Franss paņēma karoti šīs brīnišķīgās masas un iebāza mutē.
— Es nezinu, — viņš teica, — vai sekas būs tiešām tik brīnišķas, kā jūs sakāt, bet garša tik jauka man neliekas.
— Tāpēc ka jūsu žokļu muskuļi vēl nav pieraduši pie šīs substances smalkuma. Sakiet, — vai jūs tūlīt, pirmā reizē atrodat par garšīgu trifeles, austeres, tēju, porteri? Un tomēr tagad visas šīs lietas jums ļoti patīk. Vai jūs saprotat ķīniešus, kuri ēd bezdelīgu perēkļus?
— Mans Dievs, nē!
— Nu, lūk, tāpat ir ar hašišu: ēdiet to astoņas dienas, un varbūt jau devītajā dienā neviena barība pasaulē nešķitīs jums tik smalka kā šī. Bet nu iesim blakusistabā, kura ir domāta jūsu atdusai; Alī mums atnesīs kafiju un pīpes.
Blakusistaba bija vienkārša, bet tomēr tikpat bagātīgi mēbelēta. Istaba bija apaļa, un liels dīvāns aizņēma visu sienu. Bet dīvāns, sienas un grīda — viss bija apklāts ar dārgākām, smalkākām, mīkstākām ādām kā grezniem tepiķiem. Tur bija lauvu āda no Atlasu kalniem, ar varenām krēpēm, Bengālijas tīģeru ādas ar gaišām svītrām, plankumotu panteru ādas; tad sibīriešu lāči un norvēģu lapsas bija devuši savus kažokus, un visi tie bija tik mīksti paklāji, ka kājas iegrima kā zaļā zālē vai dūņās. Abi izstiepās uz dīvāna. Alī pielika viņiem pīpes pa rokai un tad izgāja, lai atnestu kafiju.
— Kādu jūs to gribat? — prasija nepazīstamais, kad Alī bija atnesis kafiju. — Vai franču vai turku gaumē pagatavotu, stipru vai vieglu, ar cukuru vai bez tā, filtrētu vai vārītu? Jūs varat izvēlēties, mums tā ir dažādā veidā pagatavota.
— Es to gribētu pēc turku parauga pagatavotu, - atbildēja Franss.
— Pareizi, — sacīja saimnieks, — tas pierāda, ka jums patīk austrumnieku dzīve. Ak! Austrumnieki! Ticiet man, tie ir vienīgie cilvēki, kas prot dzīvot. Kas attiecas uz mani, — viņš piebilda ar savādu smaidu, — tad es, kad būšu savas darīšanas Parīzē pabeidzis, iešu atpakaļ uz austrumiem, lai tur pabeigtu savu mūžu, un, ja jūs gribat mani atkal redzēt, tad uzmeklējiet mani Kairā, Bagdādē vai Ispahanā.
— Ak, tas man nebūs grūti, — izsaucās Franss, — jo es jūtos pacelts it kā uz ērgļa spārniem un spētu divdesmit četrās stundās apskriet visu pasauli!
— Ahā! Tas jau ir hašiša iespaids. Nu tad izpletiet savus spārnus un pacelieties pāri pasaulei, nebīstieties, jums nekas nenotiks, un, ja jums kā Ikaram spārni sāktu saulē kust, tad mēs jūs krītot saķersim ar savām rokām!
Pēc tam viņš dažus vārdus arābiski sacīja Alī, kurš pagāja mazlietiņ sāņus, bet istabu tomēr neatstāja. Fransā notika brīnišķa pārmaiņa. Viņš aizmirsa visas pēdējās dienās pārciestās grūtības, un viņa gars kļuva neizsakāmi skaidrs, kamēr viņa ķermenis pieņēma nedzirdētu vieglumu. Viņi atradās zem neizsakāmi dzidrām, zilām debesim, no kurām spīdēja zeltaina saule. Svaigs jūras vējš pūta viņiem pretim, un viņš dzirdēja matrožus dziedam, bet viņu dziesma bija tik tīra, daiļa un maiga, ka tā drīzāk atgādināja debesu pulkus. Tad viņa acu priekšā pacēlās Monte-Kristo sala nevis kā biedinoša klinšu krauja, bet kā oāze tuksnesī; laiva īrās salai tuvāk, dziesma skanēja arvien skaļāk, it kā apburošas, noslēpumainas skaņas no Monte-Kristo salas uzkāpa pret debesīm, it kā kāda paslēpusies nāra dziedātu, gribēdama atvilt dvēseli.
Laiva piestāja pie krasta, bet viegli, bez jebkāda satricinājuma, it kā lūpas pieduras pie lūpām, un Fransam bija tā, it kā viņš, vienmēr mūzikai atskanot, ieietu alā. Viņš nokāpa pa dažiem pakāpieniem, un viņam pretim dvesa svaigs, balzāma pilna gaiss, iešūpoja sapņos un viņa asinīs iededzināja uguni. Viņš sapņoja visu, ko tas pirms savas iemigšanas bija redzējis, viņš sapnī redzēja fantastisko saimnieku Sindbadu un visu līdz pat mēmajam Alī.
Tad viss viņa acu priekšā izdzisa un sakusa it kā burvju laternas pēdējās ēnas, un viņš atradās telpā ar statujām, kuru apgaismoja tikai bāla, vāja gaisma.
Tās bija tās pašas statujas poētiskā, pievilcīgā stāvoklī ar magnētiskiem skatieniem un izaicinošiem smaidiem. Tie bija tēli no senlaikiem: Frīna, Mesalīna un Kleopatra. Te starp tām kā uz mākoņiem nolaidās kāda ar šķidrautu aizsegusies jaunavas statuja.
Tā tuvojās, atsedza šķidrautu no savas ēņģelim līdzīgās sejas un, pār Fransu noliekusies, to viegli aizskāra ar savām lūpām. Sāpīgi līksmas jūtas pārņēma Fransa sirdi, un viņš pilnīgi nodevās šā sapņa neizsakāmajai burvībai.
Kad viņš atmodās, tam likās, it kā viņš vēl tālāk sapņotu. Viņš apskatījās visapkārt un redzēja, ka mīkstā mētelī ietīts, gulēja uz sausām lapām kādā alā. No alas varēja redzēt zilo jūru, uz kuras šūpojās viņa laiva; netālu no tās uz krasta pļāpādami un smiedamies sēdēja matroži. Viņa atmiņa pamazām atkal atgriezās. Viņš atcerējās, kā tas bija atbraucis uz salu, atcerējās satikšanos ar laupītājiem un vakariņas pie Sindbada, un visu burvīgo apakšzemes pili. Pie tam viņam galvā nebija nekāda smaguma, un viņam bija arvien vēl tās pašas saldās, patīkamās izjūtas. Viņš izgāja no alas un jautrs tuvojās matrožiem. Kad pēdējie redzēja viņu tuvojamies, tie piecēlās un laivas īpašnieks nāca viņam pretim.
— Sindbada kungs man uzdeva jūsu ekselenci sveicināt, — viņš sacīja, — un izsacīt savu nožēlu, ka tam nebija iespējams personīgi no ekselences atvadīties, viņš tomēr cer, ka jūs viņu atvainosit, kad viņš jums teic, ka viņu kādas steidzamas darīšanas sauc uz Malāgu.