— Ak tā, mīļais Gaetāno, — sacīja Franss, — tad tas viss tomēr patiesībā ir noticis, un tiešām ir tāds vīrs, kas mani uz šīs salas karaliski pamieloja un ir atkal aizceļojis, kamēr es gulēju?
— Tas ir tikpat patiesi, kā jūs tur šo noslēpumaino vīru redzat viņa jahtā aizbraucam. Ņemiet savu tālskati, un jūs viņu pazīsit.
Gaetāno pie šiem vārdiem radīja uz kādu jahtu, kura brauca uz Korsi- kas pusi. Franss paņēma tālskati, un tiešām — Gaetāno bija pareizi ziņojis, ka uz kuģa stāvēja noslēpumainais nepazīstamais un turēja, tāpat kā Franss, tālskati pie acīm.
Viņš bija tāpat ģērbies kā vakar, un atsveicinādamies tam māja ar kabatlakatiņu.
Franss atbildēja uz viņa sveicienu.
Tanī pašā acumirklī uz kuģa pacēlās viegls, balts dūmu mākonītis un lēni lidoja augšup, pamazām izzuzdams gaisā; vāja skaņa sasniedza Fransa ausis.
— Vai dzirdat? — teica Gaetāno. — Viņš sūta jums ardievas.
Franss lika atnest savu karabīni un arī izšāva gaisā; tad viņš lika Gaetāno aizdegt lāpas.
— Ak jā, cs saprotu, — atbildēja Ciactāno, — jūs gribat meklēt ieeju burvju pilī. Vēlu jums, ekselence, jautri laiku pavadīt, ja jums patīk meklēšana; par lāpu gan jau liks gādāts. Bel arī mani, ekselence, mocīja šāda ziņkārība, un trīs četras reizes es pūlējos atrast ieeju, bet nu es to vairs nedarīšu, — nav vērts. Džovanni, ej un aizdedz kungam lāpu!
Visi nokāpa alā ar aizdegtu lāpu.
Franss labi atminējās, kad bija atmodies, raudzīja arī atminēties, kā bija iegājis, bet lai arī cik pamatīgi viņš nemeklēja, viņš nekā cita nevarēja atrast kā tikai dūmiem apkvēpušas sienas, jo daudzi jau iepriekš bija tāpat meklējuši ieeju. Viņš izdauzīja un izpētīja katru pēdu sienās un grīdā, visās šķirbās lūkoja iebāzt savu mednieka nazi, visus izcirtumus, visus iedobumus izrakņāja, sekmes tomēr nebija. Pēc divu stundu veltīgiem pūliņiem Franss atmeta meklēšanu.
Gaetāno gardi pasmējās.
Kad viņš pārnāca piestātnē, no jahtas tikai vairs bija redzams neliels balts punkts. Saīgušais Franss pēc Gaetāno atgādinājuma gāja nošaut kādu kalnu kazu; bet visas viņa domas kavējās pie dīvainā iepriekšējās nakts piedzīvojuma.
Pārnesis nošauto kazu, viņš lika to izcept un gāja atkal meklēt alu. Visu laiku viņš pētīja un rakņāja ar tādiem pašiem panākumiem, kamēr viņu sauca pusdienās.
— Jūs, Gaetāno, man sacījāt, ka Sindbads kungs braucot uz Malāgu, — viņš sacīja, — bet, kā es redzu, tad jahta devās uz Korsiku?
— Atminiet, ekselence, — teica Gaetāno, — ka šobrīdi starp viņa ļaudīm atradās divi Korsikas bandīti?
— Un tos viņš laikam izcels malā? — atteica Franss.
— Jā; tas ir cilvēks, kurš nebaidās ne no Dieva, ne no velna un kurš brauc piecdesmit jūdžu līkumu, lai palīdzētu kādam nabaga grēciniekam.
— Bet tāda laipna palīdzība var viņam atnest nepatikšanas no tās valdības, kuras robežās viņš izrāda šādu cilvēku mīlestību, — teica Franss.
— E, ko! — smējās Gaetāno. — Vai tas tev daudz bēdā par valdību? Viņš smejas par visām valdībām un valdniekiem! Lai tikai valdība lūko viņam pakaļdzīties! Vispirms viņa jahta nav vis kuģis, bet gan putn^ un nekāda fregate nespētu to panākt, un tad viņam tik vajag parādīties kaut kur krastā, visur viņam ir draugi.
Fransam nebija vairs nekādas intereses palikt ilgāk uz Monte-Kristo salas; alas ieeju viņš vairs necerēja atrast. Pusstundu vēlāk viņi bija pabrokastojuši un sataisījušies ceļam. Drīz viņi bija jau gabalā, un nogrima jūrā Monte-Kristo sala un Sindbads, un hašišs. Viss Fransam likās kā dīvains sapnis.
XI
Piedzīvojums Romā
Drīz vien Franss bija arī sasniedzis Romu un Londonas viesnīcā atkal satikās ar Albēru Morserfu. Visas ielas bija pārpildītas ar ļaudīm kā jau pirms lieliem notikumiem, jo karnevāls Romā ir liels notikums. Pirmās rūpes jaunajiem ļaudīm bija dabūt aizjūgu uz svētkiem, lai varētu pabraukāties pa grezno, raibo masku pūli. Visi ormaņi bija aizņemti, ar pūlēm un viltību nācās iekarot mazus rateļus ar nodzītu zirģeli tām divām dienām līdz pašiem svētkiem, jo uz svētkiem vēl dabūt dzīvu zirgu bija gluži neiespējams: visus jau mēnesi iepriekš bija aizņēmuši viesi, kas tūkstošiem mēdz saplūst uz šo laiku citkārt klusajā, gandrīz vai izmirušajā pilsētā.
Rateļi piebrauca pie viesnīcas. Čiēerone ceļa vadonis, kurš redzēja Fran- su logā, sauca:
— Ekselence, jūsu kariete ir piebraukusi pils durvju priekšā!
Kaut gan Fransam bija pazīstama itāliešu lielība, tomēr viņš brīnīdamies paskatījās apkārt, uz ko gan šis sauciens varētu zīmēties; bet viņš redzēja tikai sevi vienu, tātad: ekeselence — tas bija viņš pats, kariete — šie prastie rateļi un pils — viesnīca. Tautas raksturs parādījās šajos nedaudzajos vārdos.
Franss un Albērs nu nokāpa lejā un sēdās „karietē" ar kleperīti priekšā, likdami braukt uz Pētera baznīcu. Baznīcas apskatīšana tomēr aizņēma visu dienu, un važonis bija jāapsūta uz otru dienu. Franss viņam smalki norādīja, pa kurām ielām jābrauc: del Popolo osta, tad ārpus vaļņa un atkal jāiebrauc pa Sandžovanni vārtiem. Viņš Albēram gribēja izrādīt pilsētu un sevišķi Kolizeju, kuru pats jau ilgāk pazina, un ļoti priecājās par šādu svarīgu lomu.
Otrajā dienā pie abiem draugiem ieradās viesnīcnieks maestro Pastrīni ar ļoti svinīgu seju.
— Jūs esat pasūtījuši ratus uz pulkstens astoņiem? — viņš jautāja.
— Gluži pareizi, — atbildēja Franss.