— Es svētīju tevi, — viņš teica, — savā un triju paaudžu neapvainotu vīru vārdā. Uzklausies tad, ko viņi ar manu muti tev saka: liktenis var atkal uzcelt to ēku, kuru nelaime ir sagāzusi. Kad par manu nāvi dabūs zināt, — nāvi, kuru es izvēlos labāk nekā kaunu, pat viscietsirdīgākie mani nožēlos; tev varbūt dos laiku, kuru man vairs nedos. Tad centies, lai vārdu „kauns" neizrunā kopā ar mūsu ģimenes vārdu; strādā un cīnies; dzīvo ar māli un māsu tik taupīgi, cik vien ir iespējams, lai tu soli pa solim veikalu varētu atkal pacelt un visus vecos parādus nodeldēt! Domā, ka reiz nāks diena, liela un jauka izlīdzināšanās diena, kad tu, pie šā paša biroja stāvēdams, varēsi sacīt: „Mans tēvs mira tāpēc, ka viņš nevarēja to darīt, ko es tagad daru, bet viņš mira mierīgs un jautrs, tāpēc ka viņš šo dienu bija iepriekš paredzējis.
— Ak, tēv, tēv! — iesaucās jaunais vīrietis. — Kaut jūs tomēr vēl varētu dzīvot!
— Ja es palieku dzīvs, tad viss ir pagalam. Ja dzīvoju, tad uzticība man pārvērtīsies šaubās un līdzjūtība — ienaidā, un tad es vairāk nekas nebūšu kā bankrotētājs, kurš lauzis vārdu un aizmirsis savu pienākumu. Ja mirstu, tad — tici man, Maksimiliān, — mani uzskatīs par godīgu cilvēku, kuru nelaime iedzinusi nāvē. Man dzīvam paliekot, mani labākie draugi vairs nenāks manā mājā, mirušu mani apraudās visa Marseļa un
pavadīs uz pēdējo dusas vietu. Ja palieku dzīvs, tad tev jākaunas mūsu ģimenes vārda, ja turpretim mirstu, tu vari lepni savu galvu pacelt un sacīt: „Mans tēvs bija tas vīrs, kurš gāja nāvē, tāpēc ka pirmo reizi savā mūžā bija spiests savu vārdu lauzt."
Jaunais vīrietis sāpīgi ievaidējās. Tas, ko tēvs runāja, gan pārliecināja viņa garu, bet ne sirdi.
— Un tagad, — sacīja Morelis, — atstāj mani vienu un ej pie mātes un māsas!
— Vai jūs viņas negribat redzēt vēlreiz? — prasīja Maksimiliāns.
Jaunekļa sirdī pie šīs atkalredzēšanās vēl bija saistīta pēdējā cerība,
tāpēc viņš tēvu uz to uzaicināja; bet Morelis purināja galvu.
— Es viņas šorīt redzēju un no viņām atvadījos.
— Vai jums nav vēl varbūt kāds pēdējais uzdevums man, tēv? — Maksimiliāns jautāja drebošā balsī.
— Jā, mans dēls, uzdodu tev izdarīt kādu svētu pienākumu.
— Sakiet, tēv!
— Tomsona un Frenča firma ir vienīgā, kura man jutusi līdz. Tās pilnvarnieks, tas pats, kurš pēc desmit minūtēm ieradīsies, lai liktu man priekšā 287500 franku lielu vekseli, man triju mēnešu garu pagaidu laiku ne tik vien atvēlēja, bet pats vēl piedāvāja, — viņa parādu ievēro pa priekšu, lai šis vīrs tev ir svēts, mans dēls!
— Jā, tēv, — sacīja Maksimiliāns.
— Un tagad vēlreiz — dzīvo vesels! — sacīja Morelis. — Ej, ej, man jābūt vienam; manu testamentu tu atradīsi manā guļamistabā galda atvilktnē.
Jaunais vīrietis arvien vēl kavējās, viņam gan bija spēks gribēt, bet ne izdarīt.
— Klausies, Maksimiliān, iedomājies, ka es būtu kareivis tāpat kā tu un tu būtu saņēmis pavēli ieņemt ienaidnieka cietoksni, un tu zinātu itin labi, ka es cīņā kritīšu. Vai tad tu pats nesacītu: „Ejiet, tēv! Ja jūs paliekat, jūs esat bezgodis, un nāve ir labāka nekā kauns!"
— Jā, jā, — jaunais vīrietis apkampa tēvu un sacīja: — Ejiet, tēv! — un tad ar joni devās ārā.
Kad dēls bija aizgājis, Morelis palika acumirkli stāvot, stingri uz durvīm lūkodamies; tad viņš pavilka aiz zvana auklas. Ienāca Kokless. Tas vairs nebija tas pats cilvēks. Pēdējās trīs dienas, kur viņš bija pārliecinājies, ka Moreļa firma ir bankrotējsui, viņu bija pavisam satriekušas.
— Mans labais Kokles, — sacīja Morelis, — paliec priekšistabā! Ja tas kungs, kurš pirms trim mēnešiem šeit bija, tu zini, Tomsona un Frenča pilnvarnieks, nāk, tad pieteic man viņu!
Kokless atbildes vietā tikai pamāja ar galvu, klusēdams apsēdās priekšistabā un gaidīja.
Morelis atslīga atpakaļ savā krēslā, viņa skatiens bija vērsts uz pulksteni: vēl tikai septiņas minūtes. Rādītājs virzījās brlnum ātri pretim izšķirošai minūtei. Pistoles bija pielādētas. Viņš izstiepa roku, paņēma vienu un čukstēja meitas vārdu. Tad viņš nāvīgo ieroci nolika, paņēma spalvu un uzrakstīja dažus vārdus. Viņam bija ap sirdi tā, it kā viņš no sava mīļotā bērna un no savas uzticamās sievas nebūtu diezgan atsveicinājies; tad viņš atkal pagriezās pret pulksteni; viņš vairs neskaitīja minūtes, bet sekundes. Tad viņš atkal paņēma pistoli, viņa mute bija pusatvērta un skatiens stingri lūkojās uz pulksteņa rādītāju — viņš uzvilka gaili. Šinī acumirklī viņš dzirdēja, ka durvis, kuras veda uz trepēm, nočīkstēja un viņa kabineta durvis atvērās. Pulkstenis nupat grasījās sist vienpadsmit. Morelis pagriezās un gaidīja Koklesu sakām: „Tomsona un Frenča firmas pilnvarnieks," — un viņš pacēla ieroci pret muti… Piepeši viņš izdzirda kliedzienu… Tā bija viņa meitas balss…
Viņš apgriezās un ieraudzīja Jūliju; pistole izslīdēja viņam no rokām.
— Tēv, tēv! — sauca jaunā meitene, aizelsdamās uztraukumā un priekā. - Glābts! Glābts!
Un viņa metās viņa rokās un turēja augsti paceltu sarkanu zīda maku.
— Glābts, mans bērns? — jautāja Morelis. — Ko tu gribi ar to sacīt?
— Jā, tu esi glābts! Lūk, lūk! — sauca meitene.
Morelis ar drebošām rokām paņēma maku, jo kāda neapzīmēta atmiņa lika viņam pazīt savu agrāko īpašumu. Makā bija kvīts par samaksātiem 287500 frankiem un liels dimants ar papīra strēmelīti, uz kuras bija uzrakstīts: „Jūlijas pūram."
Morelis satvēra ar rokām pieri; viņam likās, ka viņš sapņo. Šinī acumirklī pulkstenis sita vienpadsmit. Morelim katrs sitiens ķēra sirdi kā ar dzelzs āmuru.
— Jūlija, mans bērns, paskaidro man, — viņš teica, — kur tu atradi šo maku?