ieapgrūtināšu lasītāju ar sīkumiem.
Jāpiemin, ka šie sūtņi sarunājas ar mani ar tulka palīdzību, jo abu impēriju valodas atšķiras tik ļoti viena no otras kā divu Eiropas tautu valodas, un katra no šīm tautām lepojas ar savas valodas senatnīgumu, skaistumu un spēku, izrādot atklātu nicināšanu pret savu kaimiņu valodu, bet mūsu imperators, izmantodams priekšrocību, ka bija sagrābis viņu floti, piespieda sūtņus iesniegt savus akreditēšanās rakstus un teikt runas liliputu valodā. Jāatzīstas, ka rosīgie tirdzniecības sakari starp abām valstīm, abpusēja viesmīlība, kuru tie izrāda otras valsts trimdiniekiem, un paradums sūtīt jaunos muižniekus un bagātos augstmaņus uz otru valsti, lai tie redzētu pasauli, izprastu cilvēkus un viņu paradumus un iegūtu smalku uzvedību, ir par iemeslu tam, ka visai reti var sastapt piejūras apgabalos dižciltīgas personas, tirgotājus vai jūrniekus, kas neprastu sarunāties abās valodās; par to pārliecinājos pēc dažām nedēļām, kad ierados apliecināt savu cieņu Blefusku zemes imperatoram, un šis apciemojums manā lielajā nelaimē un manu ienaidnieku ļaunprātības dēļ izrādījās man ļoti izdevīgs, kā to pastāstīšu vēlāk attiecīgā vietā.
Lasītājs varbūt atcerēsies, ka starp noteikumiem, kurus parakstīju, lai atgūtu savu brīvību, bija arī daži, kas man nepatika, jo tie mani pārlieku pazemoja, un tikai galēj ā nepieciešamība varēja mani piespiest tos pieņemt. Bet tagad, kad biju impērijas augstākais nardaks, šādi pakalpojumi būtu pazeminājuši manu cieņu, un imperators (jāsaka viņam par godu) nekad tos man neatgādināja. Bet vēl neilgi pirms tam man bija izdevība izdarīt viņa majestātei, kā man toreiz šķita, vienu sevišķu pakalpojumu. Reiz pusnaktī mani pamodināja vairāku simtu cilvēku kliedzieni pie manām durvīm, un es pēkšņās izbailēs piecēlos. Es dzirdēju tos bez apstājas atkārtojam vārdu burglum; daži imperatora galminieki, izlauzušies cauri pūlim, lūdza mani nekavējoties doties uz pili, kur viņas ķeizariskās majestātes apartamentos esot izcēlies ugunsgrēks galma dāmas nolaidības dēļ, kas, romānu lasīdama, bija iemigusi… Es acumirklī piecēlos, un, tā kā bija dota pavēle atbrīvot man ceļu un gaiši spīdēja mēness, tad izdevās nokļūt līdz pilij, nevienu cilvēku nesaminot. Es redzēju, ka pie apartamenta sienām bija jau pieslietas kāpnes un sanesti daudzi spaiņi, bet ūdens atradās diezgan tālu. Šie spaiņi bija prāva uzpirksteņa lielumā, un nabaga ļaudis tos man pasniedza, cik ātri spēdami, bet liesmas bija tik spēcīgas, ka šie spaiņi maz varēja noderēt. Es būtu varējis liesmas viegli apslāpēt ar savu mēteli, bet to, diemžēl, steigā nebiju uzvilcis un atsteidzies šurp tikai savā ādas kamzolī. Stāvoklis šķita gluži izmisīgs un bēdīgs, un varenā pils būtu nodegusi līdz pamatiem, ja es pēkšņi, ar man neparastu attapību, neizdomātu palīglīdzekli. Iepriekšējā vakarā es biju daudz dzēris visai lielisku vīnu, sauktu glimigrimu (blefuskieši to sauca par fluneku), bet mūsu šķirne skaitās labāka un ļoti veicina ūdens nolaišanu.
Laimīgā kārtā es vēl nebiju no dzēriena atbrīvojies. Tuvo liesmu kvēle un manas pūles tās apdzēst iedarbojās uz mani, pārvēršot vīnu urīnā, kuru es nolaidu tādā daudzumā un virzīju uz piemērotām vietām tik labi, ka trijās minūtēs uguns bija pilnīgi apdzēsta un lieliskā, daudzu paaudžu būvētā celtne tika pasargāta no iznīcības.
Bija jau uzaususi diena, un es atgriezos savā mājā, nenogaidīdams imperatora pateicību, jo - lai gan biju viņam izdarījis ļoti nozīmīgu pakalpojumu, tomēr nezināju, kā viņa majestāte skatīsies uz veidu, kādā to veicu, tāpēc ka valsts pamatlikumi aizliedz jebkurām, arī augsti stāvošām personām nolaist ūdeni pils apkārtnē, piedraudot par to ar smagiem sodiem. Bet mani mazliet nomierināja vēstule no viņa majestātes, ka viņš «došot pavēli augstākajai tiesai mani formāli attaisnot», tomēr šo attaisnojumu nekad netiku saņēmis. Bet privāti man pastāstīja, ka ķeizariene, sajuzdama visdziļāko riebumu pret manu rīcību, esot pārcēlusies uz pils visattālāko daļu un stingri nolēmusi, ka agrākās telpas viņas vajadzībām vairs netikšot atjaunotas, turklāt savu tuvāko uzticības personu klātienē viņa esot zvērējusi man atriebties.
Par Liliputijas iedzīvotājiem, viņu zinātni, likumiem un parašām; viņu bērnu audzināšanas sistēmu. Autora dzīves veids šai zemē. Kā viņš reabilitē kādu augstu dāmu.
Ķildas un intrigas ir galmā tik parastas, ka es nepakavēšos pie skauģu izdomātiem apmelojumiem, kas centās ietekmēt ķeizarienes prātu pret mani, bet pievērsīšos citai tēmai. Lai gan esmu nodomājis sniegt šīs impērijas aprakstu atsevišķā sacerējumā, tomēr pagaidām man labpatiktos ziņkārajam lasītājam neliegt dažas vispārīgas ziņas. Liliputu vidusmēra garums nepārsniedz sešas collas, un attiecīgā samērā tiem atbilst visi pārējie dzīvnieki, kā arī stādi un koki, piemēram, lielāko zirgu un vēršu augstums ir starp četrām un piecām collām, aitas ir apmēram pusotras collas augstas, viņu zosis ir zvirbuļu lielumā, un tā apjomi attiecīgi samazinās, pārejot uz mazākiem dzīvniekiem līdz vismazākajiem, kas manām acīm bija gandrīz nesaredzami; taču daba pielāgojusi liliputu acis viņu apkārtnes priekšmetiem: viņi redz ļoti labi, bet nelielā atstatumā. Un, novērtējot viņu smalko redzi attiecībā uz tuviem objektiem, es ar lielu prieku vēroju pavāru, kas plucināja cīruli, kura lielums nepārsniedza mūsu vienkāršo mušu, un jaunu meiteni, kas neredzamā adatā ievēra neredzamu zīda pavedienu. Viņu lielākie koki ir septiņas pēdas augsti, es runāju par dažiem kokiem ķeizara lielajā parkā, kuru galotnes es varēju tik tikko aizsniegt, paceļot roku. Pārējiem augiem ir attiecīgi apmēri, bet tos es atstāju lasītāja iztēlei.