— Melānas ielā, 15. namā, piektajā stāvā; tas bija uzlikts uz kamīna malas.
Jūlija pasniedza tēvam vēstuli, kuru viņa šorīt bija dabūjusi.
— Un tu pati biji tanī namā? — jautāja Morelis, kad bija izlasījis vēstuli.
— Emanuēls pavadīja mani, tēv, un solījās mani sagaidīt Muzeja ielas stūrī; bet dīvaini, kad es tur nonācu, tad viņa vairs nebija.
— Moreļa kungs! — sauca kāda balss uz trepēm. — Moreļa kungs!
— Tā ir viņa balss, — teica Jūlija.
Tanī pašā brīdi istabā ienāca Emanuēls, priekā un aizgrābtībā gluži apmulsis.
— „Faraons"! — viņš sauca. — „Faraons"!
— Ko? Kas? „Faraons"? Vai jūs neesat pie pilna prāta, Emanuēl? Jūs taču zināt, ka „Faraons" ir nogrimis!
— „Faraons", „Faraons", tiek ziņots! „Faraons" nāk pašlaik ostā!
Morelis atkrita krēslā, spēki likās viņu gluži vai atstājam. Viņš nevarēja sajēgt, aptvert šos notikumus, tie bija neticami, nedzirdēti, brīnišķi! Bet nu atnāca ari viņa dēls un sauca jau no tālienes:
— Tēv, ko tad jūs stāstījāt, ka „Faraons" esot nogrmis? Ostā tika par tā atbraukšanu paziņots, un tas patlaban pienāk pie krastmalas.
— Bērni, — teica Morelis, — ja tas nav sapnis, tad tas ir brīnums! Neiespējami! Neiespējami!
Bet, kas arī bija neticams un tomēr patiesība, tas bija naudasmaks, kuru viņš turēja rokas, tas bija kvitētais vekselis un dārgais dimants.
— Ak, Moreļa kungs! — nu sauca arī Kokless, iesteigdamies iekšā. — Kas tad tas ir ar „Faraonu"?
— Nāciet, mani bērni, — teica Morelis, — iesim uz ostu, un lai Dievs pasarg, ka tie visi ir bijuši tikai māņi!
Viņi nokāpa lejā. Uz kāpnēm stāvēja Moreļa kundze, kura nebija iedrošinājusies uznākt augšā. Visi steidzās uz Kanebjēras ielu. Ostas piekraste bija pilna ļaužu. Visi godbijīgi deva ceļu, kad parādījās Morelis.
Tiešām, pretim Sv. Jāņa tornim varēja redzēt peldam kādu kuģi, kuģa priekšgalā bija ar baltiem burtiem uzzīmēts: „Faraons. Morelis un dēls Marseļā".
Kuģa izskats un gaita bija tāda pati kā vecajam „Faraonam", un kuģis bija tāpat piekrauts ar košnilu un indigo. Kuģis izmeta enkurus un ievilka buras; uz kuģa klāja kapteinis Gomārs izsauca savas pavēles un Penelons deva kuģa īpašniekam parastās zīmes. Nebija vairs ko šaubīties, ka tā varētu būt kāda miglas aina, kāda fatamorgāna, kas varēja gaisā izplūst; desmit tūkstoši cilvēku dalījās Moreļa pārliecibā un izbrīnā.
Kad Morelis un dēls, visai pilsētai gavilējot un laimes vēlot, apkampās un nodevās savām jūtām, tad kāds vīrs, kura seja bija gandrīz visa lielas bārdas apklāta, aiz kādas sargu būdiņas noslēpies, nolūkojās šinī aizgrābjošajā skatā.
— Esi laimīga, cēlā sirds, esi svētīta par visu labu, ko tu esi darījusi un vēl darīsi! Lai mana pateicība paliek apslēpta kā tava labdarība, — pie sevis nomurmināja bārdainais vīrs.
Un ar prieka un laimes smaidiem uz lūpām viņš atstāja savu slēptuvi. Neviens viņam nepievērsa uzmanību, tik ļoti katrs bija aizņemts ar šīs dienas lielo notikumu. Nepamanīts viņš nokāpa lejā pie kādām no trepītēm, kuras ir ierīkotas iekāpšanai laivā, un trīs rēizes uzsauca:
— Džakopo! Džakopo! Džakopo!
Tūliņ pie krasta pienāca kāda laiviņa, uzņēma viņu un aizveda uz bagāti greznotu jahtu, uz kuras klāja viņš uzlēca ar kuģinieka vingrību. No turienes viņš vēlreiz aplūkoja Moreli, kurš, prieka asaras raudādams, visiem laipni spieda roku, kuri nāca viņam laimes vēlēt.
— Un tagad, — teica nepazīstamais, — ardievu, labsirdība, cilvēcība, pateicība!.. Nost visas jūtas, kuras sirdi dara mīkstu!.. Es esmu izrādījis likteņa lomu, lai algotu labos… tagad lai atriebības dievs man atdod savu vietu, es gribu tagad sodīt ļaunos!
Viņš deva zīmi, un, it kā jahta būtu tikai šo zīmi gaidījusi, tā pacēlās un aizlidoja pa gludo jūras spoguli.
X
Juras braucējs Sindbads
1838. gada sākumā Florcncē uzturējās divi muižnieki no Parīzes augstākajām aprindām — vikonts Albērs Morserfs un barons Franss d'Epinē. Viņi bija nosprieduši karnevālu nosvinēt Romā, kur Albērs Fransam būtu par ceļa rādītāju ēiēeroni, jo viņš jau četrus gadus bija dzīvojis Itālijā. Romā viņi nonāca dažas dienas agrāk, noīrēja dzīvokli un tad šķīrās, lai katrs pēc patikas izmantotu vēl atlikušo laiku. Albērs devās uz Neapoli, Franss, aplūkojis Florences mākslas dārgumus, iedomājās aizbraukt uz El- bu — Napoleona I trimdas vietu; Korsiku viņš jau pazina.
Kādu vakaru viņš Livorno krastmalā atraisīja laiviņu no dzelzs riņķa, iesēdās tanī, mētelī ietinies, un uzsauca laiviniekam:
— Uz Elbas salu!
Skaistā jūras braucienā viņi otrā dienā jau bija sasnieguši Elbu. Franss izstaigāja visu ķeizarisko salu un uzmeklēja tā milža pēdas, kas šeit bija bijis piekalts. Tad viņi pārbrauca uz Pironozas saliņu, kur, pēc laivinieku izteikuma bija daudz medījuma. Panākumi tomēr bija ļoti vāji, un Franss sapīcis atkal sēdās savā laivā.
— Ja ekselence gribētu, tad varētu gan atrast jauku medību vietu, — sacīja laivinieks.
— Un kur tas būtu?
— Vai redzat tur to salu? — laivinieks sacīja, uz dienvidiem rādīdams.
— Kas tā ir par salu? — prasīja Franss.
— Monte-Kristo sala, — atbildēja livornietis.
— Bet man nav atļaujas uz tās medīt.
— Ekselencei nemaz nevajag atļauju, jo sala ir neapdzīvota.
— Un kādu medījumu es tur atradīšu?
— Tūkstošiem meža kazu.
— Bet kur es pārgulēšu?
— Salā ir daudz alu, tur jūs atradīsit labu patvērumu, un, ja ekselence grib, mēs jau varam kaut kuru brīdi braukt atpakaļ.
Franss pārdomāja, ka tam vēl laika diezgan, kamēr tas ar savu biedru satiksies, un tāpēc pavēlēja braukt uz Monte-Kristo salu.