tēv, — pēc dažiem mēma izmisuma acumirkļiem vaicāja jauneklis, — visu, lai novērstu šo nelaimi?
— Jā, — atbildēja Morelis.
— Un pēc pusstundas… — piebilda Maksimiliāns, — mūsu vārds būs negodā likts?
— Asinis nomazgā visu negodu, — atteica Morelis.
— Jums taisnība, tēv, es jūs saprotu, — teica jauneklis un izstiepa roku pēc pistolēm. — Katram no mums ir sava pistole. Paldies, tēv!
Morelis satvēra viņa roku.
— Un tava māte… tava māsa… Kas viņas uzturēs?
Tirpas pārskrēja jauneklim nogalvas līdz kājām.
— Tēv, — viņš jautāja, — vai tad jūs gribat ar to teikt, ka man jāpaliek dzīvam?
— Jā, to es tev saku, — atteica tēvs, — jo tas ir tavs pienākums; tev ir mierīgs, stingrs gars, Maksimiliān… tu, Maksimiliān, neesi ikdienišķs cilvēks, es tev neko nepavēlu, neko neieteicu, bet tev tikai to saku: pārdomā savu stāvokli, it kā tu būtu svešinieks, un tad izspried visu pats.
Dēls vienu mirkli pārdomāja, tad viņa acīs bija lasāma augstsirdīga padevība liktenim. Ar skumību sejā viņš noņēma sev no pleciem uzplečus, sava stāvokļa nozīmes.
— Lai ir tā, tēv, — viņš teica, Morelim, roku sniegdams, — mirstiet mierīgi, manu tēv, es dzīvošu!
Abi apkampās savstarpējā augstcienībā.
— Vai tu zini, ka es neesmu vainīgs pie visām mūsu nelaimēm? — jautāja Morelis.
Dēls pasmaidīja.
— Zinu, tēv, ka jūs esat taisnākais cilvēks, kādu pasaulē esmu saticis.
— Tas ir labi, ar to tagad viss ir pateikts. Ej tagad pie mātes un māsas!
— Tēv, — teica jauneklis, viņa priekšā ceļos nomezdamies, — svētījiet mani!
Morelis satvēra dēla galvu rokās, noliecās pār viņu un vairākas reizes aizskāra to ar savām lūpām.