Otrkārt, ko Franss ievēroja, bija apakšzemes dzīvokļa greznais iekārtojums. Visa telpa bija izkārta ar zelta puķēm cauraustu sarkanu turku drēbi. Kādā iedobumā atradās dīvāns, un gar sienām bija sakārti ieroči, kuru spali mirdzēja no dimantiem. Pie griestiem karājās grezna lampa no venēciešu stikla, un visa telpa bija izklāta ar turku grīdsegām, kurās kājas iegrima līdz potītēm. Durvīm priekšā karājās aizkari, un Franss caur tiem varēja ieskatīties otrā istabā, kurā mirdzēja gaisma.
Kādas minūtes mājas saimnieks Fransam atļāva visu apbrīnot, tad viņam sacīja:
— Man jums jālūdz piedošana, kungs, ka, jūs šurpu vedot, tika lietoti daži aizsardzības līdzekļi, bet, kā jūs zināt, tad sala ir neapdzīvota, un, ja mans slepenais dzīvoklis kļūtu pazīstams, tad es kādā dienā, no ceļošanas pārbraukdams, to varētu atrast visai sliktā stāvoklī. Tas man būtu visai nepatīkami ne zaudējuma dēļ, bet tāpēc, ka man vairs nebūtu vietas, kur es varētu dzīvot viens, ja man nepatiktu uzturēties uz pārējās zemes daļas. Bet tagad es gribu papūlēties, lai jums liktu aizmirst nepatikšanas, kuras izcietāt, un piedāvāt jums to, ko jūs šeit nedomājāt atrast: labas
vakariņas un puslīdz labu gultu.
— Jums nebūt nav jāatvainojas, saimnieka kungs, — atteica Franss. — Es esmu lasījis, ka ļaudīm, kurus ved uz burvju pili, tiekot aizsietas acis, un tiešām, ko es te redzu, man liekas it kā „Tūkstots un vienas nakts" pasaka.
— Ja es būtu zinājis, ka mani apciemos viesi, — sacīja saimnieks, — es būtu uz to sagatavojies, bel tagad jums jāņem par labu, ko es jums varu sniegt. Alī! Vai vakariņas gatavas? — viņš sauca.
Šinī mirklī pašķīrās priekškari un kāds gluži melns nūbiešu nēģeris baltā apģērbā parādījās uz sliekšņa un deva savam kungam zīmi, ka jāiet uz ēdamistabu.
— Es nezinu, — nepazīstamais sacīja Fransam, — vai jūs tāpat domājat kā es, bet man šķiet ļoti nepatīkami pavadīt ar kādu kopā dažas stundas, kad nezina, kādā vārdā lai viņu sauc. Kas attiecas uz mani, tad mani mēdz saukt par jūras braucēju Sindbadu.
— Un mani, — atbildēja Franss, — es lūdzu saukt par Aladinu, jo es tiešām atrodos Aladina stāvoklī un man trūkst tikai viņa burvju lampa.
— Labi, Aladina kungs, jūs dzirdējāt, ka ēdiens ir gatavs, es jūs lūdzu nākt uz ēdamistabu.
To sacījis, Sindbads pacēla durvju aizkarus un gāja Fransam pa priekšu, ceļu rādīdams.
Gaids bija klāts bagātīgi. Ēdamistabas sienas bija no marmora ar bareljefiem, kuriem bija liela vērtība. Kaktos atradās greznas statujas ar groziem uz galvām. Grozi bija pildīti ar dārgākajiem augļiem: tur bija Sicīlijas ananāsi, Malagas granātāboli, Baleāru salu apelsīni, Francijas firziķi un Tunisas dateles. Vakariņās bija cepts fazāns ar Korsikas strazdiem, cūkas šķiņķis, kazas cepetis tatāru gaumē pagatavots, skaistas butes un milzīgi vēži. Starp lielajām bļodām atradās dažas mazākas ar uzkožamiem. Bļodas bija no tīra sudraba un šķīvji no japāņu porcelāna. Franss berzēja acis, lai pārliecinātos, ka nesapņo. Alī viens pats apkalpoja viņus pie galda un turklāt ļoti izveicīgi. Viņš izteica saimniekam par to savu izbrīnu.
— Jā, — atbildēja saimnieks, ar vislielāko omulību izrādīdams viesmīlību, — jā, šis nabaga zēns man ir ļoti padevīgs un dara visu, cik vien spēj. Viņš nekad neaizmirst, ka es viņam esmu izglābis dzīvību, un, tā kā viņš liekas savu galvu vērtē augstu, tad viņš ir man ļoti pateicīgs, ka esmu to viņam paglābis.
Alī no sava kunga skatiena saprata, ka runā par viņu, kaut gan franciski nemācēja, viņš tuvojās galdam, paņēma savu kunga roku un noskūpstīja to.
— Un vai jūs nebūtu tik laipns, Sindbada kungs, pastāstīt man, kā jūs izdarījāt šo krietno darbu?
— Ak, tas bija gluži vienkārši, — atbildēja Sindbads. — Man liekas, ka šis nabaga puisis bija pārlieku tuvu piegājis klāt Tunisas beja sērajam, kur uzturas viņa sievas. Bejs viņu tiesāja, un viņam būtu tikusi pirmā dienā nogriezta mēle, otrā — roka un trešā — galva. Es jau aizvien biju vēlējies mēmu sulaini; kad es dzirdēju, ka viņam esot mēle izgriezta, es aizgāju pie beja un lūdzu viņu, lai atdod man Alī pret skaistu dubultšau- teni, kura iepriekšējā vakarā viņa augstībai bija ļoti patikusi. Bejs atstāja Alī roku un galvu un — pašu atveda man, tikai ar to nosacījumu, ka viņš nedrīkst nekad vairs rādīties Tunisā. Šī pavēle bija gluži lieka; vēl tagad nelaimīgais tūdaļ paslēpjas kuģa visslepenākajās telpās, tiklīdz viņš no tālienes ierauga Āfrikas piekrasti, un nenāk ārā, iekams nav atkal nozudusi trešā pasaules daļa.
Franss palika acumirkli kluss un domīgs, jo viņš nezināja, ko domāt par sava saimnieka nežēlīgo labsirdību, ar kādu viņš atstāstīja šo notikumu.
— Un jūs visu savu dzīvi pavadāt, — viņš tad turpināja, pārmainīdams sarunas tematu, — kā tas jūras braucējs, kura vārdu jūs esat pieņēmis, tikai ceļojumos?
— Jā, tas ir novēlējums, kuru es apņēmos tādā laikā, kad es vēl nevarēju domāt, ka to jel kad spēšu izpildīt, — smaidīdams teica nepazīstamais. — Es tagad esmu devis vairākus zvērestus, kurus es visus ceru izpildīt.
Kaut gan Sindbads šos vārdus izrunāja pilnīgā mierā, tomēr viņa acis mirdzēja svešādā niknumā.
— Vai savā mūžā jūs esat daudz pārcietis? — jautāja Franss.
Sindbads nodrebējo un stīvi viņu uzlūkoja.
— Kā jūs nākat uz tādām domām? — viņš jautāja.
— Viss man liek tā domāt, — teica Franss, — jūsu balss, jūsu skatiens, jūsu vaigu bālums un pat tā dzīve, kādu jūs dzīvojat.