Laivas īpašnieks deva pavēles, un laiva tūlīt uzņēma kursu uz salu.
— Mans mīļais Gaetāno, — pēc brīža sacīja Franss, — vai jūs man neteicāt, ka šo salu dažreiz apmeklē arī kontrabandisti un jūras laupītāji?
— Tā gan ir, — atbildēja laivinieks, — bet pēdējā laikā dzird, ka viņi salu ir atstājuši, vismaz tur vairs nav noticis nekāds briesmu darbs.
Laiva pa to laiku strauji tuvojās savam mērķim. Korsikas sala jau bija pilnīgi izzudusi no redzesloka un Franss pa kreisi, kādas ceturtdaļas jūdzes attālumā, ieraudzīja kādu tumšu, milzīgu masu. Tā viņam izskatījās drīzāk kā mākoņi, nevis zeme. Piepeši atspīdēja uguns.
— Kas tā par uguni? — Franss prasīja.
— Klus'l — sacīja laivas īpašnieks.
— Bet jūs taču teicāt, ka sala ir neapdzīvota un ka jūras laupītāji tur arī vairs nepiestājot? — prasīja Franss.
— Tā es teicu, ekselence, bel var jau maldīties.
Laivas īpašnieks ar matrožiem savā starpā mazliet parunāja. Laiva pabrauca drusciņ atpakaļ un uzņēma citu virzienu. Franss nomanīja, ka tā pie salas grib piestāties citā vietā.
Tas viss notika ļoti klusi un ātri. Neviens nerunāja ne vārda, un visi trīs matroži nenovērsa ne acu no Gaetāno, pie kam tie airus turēja gatavus, lai varētu bēgt, ja tas izrādītos vajadzīgs.
Franss sastindzis pārlūkoja savus ieročus, viņam bija klāt divas du- bultšautenes un viena karabīne.
Laivas īpašnieks pa to laiku bija veikli izģērbies un, pirkstu pie lūpām pielikdams par zīmi, lai visi klusē, strauji metās ūdenī un aizpeldēja uz krastu.
Pusstundu laivā valdīja dziļš klusums, tad ūdeni bija dzirdams mazs troksnis, un Gaetāno bija atkal atpeldējis atpakaļ.
— Nu? — Franss un visi trīs matroži prasīja reizē.
— Nu, — viņš atbildēja, — tie ir spāņu kontrabandisti, un viņiem ir līdzi tikai divi korsikāņu laupītāji.
— Bet kas tad korsikāņu laupītājiem ir par draudzību ar spāņu kontrabandistiem? — jautāja Franss.
— Ak, mans Dievs! Ekselence, — atbildēja Gaetāno kristīgas mīlestības pilnā balsī. — Kas tad lai pabalsta cits citu, ja ne cilvēks cilvēku?
— Ah! — sacīja Franss. — Vai jūs pats neesat mazliet kontrabandists, mīļais Gaetāno?
— Eh! Ko nu darīt, ekselence? — Gaetāno atbildēja ar neaprakstāmiem smiekliem. — Jādzīvo, kā var. No kā tad lai pārtiek?
— Tātad jums tie ļaudis, kuri tagad atrodas uz Monte-Kristo salas, ir drusciņ pazīstami?
— Ne gluži. Bet mēs, jūrnieki, pazīstam cits citu pēc zināmām zīmēm.
— Un jūs domājat, ka mums tagad nebūtu ko bīties, ja mēs izkāpjam salā?
— Nekā, par to es jums varu galvot.
— Nu, labi, — noteica jaunais vīrietis, — brauksim ciemos pie kontrabandistiem un laupītājiem. Vai jūs domājat, ka viņi mūs uzņems?
— Bez šaubām.
— Cik viņu ir?
— Trīs, ekselence, ar laupītājiem kopā — pieci.
— Brangi, tikpat liels ir ari mūsu skaits, vajadzības gadījumā mēs varam ar viņiem uzsākt ciņu. Brauksim turp!
— Brauksim, ekselence! Bet par visām lietām ievērojiet klusu ciešanu! — sacīja Gaetāno.
Fransa stāvoklis bija diezgan bīstams. Viņš atradās viens pats uz jūras dziļā tumsā starp jūrniekiem, kuriem nebija nekāda iemesla būt viņam visai padevīgiem un kuri bez tam vēl zināja, ka viņam ir līdzi daži tūkstoši franku. Viņš neizlaida vīrus no acīm un turēja savu ieroci gatavu.
Pa to laiku laiva griezās atkal uz to pusi, kur pirmīt bija atspīdējusi uguns. Kad viņi bija ugunij piebraukuši itin tuvu, Gaetāno uzsāka dziedāt kādu kuģinieku dziesmu un matroži viņam piebalsoja.
Jau pie dziesmas pirmajiem vārdiem vīri, kuri uz salas sēdēja ap uguni, bija piecēlušies un tuvojās laivai. Tikai viens no viņiem bija palicis pie uguns un cepa kazlēna gurnu. Drīz vien viri bija pārliecināti, ka no piebraukušās laivas nav ko bīties, un atgriezās atpakaļ pie ugunskura, izņemot vienu, kurš palika krastā kā sargs.
Kad laiva bija krastam piebraukusi kādu divdesmit soļu atstatumā, krastā stāvošais vīrs pacēla savu karabīni it kā sargs, gaidīdams patruļu, un sauca sardīniešu izloksnē:
— Kas tur?
Franss uzvilka pistoles gaili.
Gaetāno ar šo vīru pārmija dažus vārdus, kurus Franss gan nesaprata, bet kuri acīmredzot zīmējās uz viņu.
— Vai, ekselence, — jautāja laivas īpašnieks, — gribat teikt savu vārdu vai palikt nepazīts?
— Mans vārds šiem kungiem būs gluži svešs, — atbildēja Franss, — tāpēc sakiet viņiem tikai to, ka es esmu francūzis, kurš ceļo izpriecu dēļ.
Kad Gaetāno bija nodevis šo skaidrojumu, sargs pateica kaut ko vienam no vīriem, kas sēdēja ap ugunskuru; vīrs tūdaļ pacēlās un aizgāja. Iestājās vispārējs klusums; katrs likās nodarbojamies tikai ar savu darbu. Franss lika iznest malā savas lietas, kontrabandisti cepa, bet vienlaikus visi vērīgi un slepeni cits citu uzlūkoja.
Vīrs, kurš bija nozudis, atnāca un kaut ko pačukstēja sargam; tas pagriezās pret atbraukušo barku un teica:
— S'accommodil
„S'accommodi" ir nepārtulkojams itāliešu vārds, kuram daudz nozīmju; tas nozīmē arī „nāciet!", un laivas matroži nelika to divreiz sacīt: daži airu vilcieni un laiva piestājās pie krasta, Gaetāno pirmais izlēca malā un pārmija dažus vārdus ar sargu, tad izkāpa citi matroži un kā pēdējais — Franss.
Viņam pār pleciem bija bise, otru nesa Gaetāno, matrozis — karabīni. Franss bija pa pusei ģērbies kā mākslinieks, pa pusei kā švīts, kas neradīja nekādas aizdomas kontrabandistiem. Kad laivinieki tuvojās ugunskuram un kāpa pa kreisi augšā, sargs viņiem uzsauca:
— Lūgtu iet ne pa to pusi!
Gaetāno atvainojās un nogriezās uz otru pusi, divi matroži aizdedza lāpas, lai rādītu ceļu. Viņi nonāca pie kāda kalna laukumiņa, kur bija iecirsti sēdekļi; tātad te mēdza bieži apmesties kontrabandisti.
Fransa bažas bija pa to laiku gluži vai izzudušas, cepeša smarža pat modināja ēstgribu, par ko viņš arī ieminējās Gaetāno.