— Es?! Es dzīvoju vislaimīgāko dzīvi, kādu vien pazīstu, īstu pašā dzīvi; es esmu radības kungs, — kad man kaut kur patīk, es tur palieku; kad man tur kļūst garlaicīgi, aizbraucu; esmu brīvs kā putns, man ir spārni kā putnam. Tie ļaudis, kas ir man apkārt, tūdaļ paklausa maniem mājieniem; laiku pa laikam es pasmejos par cilvēku tiesu un taisnību; aizvezdams projām, izraudams no tās rokām kādu bandītu, kuru tā meklē, kādu noziedznieku, kuru tā vajā. Jo man ir pašam sava tiesa un taisnība, zemāka un augstāka instance, bez kavēšanās un apelācijas; tā soda un apžēlo, un neviens to nedabū redzēt. Ā, kad jūs būtu baudījis manu dzīvi, tad jūs negribētu vairs nevienas citas un nekad vairs neatgrieztos tā sauktajā smalkajā sabiedrībā, ja vien jums nebūtu jāīsteno kāds svarīgs nodoms.
— Piemēram, atriebšanās, — teica Franss.
Nepazīstamais paskatījās uz jauno cilvēku ar vienu no tiem skatieniem, kuri cilvēkam iespiežas līdz pat dvēselei.
— Un kāpēc atriebšanās? — viņš jautāja.
— Tāpēc, ka jums ir tāda vīra izskats, — atteica Franss, — kas sabiedrības dzenāts, grib ar to noslēgt briesmīgus rēķinus.
— Tā nav, — teica Sindbads ar savādu smaidu, kurš atklāja viņa baltos, asos zobus, — jūs maldāties; tāds, kā jūs mani redzat, es esmu savāds cilvēku labdaris, filantrops, un varbūt reizi iešu uz Parīzi to parādīt^
— Un vai tā būs pirmā reize, kad jūs turp braucat?
— Ak jā, mans Dievs! Jums laikam liekas, ka neesmu pārāk ziņkārīgs, vai ne? Bet varu galvot, ka es neesmu vainīgs pie šādas kavēšanās; bet tas vēlreiz notiks.
— Un vai jūs drīz domājat ceļot uz Parīzi?
— Es vēl nezinu; tas ir atkarīgs no apstākļiem, kurus es nevaru aprēķināt.
— Es vēlētos tad būt Parīzē, lai varētu jums atmaksāt par bagātīgo viesmīlību, kuru man šeit parādāt.
— Ar pateicību pieņemtu jūsu aicinājumu, — Sindbads atbildēja, — bet, par nelaimi, man laikam vajadzēs palikt nepazīstamam.
Tikmēr mielasts bija turpinājies un, kā likās, bija nolemts tikai Fransam, jo saimnieks pats gandrīz vai nemaz netika baudījis no dārgajiem ēdieniem, kuriem viesis parādīja tik daudz goda. Pēdīgi Alī pasniedza desertu, pareizāk sakot, izņēma statujām no rokām groziņus un nolika
tos uz galda. Starp diviem augļu groziņiem viņš nolika kādu aizsegtu sudraba pokālu.
Tā sviniba, ar kādu Alī pasniedza šo pokālu, modināja Fransā ziņkārību. Viņš pacēla vāku un redzēja kādu iezaļganu masu, kura viņam bija gluži sveša. Viņš atkal uzlika vāku un pamanīja, ka viņa saimnieks pasmīnēja par viņa ziņkārību.
— Jūs nevarat uzminēt, - viņš teica, — kas tā ir par masu, un tas jums ir nepatīkami?
— Es to nevaru noliegt.
— Nu, šis savādais, zaļais virums nav nekas cits kā ambrozijs, dievu barība, kuru Hēbe mēdza pusdienās pasniegt Jupiteram.
— Bet šis ambrozijs, — atteica Franss, — taču, bez šaubām, būs zaudējis debesu vārdu, pāriedams cilvēku rokās, un pieņēmusi cilvēcisku vārdu?
— Ā, jūs gribat cilvēcisku, materiālu vārdu! — iesaucās Sindbads. — Tas norāda uz mūsu materiālo pirmsākumu; te mēs paejam laimei garām, viņu neuzlūkodami, vai, ja uzlūkojam, nepazīdami. Vai jūs esat pozitīvs cilvēks un zelts ir jūsu Dievs? Baudiet šo, un Peru, Guzerota un Gol- kondas raktuves būs jums atvērtas. Vai jūs esat cilvēks ar fantāziju un jūtām, dzejnieks? Baudiet, un iespējamības robežas jums izzudīs; bezgalības telpa būs jums vaļā, jūs ar brīvu sirdi un garu staigāsit neizmērojamos sapņu laukos. Vai jūs esat godkārīgs? Vai tīkojat pēc šīs pasaules lieluma? Baudiet un pēc stundas jūs būsit pasaules karalis! Jūsu tronis stāvēs uz tā kalna, uz kuru sātans veda Kristu, un, viņu nepielūdzot, nebučojot viņa ķetnu, visas pasaules valstības piederēs jums. Vai tas nav pievilcīgs, ko cs jums solu, un vai nav viegli to iegūt, kad tikai tas šeit jādara? Paskatieties šurp!
Viņš noņēma vāku no pokāla. Paņēma pilnu tējkaroti slavenās masas un iebāza mutē, baudīja to lēni, pusaizslēgtām acīm un atpakaļ atliektu galvu. Franss deva viņam laiku baudīt viņa iecienīto ēdienu; tad viņš turpināja:
— Bet kas tad nu pēdīgi ir šī dārgā barība?
— Vai jūs esat dzirdējis par kalna veci, — atjautāja saimnieks, — par to pašu, kuru Filips Augusts gribēja likt nokaut?
— Protams.
— Tad jūs zināt, ka viņš valdīja pār bagātu ieleju, pār kuru pacēlās augsts kalns. Šinī ielejā bija grezni, no Hasana ibn Sabas dēstīti dārzi ar paviljoniem. Šinīs paviljonos, kā stāsta Marko Polo, viņš licis vest savus izredzētos un tur viņus pacienājis ar kādām zālēm, kuras viņus pārcēlušas paradīzē starp mūžīgi ziedošām puķēm, mūžīgi gataviem augļiem, mūžīgi jaunām jaunavām. Ko aplaimotie jaunekļi noturēja par patiesību, tas bija tikai sapnis, bet tik salds, tik aplaimojošs, tik apreibinošs, ka tam, kas viņiem lika tā sapņot, pārdeva savas miesas un savu dvēseli un viņam klausīja kā Dievam; viņi sekoja lidz pasaules galam tam, kurš viņiem bija lemts, viņi mira, bez žēlabām panesdami visas mokas, vieni domādami, ka nāve, kura viņiem draud, ir tikai pāreja uz to paradīzes dzīvi, par kuru viņiem devušas sajēgu tās svētās zāles, kuras šeit stāv jūsu priekšā.
— Tad tas ir hašišs, — teica Franss, — to es pazīstu vismaz vārda pēc.
— Jūs atminējāt, Aladina kungs, tas ir hašišs, labākais, kāds vien ir Aleksandrijā, Abu-Gora hašišs, tā vīra, kuram vajadzētu uzcelt pili ar virsrakstu: „Laimes pārdevējam pateicīgā cilvēce."
— Vai jūs zināt, — teica Franss, — ka man pašam ļoti gribētos pārliecināties par jūsu pārmērīgās uzslavas patiesību?
— Pārliecinities, pārliecinieties, mans mīļais, bet tikai nespriediet pēc pirmā mēģinājuma! Daba cīnās pret šo ambroziju; dabu vajag pārvarēt, virpirms patiesībai vajag atkāpties pret sapņu valsti, tad sapnis tiek par dzīvi un dzīve par sapni. Bet kāda starpība starp patiesas dzīves sāpēm un šī sapņa laimību! Jūs negribētu vairs dzīvot, bet mūžam tikai sapņot, kad jūs pazītu šo stāvokli. Baudiet hašišu, mans viesi, baudiet!