— Nekas nav vieglāk sarīkojams kā vakariņas, — tas atbildēja, — mums ir maize, vīns un sešas irbītes; bet, ja jums, ekselence, liekas tik vilinoša kazu cepeša smarža, tad es varu mūsu kaimiņiem piesolīt putnu par gabalu cepeša.
— Labi, dariet to, Gāetāno, — atteica Franss, — jūs esat īsts tirgotāja ģēnijs.
Laivinieki saka nest miršu un ozolu žagarus un kurt uguni; te atnāca atpakaļ Gaetāno no kontrabandistiem diezgan pabailīgi.
— Nu? Kas ir? — jautāja Franss. — Vai atraida mūsu priekšlikumu mainīties ar ēdamo?
— Nē, tieši otrādi, — atbildēja Gaetāno, — vadonis, kuram ticis ziņots, ka jūs esat jauns franču muižnieks, liek jūs lūgt ēst pie viņa vakariņas.
— Nu, labi, — teica Franss, — tas jau ir smalks vīrs, šis vadonis, un es nezinu, kādēļ lai es atraidītu viņa uzaicinājumu, jo vairāk tāpēc, ka es pats dodu daļu no ēdieniem.
— Ā, nē, tā nav; ēdienu tur ir papilnam; bet viņš tikai liek priekšā dīvainus noteikumus, ar kādiem jūs varat būt viesis viņa dzīvoklī.
— Viņa dzīvoklī? — iesaucās Franss. — Vai tad viņam šeit ir uzcelts nams?
— Nē, bet viņam, kā teic, tomēr esot ļoti grezns un patīkams dzīvoklis.
— Tātad jūs pazīstat šo vadoni?
— Es par viņu esmu dzirdējis.
— Labu vai ļaunu?
— Labu un ļaunu.
— Vai velns! Un kādi ir viņa noteikumi?
— Jums aizsien acis un apsējs nav jānoņem, pirms viņš pat to noņem.
Franss pētīgi uzlūkoja Gaetāno seju, lai varbūt izzinātu, ko nozīmē šāds
noteikums.
— Lai velns rauj! — teica Gaetāno, uzminēdams Fransa domas. — Tas gan ir jāpārdomā.
— Ko jūs darītu manā vietā? — jautāja Franss.
— Es neko nevaru zaudēt, es ietu.
— Jūs pieņemtu priekšlikumu?
— Jā, aiz ziņkārības vien jau es ietu.
— Vai tad ir kas sevišķs pie šā vīra redzams?
— Klausieties, — čukstēja Gaetāno, — es nezinu, vai tas ir taisnība, ko par viņu stāsta…
Viņš uzmanīgi palūkojās visapkārt, vai tikai kāds neklausās.
— Nu, ko tad stāsta par viņu? — jautāja Franss.
— Stāsta, ka šim vadonim esot tāda palata, pret kuru palacco Pitti* neesot nekas.
Grezna pils Florence
— Kas par iedomu! — teica Franss.
— A, nav viss iedoma, — atteica Gaetāno, — tā ir patiesība. Kamo, barkas „Ferdinanda" stūrmanis, ir tur bijis un ir gluži aizgrābts, un saka, ka tikai pasakās esot tāda greznība.
— A, te! Bet vai jūs zināt, ka jūs mani ar tādiem stāstiem varat pierunāt nokāpt All-Babā,* alā?
— Es tikai stāstu to, kas man ir sacīts.
— Jūs man dodat padomu pieņemt ielūgumu?
— Ak, to es nesaku, ekselence, jums jādara tā, kā pats zināt; šeit es neiedrošinos dot jums padomu.
Franss pāris mirkļu padomāja, pārlika, ka tāds bagāts vīrs nevarētu tīkot pēc viņa dažiem tūkstošiem franku, un pieņēma uzaicinājumu. Gaetāno aizgāja ar atbildi. Franss tikmēr vēl lūkoja iztaujāt matrozi, kurš pašlaik ar nopietnu, svinīgu seju plūca irbes.
— Ar ko šie kontrabandisti ir atbraukuši?
— Es vēlu ekselencei, lai jums būtu tāds kuģus, ar kādu viņi ir atbraukuši.
— Cik liels tas ir?
— Nu, savas simts tonnas. Tas ir gluži savāds kuģis, jahta, kura var braukt katrā laikā.
— Un kā kontrabandistu vadonim var būt tik liels kuģis? — jautāja Franss.
— Es neesmu teicis, ka viņš ir kontrabandistu vadonis, — atteica matrozis.
— Nē, bet Gaetāno, man liekas, tā sacīja.
— Gaetāno matrožus redzējis tikai no tālienes, bet ne ar vienu nav runājis.
— Ja viņš nav kontrabandists, kas tad viņš ir? — Franss prašņāja tālāk.
— Viņš ir bagāts vīrs, kurš braukā apkārt savas patikas dēļ!
„Tas vīrs top aizvien noslēpumaināks, jo ziņas par viņu ir pretrunīgas," nodomāja Franss.
— Un kā viņu sauc? — viņš jautāja.
— Kad viņam prasa, viņš saucas par Sindbadu jūras braucēju, bet es šaubos, vai tas ir viņa īstais vārds.
— Un kur šis jūras braucējs Sindbads dzīvo?
— Uz jūras.
Persona no „Tukstots un viena nakts" pasakām.
— No kuras zemes viņš nāk?
— To es nezinu.
— Vai jūs esat viņu redzējis?
— Palaikam.
— Kas tas ir par viru?
— Ekselence, pats redzēsit un varēsit spriest.
— Kur viņš mani uzņems?
— Bez šaubām, savā apakšzemes palatā, par kuru Gaetāno jums stāstīja.
— Un vai jūs, salā uzturēdamies, nekad neesat mēģinājis sameklēt ieeju viņa apakšzemes pili?
— Ak, jā gan, ne vienreiz vien, bet viss bija velti. Daudzi jo daudzi ir izmeklējušies. Saka ari, ka ieeju atdarot ne jau atslēga, bet gan burvju vārdi.
„A!" nodomāja Franss. „Tur man jāiet visādā ziņā, tā jau ir pilnīga pasaku pils."
— Ekselence, jūs gaida, — sacīja kāda balss viņam aiz muguras, pēc kuras viņš pazina sargu.
Jaunatnācēju pavadīja divi kuģa ļaudis. Franss, nekā nesacīdams, izvilka savu kabatas drānu un pasniedza tam, kas viņu pirmais bija uzrunājis. Klusu ciezdams, vīrs viņam aizsēja acis. Bez tam vēl Fransam vajadzēja zvērēt, ka viņš nemēģinās saiti atraisīt.
Tagad divi vīri viņu ņēma zem rokas un kaut kur veda. Pēc aptuveni trīsdesmit soļiem Franss pēc karstuma un no cepeša smaržas nomanīja, ka iet garām pirmītējam ugunskuram. Tad gaiss mainījās un Franss nomanīja, ka tagad atrodas kādā apakšzemes ejā. Tie gāja, un atkal viņš juta gaisa pārmaiņu, viņam pretim plūda salda smarža, un viņa kājas aizskāra mīkstu grīdsegu. Vedēji atstāja viņu vienu, un pēc brīža kāda balss viņam sacīja labā franču valodā:
— Esat sveicināts, mans kungs, jūs varat savu saiti no acīm noņemt.
Franss to sev nelika divas reizes sacīt. Viņš noņēma lakatu un redzēja, ka tam pretim stāv kāds trīsdesmit astoņus vai četrdesmit gadus vecs vīrs tunisiešu apģērbā. Viņš valkāja sarkanu fesku ar garu, melnu pušķi un sarkanas, platas bikses, un tādas pašas krāsas ar zeltu izšūtu vesti. Kājās tam bija dzeltenas kurpes un aiz jostas īss, ar dārgakmeņiem izrotāts duncis. Kaut gan šis vīrs izskatījās bāls kā līķis, tad tomēr viņam bija skaista, simpātiska seja un ļoti dzīvas, ugunīgas acis.