— Jūs esat nodomājuši apmeklēt Kolizeju un esat savam kučierim pavēlējuši pa del Popolo ostu izbraukt ārpus pilsētas vaļņiem, apbraukt pilsētai apkārt un atkal iebraukt pa Sandžovanni vārtiem?
— Tieši tā es pavēlēju, — teica Franss.
— Nu, tad, mani kungi, — svinīgi noteica viesnīcnieks, — nav iespējams braukt pa šo ceļu, vismaz ir pārāk bīstami.
— Kāpēc bīstami?
— Slavenā Luidži Vampas dēļ.
— Vispirms, mīļais saimnieka kungs, sakiet, — kas ir šis slavenais Vam- pa? — iemeta starpā Albērs. — Viņš Romā varbūt ir ļoti slavens, bet Parīzē viņu neviens nepazīst, par to es varu jums galvot.
— Kā? Tātad jūs viņu nepazīstat? — brīnījās viesnīcnieks.
— Man nav tas gods.
—, Nu, labi. Viņš ir bandīts, pret kuru pat Deēezāre un Gasparone ir gluži kā skolas puikas.
— Vai tu re, — iesaucās Albērs, — te nu reiz būtu bandīts! Es jums saku, mīļais saimniek, ka es nenoticēšu nevienam vārdam no tā, ko jūs stāstāt. Kad nu mēs par šo apstākli esam vienojušies, tad stāstiet vien. „Kādreiz bija viens vīrs…" es klausīšos.
Viesnīcnieks pagriezās pret Fransu, kurš viņam likās prātīgākais no abiem jaunajiem cilvēkiem.
— Ekselence, — viņš teica, — kad mani notur par meli, tad man nav iemesla jums kaut ko stāstīt; es gribēju jums tikai labu.
— Albērs jau nesaka, ka uzskata jūs par meli; viņš tikai ir neticīgs cilvēks. Es turpretī ticu, tātad stāstiet vien, ko jūs gribējāt.
— Kā jau teicu, ekselence, tas ir bandīts, kāds vēl nav redzēts kopš Mastrila laikiem…
— Jā, bet kāds viņam sakars ar mūsu braucienu?
— Jūsu brauciens, kā es baidos, varēs viņa dēļ tikai pa pusei notikt, — teica viesnīcnieks, — jo jūs gan izbrauksit pa vieniem vārtiem, bet pa otriem neiebrauksit.
— Kā tā? — jautāja Franss.
— Tā, tiklīdz top nakts, ne piecdesmit soļu aiz vārtiem neviens nevar būt drošs.
— Nu, tas tik būs jauks piedzīvojums, — iesaucās Albērs, — mēs piekrausim savus ratus pilnus ar šautenēm, pistolēm, karabīnēm. Luidži Vam- pa uzbrūk mums, mēs viņu sagūstām, novedām Romā un nododam pāvesta rokās. Pāvests ir ļoti priecīgs par tādu pakalpojumu un jautā, kā jums izrādīt savu pateicību. Mēs lūdzam vienkārši divus zirgus un ratus, lai varētu karnevālu braukšus noskatīties; mūs pateicīgās tautas triumfa brīdī aizved uz Kapitoliju un sauc par tēvijas glābējiem — kā Kurciju un Horāciju.
Maestro Pastrīni par šo runu bija ļoti dusmīgs.
— Bet kur tad tu domā ņemt tās šautenes un pistoles, ar ko piekraut mūsu ratus? — jautāja Franss.
— Taisnība gan, — atteica Albērs, — man vismaz uz robežas tika visi ieroči atņemti, pat mans spalvu nazītis. Valdība no šiem ieročiem briesmīgi baidījās.
— Man tāpat tika visi ieroči atņemti uz robežas, — atteica Franss, — ieroču nēsāšana šeit vispār ir aizliegta — kā jau katrā nebrīvā valstī.
— Ak, mīļais saimniek, — Albērs teica Pastrīni, — šāda pavēle visiem godīgiem ļaudīm atņemt ieročus ir ļoti noderīga tikai policijai un laupītājiem, un man gluži tā likās, it kā viņi būtu savā starpā par to norunājuši.
Bez šaubām, maestro Pastrīni šādu joku uzskatīja par apvainojumu un, pagriezies pret Fransu, kuru vienīgo uzskatīja par sarunas cienīgu, teica:
— Ekselence zina, ka nav parasts aizstāvēties, kad laupītājs uzbrūk.
— Kā? — iesaucās Albērs, kura vīrestība sacēlās, iedomājoties, ka nu kāds ļaujas sevi aplaupīt, pretī neturēdamies. — Kā? Tātad nav parasts aiz- stāvēties?
— Nē, jo katra aizstāvēšanās un pretošanās būtu veltīga. Ko jūs gribat iesākt pret duci bandītu, kuri piepeši iznāk no kāda grāvja vai vecas kapenes un jūs no visām pusēm ielenc?
— Ē, pie velna! Tad es labāk lieku sevi nošaut! — iesaucās Albērs.
Viesnīcnieks griezās pie Fransa ar tādu seju, it kā gribēt sacīt: „Va.i
nu nav traks šis jūsu draugs?"
— Mans mīļais Albēr, — teica Franss, — tava atbilde ir ļoti drošsirdīga un cēla, bet tikai drusciņ nevietā, jo šeit neatrodas ne tēvija briesmās, nedz jāaizstāv kāda liela ideja ar savu dzīvību, būtu smieklīgi, ka mēs šeit savu dzīvību pakļaujam briesmām tukšas iedomas dēļ.
— Ā! Per baccol — iesaucās maestro Pastrīni. — Tas ir brangi teikts, ekselence teica gudru vārdu.
— Bet kas tad nu šis Vampa tāds ir? — jautāja Franss. — Aprakstiet mums viņu, lai mēs viņu varētu pazīt, ja ar viņu satiekamies. Bet apsēdieties!
— Ekselences atļauj? — jautāja saimnieks.
— Pie velna, — atteica Albērs, — jūs taču neesat mācītājs, kuram jārunā stāvot!
Viesnīcnieks dziļi paklanījās un apsēdās.
— Es viņu pazini vēl kā zēnu; viņš bija vienkāršs gans, bet tad, gribēdams savai mīļākajai Terēzei iegūt dārgu apģērbu, kādu tā bija redzējusi grāfa Sanfeliča meitai Karmelai, kādunakt nodedzināja grāfa pili, nolaupīja apģērbu un no tā laika iestājās laupītājos. Strīdā viņš nosita laupītāju vadoni un tika tā vietā iecelts par vadoni. Viņš tagad laupa visapkārt pa visu svētā tēva pāvesta valsti, ka bailes; neviens bandītu vadonis vēl nav ieguvis tādu slavu ar savu bezbailību un veiklību.
— Jūs teicāt, ka pazināt viņu vēl kā bērnu? — vaicāja Franss. — Tātad viņš ir vēl jauns cilvēks?
— Jā, kātad, gluži jauns cilvēks, vēl nepilnus divdesmit divus gadus vecs. Ak! No tā nelieša vēl iznāks lielas lietas!
— Ko tu domā, Albēr? Vai tad nav jauki, ka divdesmit divus gadus vecs jau ir nodibinājis sev slavu! — teica Franss.
— Taisnība gan, — atteica Albērs, — Aleksandrs, Cēzars un Napoleons, kuri taču arī pasaulē guva zināmu ievērību, Vampas gados vēl nebūt nebija tik tālu.
— Vai jūsu varonis augumā ir liels vai mazs?
— Vidēja auguma, tā kā jūs, ekselence, — atbildēja saimnieks, pret Albēru pagriezdamies.