— Piedodiet, ka nelūgts iejaucos jūsu sarunā. Ja nemaldos, esat amerikānis?
Gaišmatis no tualetes istabas, gaišmatis pie kaimiņu galdiņa, gaišmatis ar neskarto alus kausu. Viņš pienāca nemanot un tagad stāvēja Mūnam pretim, mazliet muls- dams, tomēr pilns apņēmības. Maigi veidota, apbrīnojami pareizas formas seja, iesārti vaigi ar retiem vasaras rai- bumiņiem, pūkas uz virslūpas, gaiši zilas acis, vijīgi mati ar ieslīpu celiņu sānos. Būdams pusaudzis, Mūns tika reiz redzējis vecu vācu filmu «Heidelbergas dziesma». Tieši tāds izskatījās students, kurā iemīlējusies profesora
meita, — korporācijas labākais paukotājs, skaistu balsi, uzticīgs mīlestībā, pastāvīgs draudzībā, mazliet sentimentāls, kad runa par Dzelzs kancleru vai Veco Frici.
Vācietis taisīja puspagriezienu — glītu, noteiktu kustību, kas lika sajust līdz spīdumam nospodrinātu zābaku un parādes laukuma agrīnā zaļuma smaržu, — pretī otrajai sienai, kur Hamburga zem melnajiem blīvā ierindā lidojošiem bumbvedēju mākoņiem pārvērtās degošā skeletā.
— Nav taisnīgi uzvelt visu vainu mums, — gaišmatis teica.
— Jūs personiski neviens nevaino, — Menkups ar noraidošu žestu nosēdināja viņu atpakaļ pie neskartā alus kausa.
— Es esmu vācietis. Sacīt, ka nacisti apmānījuši tautu, ir visvieglāk. Jā, bija gan Koventri, gan Līdicel Kur koku cērt, tur skaidas lec. Bet Hamburgas necilvēciskajā bombardēšanā esat vainīgi jūs, amerikāņi, un jūsu sabiedrotie — angļi. Kāpēc novelt visu uz Hitleru? Fīrers bija ideālists. Viņš raudāja katru reizi, kad vajadzēja parakstīt pavēli par cilvēku iznīcināšanu, man to stāstīja ļaudis, kuriem nevar neticēt.
— Tādā gadījumā vishumānākais dzīvnieks ir kroko- dils, — Lovīze asi atcirta.
Menkups un viņa draugi apmētāja nacistu ar veselu sarkasmu krusu. Bet viņš tikpat mierīgi turpināja aizstāvēt savus uzskatus.
— Piedodiet! — beidzot viņš teica, griežoties tieši pie Mūna. — Neesmu orators, bet, ja jums gadīsies būt Rie- tumberlīnē, kur mācos, iepazīstināšu ar citiem studentiem. Viņi daudz labāk par mani pratīs izskaidrot, ko mēs gribam. Te būs mana adrese! — viņš izrāva no bloknota jau iepriekš aprakstītu lapiņu. — Mani sauc Karls Ābers!
— Prieks iepazīties! — Menkups piecēlās ar ironisku svinīgumu. — Bet es esmu Hamburgas orākuls!
Gaišmatis nobālēja. Viņa glītajai, maigi veidotajai sejai pārskrēja naida trīsas. Viņš kaut ko izgrūda caur zobiem un, strauji apsviedies, devās pie sava galdiņa.
Ballins uzlēca kājās ar sitienam atvēzētu dūri.
— Liecies mierā, Dīter! — Menkups atsēdināja viņu atpakaļ. — Ja iznāks boksēties, tev šodien tiks atņemta iespēja noskatīties lugu.
— Kas noticis? — Mūns vaicāja.
— Vai tad nedzirdējāt? — Ballins drebēja aiz niknuma.
— Puisis teica, ka ar mani viņi vēl izrēķināšoties, — Menkups mierīgi paskaidroja. — Un šis vācietis varētu būt mans dēls! … Vārds «vācieši» allaž rada manī asociācijas ar Heines rindām par sfinksu. Pēc krieviēm, kas negaidot parādīja pasaulei Oktobra revolūcijas grandiozo seju, mēs esam vismīklainākā nācija. Ilgu laiku mūs uzskatīja par domātāju tautu, bet mēs izrādījāmies zinātniski izstrādātas, matemātiski nopamatotas masu iznīcības metodes lieliski organizatori. Mūs kādreiz godināja kā mūziķu tautu, bet mēs lepojāmies ar krematorijas krāšņu augstajām caurlaides spējām. Hitleru uzskata par neprāti, bet šis astrologu ielenktais paranoiķis un mistiķis, kas no tiesas ticēja tūkstošgadīgā reiha pastāvēšanai, pirms nāves kļūst par tālredzīgu reālistu. Runāju par Hitlera politisko testamentu, kurā viņš pareģojis, ka nākotne pieder Amerikai un Krievijai… Mums vajadzētu nevis piebāzt vēderus ar sātīgām pusdienām un skaitīt eksporta ienākumus, bet lūkot kaut ko saprast šajā Baha fūgu un asiņainās lopkautuves, faustiskās patiesības meklēšanas un Gebelsa runu it kā nesavienojamā konglomerātā. Mums nepieciešami skeptiķi, dubļu smēlēji, mikrobu mednieki, kuriem pietiktu drosmes izdibināt līdz galam paradoksu, ko dēvējam par vācu dvēseli… Bet mēs uzliekam ģermāņu sfinksai demokrātijas uzpurni, cerēdami, ka ar to viņa jau kļuvusi par mīlīgu kucēnu…
Gaišmatis izdzēra tukšu savu alus kausu un, piesaucis viesmīli, samaksāja. Ne reizi tas vairs neatskatījās uz Menkupa pusi. Tomēr Mūns atviegloti nopūtās, ieraudzīdams jauno cilvēku jau pie durvīm. Šim jauneklim, kas mierīgi atsita niknos uzbrukumus, Magnuss Menkups bija nevis politisks opohents, bet pats ļaunuma iemiesojums. Tādu kā viņš droši vien bija ļoti daudz. Tūkstoši vēlēja Hamburgas orākulam nāvi. Nevarēja nevēlēt, jo tas ņirgājās par viņu dieviem. Bija vēl brīnums, ka Menkups joprojām dzīvs.
— Laiks kustēties! — Lovīze atgādināja.
Menkups atģidāš no pārdomām.
— Par tavu šāsdienas uzstāšanos, Lo! — balss bija jautra, tomēr Mūns saklausīja tajā dziļi apslēptu traģismu.
Lovīze pastiepa savu kausu, lai pieskandinātu, bet pēkšņi atrāva roku.
— Nevaru, — viņa teica ar dīvainu izteiksmi.
— Ko nevari? — Menkups pasmīnēja.
— Nevaru vairs dzert, — viņa nolika kausu un piecēlās.
— Skatuves drudzis, — Ballins paskaidroja. — Man tas uznāk pirms katras jaunas grāmatas. Esi vīrišķīga, Lo! Tas nav tik briesmīgi, kā rādās… Par tevi! Par mums visiem! Par Magnusu! Par gudrību un bezbailību!
— Tieši tā, — Menkups iesmējās. — Pats galvenais — droši iziet uz skatuves un laikā aiziet, nesapinoties priekškarā. — Viņš piesauca viesmīli.
Starp viņu un Deiliju izcēlās ķīviņš, kuram maksāt. Māksliniece, ātrumā pabeigusi otro portretu, pienāca pie galdiņa. Izrādījās, viņa tos zīmējusi pārdošanai. Tēlnieks pat neielaidās sarunās. Magda ar redzamu nožēlu atdeva zīmējumu atpakaļ, aizbildinādamās ar to, ka nauda palikusi mājās.
— Kaut dažas markas! — varēja just, ka gleznotāja tikai ar pūlēm valda asaras.