— Šoreiz direkcija drīzāk rūpējusies par savu reputāciju. Intelektuāli rēbusi īpašiem cienītājiem — un pēkšņi vulgārs detektīvgabals! Esmu dzirdējis, ka autoram bijis jāizpērk zāle desmit izrādēm.
— Tas ir, no .savas kabatas jāatlīdzina kases ienākumi? Redzams, šim dramaturgam maz talanta, toties pārāk daudz naudas.
— Summa jau nav tik liela, — Menkups iesmējās. — Visā zālē tikai simt četrdesmit vietu. Teātris tā arī saucas: «Teātris istabā.»
— Tumšā istabāl Tā būs precīzāki — drūmi jokoja Mūns, atcerējies savu sarunu ar Deiliju. — Gribētos zināt, uz ko Lovīze Knoopa šaus dramatiskajā samezglojumā?
— Kāpēc obligāti jāšauj? — Menkups jautāja, raudzīdamies kaut kur sānis.
— Kurā rindā mūsu vietas? — Mūns aizvien vairāk sadrūma.
— Pirmajā! — Menkups nez kādēļ paskatījās uz Lo- vīzi, kura ar mierīgu kustību pievilka sev klāt somu un novietoja to uz ceļiem.
— Tā tikai trūkal ^
— Ja esat tālredzīgs, varēs ar kādu apmainīties vietām. Man tur būs milzums paziņu, — Menkupa tonī varēja sadzirdēt neslēptu izsmieklu.
— Par mani nerūpējieties! Es tikai nodomāju, ka no tāda atstatuma nav grūti aizšaut garām un trāpīt kādam publikā.
— Lo neaizšaus garām. Viņai ir lieliska redze.
Mūns apklusa. Viņam bija nospiedoša sajūta, it kā abi
ar Menkupu mēģinātu kādas absurdas lugas dialogu, bet kafejnīca «Vecā mīlestība» ar visiem apmeklētājiem būtu dekorācija, uz kuras fona aktieri apmainās citiem pilnīgi neizprotamām, bet pašiem simboliska zemteksta pilnām replikām. Un kas pats ļaunākais, katrs vārds projicējas īstenībā — kā tajā sirreālistiskajā filmā, kurā varonim pietika izrunāt vārdu «nāve» — un tā nekavējoties bija klāt.
Ventilatori atkal nedarbojas. Dūmi sabiezeja. No miglas iznira un atkal pagaisa cilvēku izplūdušās kontūras. No smiekliem un dunoņas izlidoja nejauši teikumu fragmenti — lieliska dramaturģiska viela psihiatriskās slimnīcas pacientu filozofiskam disputam.
Pēc brīža šī sajūta izzuda. Viss atkal nostājās savā vietā. Māksliniece, tikusi galā ar tēlnieku, zīmēja
Magdas portretu. Nebija grūti saprast, kāpēc tā izvēlējusies arhitekti, nevis Lovīzi — spilgtas krāsas, kolorīts, kas neprasa sīku izzīmēšanu. Magda, turpinādama runāties ar Ballinu un skulptoru, graciozi pozēja. Tamborētāja bija paguvusi kopā ar savu rokdarbu un modes žurnālu pārceļot pie paziņām, kas apmetušies loga tuvumā. Viņas vietu ieņēmis gaišmatis, kura dēļ Mūnam un Deilijam pirmīt vajadzēja pāriet pie bufetes letes. Tam priekšā stāvēja neskarta alus krūze. Spriežot pēc saspringtās pozas, tas uzmanīgi vēroja Menkupa galdiņu.
— Kāpēc nedzerat? — Menkups ar smīnu paskatījās uz Mūnu. — Toties nenolaižat acis no Lovīzes. Varētu domāt, ka apsargājat nevis mani, bet viņu, — viņš piebilda tikko dzirdami.
— Uz jūsu veselību! — Mūns pacēla kausu. — Starp citu, vai esat sen pazīstami?
— Desmit gadus. Tā kā sieviete nav politiķis, kurš pa šo laiku pagūst apgriezt savu kredo otrādi vismaz trīs reizes, man tiesības teikt, ka zinu par viņu gandrīz visu …
— Gandrīz — vēl nav viss.
— Visu cilvēks nezina pat par sevi. Piemēram, es pats. Vai tad tam Magnusam Menkupam, kas eksistēja pirms pusgadā, pietiktu gribasspēka … — nepabeidzis viņš ar drudžainu steigu pārlēca uz citu tēmu: — Uzminiet — kāpēc man patīk šī kafejnīca? «Memento mori» dēļ! Atceries nāvi! Senajiem romiešiem šim gudrajam mērķim kalpoja zārks, ko nolika blakus mielasta galdam. Seit to aizvieto sienas freskas.
Tieši Mūnam pretim bija Hamburgas Lielā ugunsgrēka ainava.
— Gleznotāja fantāzija piešķīrusi šai domai diezgan modernu izteiksmi, — Mūns pasmīnēja, ar izplestiem pirkstiem it kā iztverdams no tabakas dūmu apņemtās degošās pilsētas baznīcas torni. Atdalīta no jumta, šaura smaile uz stateniska uguns staba uzlidoja debesīs. — Velnišķīgi atgādina raķeti!
— Tā nav fantāzija. Mans vectēvs redzēja savām acīm.
— Jūsu vectēvs? — Mūns apšaubīja. — Ugunsgrēks taču bija sen.
— 1842. gadā, — Menkups pamāja. — Vectēvam toreiz bija septiņi gadi, viņš mira tai dienā, kad hitleriešu karaspēks iemaršēja Sudetu apgabalā. Gandrīz visi Mēnkupi
nodzīvojuši līdz sirmam vecumam, es būšu vienīgais izņēmums.
— Ja tik pesimistiski raugāties uz savām izredzēm… — Mūns iesāka, bet Menkups pārtrauca viņu:
— Vectēvs stāstīja, kā tas izskatījies. Viņš atbraucis tēvam līdzi pārdot zivis. Ugunsgrēks pakāpeniski aizdzinis viņus līdz Svētā Nikolaja baznīcai. Kad aizdedzies tornis, kas jums tā iepaticies, zvani sākuši zvanīt paši no sevis. Zvanījuši tik ilgi, kamēr izkusuši. Smaile vispirms uzlidojusi gaisā un tikai tad nogāzusies. Vectēvs teica, ka tas esot līdzinājies tiešai sarunai ar dievu — neizturami baismi un skaisti. Baismi un skaisti, — viņš bez gala atkārtoja šos vārdus …
— Par to nemaz nav pārāk jābrīnās. Vai zināt, par ko tika. teikts — «Sīs ainas skaistums ir pa spēkam vienīgi lieliem dzejniekiem»? Par eksperimentālās atombumbas sprādzienu Alamogordo. Tie ir ģenerāļa Farela vārdi…
— Vectēvs stāstīja, ka laukumā baznīcas priekšā sapulcējies milzīgs pūlis… No nejaušas dzirksteles aizdegusies mati, dejojošās blāzmas izķēmotas, atpakaļ atgāztas sejas, brūkošo baļķu brīkšķi, zvanu varenā balss, māņticīgas šausmas un bijīga sajūsma. Bērnībā man šī aina bieži vien rādījās sapņos, allaž pamodos no paša kliedzieniem. Vai domājat, ka mani, desmitgadīgu zēnu, biedēja pats ugunsgrēks? Nē, mani jau toreiz biedēja vectēva apzīmējums «skaisti». Vai esat kādreiz mēģinājis saprast, kādēļ drošā atstatumā novērotas grandiozas katastrofas izsauc drīzāk sajūsmu nekā šausmas? … To var attiecināt uz visu ko — uz Neronu, kas no pils bajkona majestātiskā pozā vēro liesmojošo Romu, uz reihstāga nodedzināšanu, uz Koventri iznīcināšanu, uz Līdices izpostīšanu …