— Pateicos par salīdzinājumu, — tas atteica paklanīdamies.
— Un policija nav nekad lūkojusi viņu dabūt rokā? — jautāja Franss, pasmiedamies par sava drauga jutelību.
— Ko jūs domājat? Luidži Vampa stāv saziņā ar visiem ganiem Ro- maņā, ar Tibras upes zvejniekiem, ar piekrastes kontrabandistiem. Kad viņu meklē kalnos, viņš ir uz upes, kad meklē uz upes, viņš ir uz jūras vai Monte-Kristo salā.
Franss uzmanīgi klausījās, izdzirdēdams Monte-Kristo vārdu; viņš pats bija redzējis, kā Monte-Kristo slepenās pils iemītnieks bija paglābis kontrabandistu vai bandītu. Un nu viņam stāstīja, ka arī Vampa tur dabūjot patvērumu.
— Un ko tad šis Vampa dara, kad kāds ceļotājs krīt viņa rokās? — viņš jautāja pēc brīža.
— Ak, tas ir ļoti vienkārši. Skatoties pēc attāluma no pilsētas, ceļotājam dod astoņas, divpadsmit stundas vai veselu dienu, lai tad varētu pagādāt izpirkšanas naudu. Ja laiks pagājis un nauda nav atnesta, tad viņš dod vēl vienu žēlastības stundu. Ja tad sešdesmitā minūte no šīs stundas pagājusi, velti gaidot, tad viņš sagūstītajam iešauj lodi pierē vai iedur dunci sirdī, un ar to visa lieta ir beigta.
— Nu, Albēr, vai tev vēl gribas braukt ap pilsētu apkārt uz Kolizeju? — jautāja Franss.
— Protams! Ja vien ceļš tur ir jaukāks, — atteica Albērs. Tai pašā acumirklī pulkstenis sita deviņi un ienāga pasūtītais kučieris.
— Nu, braucam uz Kolizeju! — teica Franss.
— Vai caur del Popolo ostu, vai pa pilsētas ielām? — jautāja kučieris.
— Pa pilsētu! Pie velna! Pa pilsētu! — sauca Franss.
— Ak, mans draugs, — piebilda Albērs, cigāru aizkūpinādams, — es tiešām domāju, ka tev ir vairāk drošsirdības.
Abi draugi brauca gluži klusi pa gaišo mēness nakti. Fransam nedeva miera domas par Monte-Kristo salas pavēlnieku un par viņa sakaru ar bandītiem, tūkstoš jautājumu viņu mocīja, un ne uz vienu viņam nebija atbildes, tas jūras braucējs Sindbads bija kairinošs noslēpums. Bet tomēr visas šīs uztraucošās domas Kolizeja priekšā piepeši apklusa un izzuda, kad varenās ēkas drūmā, ledainā ēna parādījās viņu acīm un no tās logu caurumiem atspīdēja bāli mēnesnīcas stari — kā skatieni no spoku acīm. Čiēerones, vadoņi, kas ceļotājiem izrādīja senos brīnumus, sagaidīja abus draugus, bet, neskatoties uz viņu pļāpāšanu, Albērs, kurš pirmoreiz redzēja šo ķeizara Flāvija Vespasiāna monumentu, lielisko cirka ēku, bija dziļi aizgrābts.
Kas šo monumentu nav redzējis, nemaz nespēj iedomāties šo drupu majestātisko cēlumu. Milzīgās būves platību vēl gandrīz vai dubultos dienvidu mēnesnīcas noslēpumainā gaisma, kura gandrīz atgādināja austrumzemju vakara krēslu.
Kamēr Albērs gāja apskatīt visas ievērojamās vietas Kolizejā, lauvu bedres, gladiatoru istabas, ķeizara sēdekļus utt., Franss uzmeklēja kādas pus- sadrupušas trepes un apsēdās kāda pilāra ēnā, no kurienes viņš varēja pārredzēt Kolizeju visā tā lieliskumā un cēlumā, netraucēti nododamies aizgrābjošajam skatam.
Kādu stundas ceturksni Franss tā bija sēdējis, kad viņš pamanīja — kāds vīrietis ne visai tālu no viņa klusiem soļiem kāpa augšup un tad, it kā kaut ko gaidīdams, palika stāvot. Viņam bija liels, brūns mētelis, kura viens gals bija pārmests pār plecu un aizsedza sejas apakšējo daļu, kamēr augšējā bija aizsegta ar lielu platmali. Šis vīrs visādā ziņā likās piederam vai nu pie aristokrātijas, vai vismaz pie vissmalkākās sabiedrības. Viņš jau vairākas minūtes likās gaidām un palika nepacietīgs. Te augstāk parādījās kāds cits tēls, kurš, pirmo ieraugot, piesteidzās tam klāt.
— Atvainojiet, ekselence, — romiešu izloksnē teica pienācējs, kurš bija ģērbies kā romietis, — es liku jums gaidīt, bet es novēlojos tikai dažas minūtes, jo nupat Sandžiovavide Laterno baznīcā sita desmit.
— Nē, es atnācu mazlietiņ par agru, — atteica pirmais tēls skaidrā toskāniešu izloksnē.
— Es nāku no Eņģeļpils un nevarēju tur tik ātri dabūt Bepo runāt.
— Kas ir Bepo?
— Bepo ir cietuma ierēdnis, kuram es maksāju nelielu gada algu, lai dabūtu visu zināt, kas notiek svētā tēva pilī.
— Ā, es redzu jūs esat mazrunīgs vīrs.
— Ko darīt, ekselence? Nevar zināt, kas var notikt: varbūt es pats reiz ietieku tiklā kā šis nabaga Pepīno, un tad man vajadzētu žurkas, kas tiklam pārkož kādu aci.
— Nu, ko esat dzirdējis?
— Otrdien ap pulkstens diviem notiesās uz nāvi, kā tas Romā parasts, atklājot lielus svētkus; viens no notiesātajiem tiks mazzolato, tas ir neģēlis, kurš ir nositis pats savu labo audzinātāju un nepelna līdzcietības; otrs tiks decapitato, un tas ir mans nabaga Pepīno.
— Ko jūs gribat, mans mīļais, jūs pāvesta valdībai un apkārtējām ka- raļvalstīm esat iedzinis tādas bailes, ka tās visādā ziņā grib jūs pārmācīt.
— Bet Pepīno jau nemaz nepieder pie manas bandas, viss viņa noziegums ir tas, ka viņš atnesa mums barību.
— Tā ir līdzdalība.
— Bet es gribu visu darīt, lai varētu aizkavēt šā nabaga notiesāšanu, jo viņš manis dēļ nokļuvis nelaimē. Man pašam būtu jāuzskata sevi par gļēvuli, ja es nekā viņa labā nedarītu.
— Un ko jūs gribat darīt?
— Es kādus divdesmit vīrus nostādīšu ap ešafotu, un, kad Pepīno atvedīs, mēs piepeši metīsimies uz sargiem un atsvabināsim viņu.
— Tas man liekas ļoti nedroši, un maks man šķiet labāks, — atteica otrs tēls.
— Un kāds ir jūsu plāns, ekselence?
— Es kādam cilvēkam, kura vārdu nesacīšu, došu divus tūkstošus piastru, lai viņš dabū atļauju, ka Pepīno tiek tikai nākamajā gadā tiesāts. Šā gada laikā es tad otram, kura vārdu es arī neminēšu, došu tūkstoš piastru, lai viņš palīdz Pepīno bēgt.
— Vai jūs esat drošs, ka tas izdosies?