Karaliene pavēlēja savam galma galdniekam izgatavot kasti, kas varētu man noderēt par guļamistabu, pēc tāda parauga, kāds patiktu man un Glamdalkličai. Šis cilvēks bija izcils meistars un saskaņā ar maniem norādījumiem trijās nedēļās izveidoja man koka istabu - sešpadsmit pēdas garu, sešpadsmit pēdas platu un divpadsmit pēdas augstu ar atveramiem logiem, durvīm un diviem sienas skapjiem, kādus Londonā mēdz ierīkot guļamistabās.
Griestu dēlis bija nolaižams un paceļams ar divām virām, lai varētu guļamistabā novietot gultu, ko bija izgatavojis viņas majestātes mēbeļu meistars. Šo gultu Glamdalkliča katru dienu iznesa laukā izvēdināt, pati ar savām rokām to sakārtoja un vakaros, nolikusi to atpakaļ, nolaida pār mani griestus. Kāds cits amatnieks, kas bija slavens ar prasmi darināt retas miniatūras lietiņas, pagatavoja man no ziloņkaulam līdzīga materiāla divus krēslus ar atzveltnēm un roku balstiem, divus galdus un kumodi manu mantu novietošanai. Visas sienas, kā arī grīda un griesti bija popēti, lai novērstu nelaimes gadījumus, ja nesēji būtu neuzmanīgi, un lai mazāk kratītu, braucot ekipāžā. Es palūdzu izgatavot manām durvīm slēdzeni, lai žurkas un peles nevarētu iekļūt manā mītnē. Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem atslēdznieks pagatavoja man vismazāko slēdzeni, kāda bija šai zemē redzēta, bet lielāku par to esmu vērojis tikai reiz kāda džentlmeņa mājas vārtos Anglijā. Atslēgu es centos nēsāt vienmēr savā kabatā, baidīdamies, ka Glamdalkliča to varētu nozaudēt. Karaliene pavēlēja izgatavot man arī drēbes no vissmalkākā zīda, kāds vien bija dabūjams, kas tomēr izrādījās mazliet biezāks par angļu gultas segām, un es šajās drēbēs jutos ļoti neērti, līdz pie tām pieradu. Mans tērps bija darināts pēc vietējās modes: daļēji līdzinājās persiešu, daaļēji ķīniešu tērpiem un bija ļoti vienkāršs un pieklājīgs
Karaliene tā iemīļoja manu sabiedrību, ka pat pusdienas nekad neēda bez manis. Uz galda, pie kura ēda viņas majestāte, tika nolikts mans galds, tieši pie viņas elkoņa, un krēsls, uz kura varēju sēdēt. Glamdalkliča stāvēja uz ķeblīša man līdzās, lai palīdzētu man un uzmanītu mani. Manā rīcībā bija sudraba bļodu, šķīvju un citu trauku servīze, un, salīdzinot ar karalienes traukiem, tā nebija daudz lielāka par leļļu servīzi, ko biju redzējis Londonas rotaļlietu veikalos: šo servīzi mana mazā aukle nēsāja sudraba kastē savā kabatā un pusdienas laikā, kad tā bija vajadzīga, nolika man priekšā un pati vēlāk traukus nomazgāja. Ar karalieni kopā pusdienoja tikai abas karaliskās princeses, no kurām vecākajai bija sešpadsmit gadu, bet jaunākajai šai laikā tikai trīspadsmit gadu un viens mēnesis. Viņas majestāte nolika man uz šķīvja gaļas gabalus, ko es pats sagriezu, un viņa uzjautrinājās, redzot mani ēdam tik sīkus kumosus, jo karaliene (kurai patiesi bija vāja gremošana) ielika sev mutē uzreiz tādu kumosu, kas varēja noderēt pusdienām divpadsmit angļu fermeriem, un ilgu laiku šis skats man bija gaužām pretīgs. Viņas zobi sagrauza cīruļa spārnu ar visiem kauliem, kaut gan tas bija deviņreiz lielāks par izauguša tītara
spārnu, un viņa lika sev mutē maizes gabalu, kas bija tik liels kā divi mūsu maizes klaipi par divpadsmit penijiem. Viņa ar vienu malku iztukšoja zelta kausu mucas apjomā. Viņas naži bija divreiz lielāki nekā mūsu izkapts, ja to atliektu taisnu uz kāta. Karotes, dakšiņas un citi galda piederumi bija attiecīgā lielumā. Atceros, kad Glamdalkliča iznesa mani, lai es ziņkāres pēc apskatītu dažus galma ēdamgaldus, uz kuriem desmit vai divpadsmit šādu nažu un dakšiņu bija saslieti kopā, - man likās, ka nekad neesmu redzējis tik briesmīgu skatu.
Katru trešdienu (kas, kā jau teicu, ir viņu svētdiena) karalis un karaliene kopā ar saviem abu dzimumu karaliskajiem pēcnācējiem mēdza pusdienot viņa majestātes ēdamistabā; karalim biju kļuvis liels favorīts; šādās reizēs manu mazo krēslu un galdiņu nolika viņam pie kreisās rokas, blakus vienai no sālnīcām. Valdniekam labpatika ar mani sarunāties un iztaujāt par eiropiešu tikumiem, reliģiju, likumiem, valdības formām un zinātni, un es tam devu pēc iespējas sīkus paskaidrojumus. Viņa prāts bija ļoti skaidrs un spriedumi noteikti, un viņš izteica ļoti gudras pārdomas un piezīmes par visu, ko viņam stāstīju Bet, jāatzīstas, kad es pārāk plaši izteicos par savu mīļoto dzimteni, par mūsu tirdzniecību un kariem uz jūras un sauszemes, par mūsu ticības šķelšanos un politiskajām partijām valstī, viņam ieaudzinātie aizspriedumi bija tik spēcīgi, ka tie izlauzās uz āru, un, paņēmis mani labajā rokā un ar kreiso roku maigi noglaudījis, viņš, skaļi smiedamies, jautāja, vai es esot vigs vai torijs. Tad, pavērsies pret savu premjerministru, kas stāvēja aiz viņa, turēdams rokā baltu zizli, gandrīz tikpat lielu kā angļu kuģa «Karaliskais valdnieks» grotmasts, karalis piezīmēja, cik nožēlojams gan esot cilvēka diženums, ja pat tik sīks kukainis kā es to varot atdarināt.
«Un tomēr,» viņš teica, «es varu derēt, ka šiem radījumiem ir savi tituli un goda zīmes, tie izveido mazas ligzdiņas un alas, ko tie sauc par namiem un pilsētām, tie lepojas ar tērpiem un izbraucieniem, tie mīl, tie cīnās, tie strīdas, tie viļ un krāpj.» Viņš tādā garā turpināja, bet es vairākkārt aiz sašutuma nosarku, dzirdot viņu tik nicīgi izsakāmies par cēlo dzimteni - visu mākslu un ieroču valdnieci, Francijas rīksti, Eiropas šķīrējtiesnesi, tikumības, ticības, goda un patiesības krātuvi, ko visa pasaule uzlūko ar lepnumu un skaudību.