— Es pērku! — jauns cilvēks ar sārtu, gludi skūtu seju un bloknotu sporta žaketes kabatā nekaulēdamies samaksāja un pazuda ar savu pirkumu.
— Vai kāds viņu pazīst? Kāpēc viņam vajadzīgs mans portrets? — Magda sacīja pa pusei glaimotā, pa pusei apvainotā balsī.
— Ne tikai tavējais, — tēlnieks noburkšķēja. — Velti ceri, ka viņš to ierāmēs zeltā un pakārs virs gultas.
— Tas ir Fredijs Ainlelers no «Hamburgas Orākula»,— Ballins paskaidroja.
— Nevar būt, — Magda šaubījās. — Vai dzirdi, Magnus? Tavi līdzstrādnieki ir tik pieklājīgi, ka pat neuzskata par vajadzīgu sasveicināties ar tevi.
— Par kuru jūs runājat? — Menkups, atjāvis Deilijam revanšēties ar brangu dzeramnaudu, bija jau samaksājis lēsi.
— Par Frediju Ainteleru.
— A, Fredijs! Viņš saka strādāt pēc manas aiziešanas. Visspējīgākais reportieris kriminālhronikas nodaļā.
— Te jums būs atminējums! — Ballins smējās. — Domājams, jūsu ģīmji drīzumā nokļūs kriminālistikas muzejā!
Magda un tēlnieks mēģināja pievienoties smiekliem, bet tie iznāca ne visai jautri. *.
— Kādēļ esi tik drūms, Lerh? — Lovīze nervozi knibināja somas slēdzi. — Varbūt gods karāties pie vienas sienas kopā ar Mūna un Deilija kungiem tev nav pa prātam?
— Ar mums?! — Deilijs iepleta acis. — Kādā nozīmē?
— Jums taču sakars ar policiju? — viņa pagriezās pret tēlnieku. — Tiesa, Lerh?
— Mūžam tu kaut ko jauc… — viņš apstājās, it kā meklēdams īstos vārdus. — Es tikai sacīju, ka mūsu ciemiņi, acīm redzot, arī strādā kriminālhronikas nodaļā, — viņš nikni izkratīja pīpes pelnus tieši uz grīdas. — Iesim! Mēs jau esam nosebojuši.
Šis starpgadījums lika Mūnam un Deilijam piemirst Lovīzi. Viņi jau atradās tuvu pie durvīm, kad sadzirdēja Menkupa balsi.
— Lo, neaizmirsti somu! — viņš panāca to ar somu rokā.
Mūns apgriezās. Lovīze paskatījās uz Menkupu ar niknumu un, izrāvusi somu, izskrēja ārā.
Pēc kafejnīcas dūmu virpuļiem āra gaiss likās tīrā paradīze. Mijkrēslis sabiezēja. Ballins devās pēc savas mašīnas, kas bija atstāta pazemes garāžā Lielajā Mārku ielā.
Pārējie stāvēja klusēdami, atspiedušies pret čuguna margām.
Mūns aizpīpēja cigāru. Dīvaini, kafejnīcā it nemaz negribējās smēķēt. Viņš raudzījās uz tumstošajām debesīm un pārdomāja nejēdzīgo situāciju, kurā iekļuvis. Bez ieroča, bez nepieciešamās informācijas svešā pilsētā — viņš īsu mirkli pat jutās kā apmaldījies milzu labirintā. Mūns cieši nolēma ceļā uz teātri izstāstīt Menkupam savus novērojumus un panākt atklātu sarunu.
Bet no tā nekas neiznāca. Piebrauca Ballins ar savu mazlitrāžas fordtaunu. Tēlnieks iesēdināja Magdu un palika stāvam, gaidīdams Lovīzi.
— Lo brauks ar mums! — Menkups paziņoja.
— Bet…
Munam nevajadzēja izgudrot kādu ieganstu, jo Lovīze pati aizsteidzās priekšā:
— Braukšu ar Dīteru. Bet tu tikmēr izdari aptauju «Jūsu iespaids par Lovīzi Knoopu». Manā klātbūtnē tavi ciemiņi baidīsies teikt patiesību.
— Tieši otrādi! Viņi nekādā ziņā negrib šķirties no tevis, — Menkups neatlaidās. — Sēdiesl — Viņš gandrīz ar varu nosēdināja aktrisi sev blakus.
Un atkal Mūns netika vaļā no miglainām aizdomām, ka tas darīts tīši, ka Menkups cenšas atlikt konkrētu sarunu. Brauciens noritēja pilnīgā klusumā. Ielās cita pēc citas iedegās gaismas reklāmas. Skrejošo, lēkājošo, virpuļojošo burtu, cigarešu, pudeļu, puskailu sieviešu, apģērbtu vīriešu ņirbošais elektriskais kaleidoskops pēc sava vēriena neatpalika no lielas amerikāņu pilsētas vakarīgās panorāmas. Un, ja nebūtu šīs par godu komercijas djevietei sarīkotās uguņošanas, kuras drudžainie atspīdumi piešķīra sejām karnevāla jautrības izteiksmi, varētu nodomāt, ka viņi brauc nevis uz pirmizrādi, bet uz bērēm.
teātris istaba
Ja neizrēkināsimies ar savu pagātni, tā izrēķināsies ar mums.
MAGNUSS MENKUPS
Ja Zvaigznes laukums ir Parīzes sirds, tad Hamburgā tajā pašā lomā ir Alsteras ūdens baseins. Vairākas ielas nes šo vārdu daždažādās variācijās: Alsterkrasts, Alster- cilnis, Alsterterase, Piealstera.
«Teātris istabā» atradās Alsteras šosejā. Visnotaļ no klusumā iegrimušā Nacionālās sporta biedrības stadiona līdz pat Alsteras parkam tā bija automobiļu pieblīvēta. Uz katru citas markas mašīnu tur bija ducis folksvāgenu, neglītu vaboļu, bez kurām nav vairs iedomājama nedz Eiropas, nedz Amerikas ceļu ainava. Šajā nežēlīgajā konkurences cīņā vāciešiem palīdzējusi mietpilsoņa psiholoģijas izprašana — tas labprāt atsakās no skaistuma un ātruma, ja vien ir lēti un puslīdz ērti.
Brīvu vietu meklējot, vajadzēja izbraukāt visu ielu. Tālāko ceļu aizšķērsoja baltu lukturu apgaismotā tumši zaļā parka siena. Beidzot regulētājs ar transporta policijas lielo kokardi pie dīvainas formas cepures ar pūlēm atbrīvoja viņiem nelielu laukumiņu.
Nesteidzoties viņi devās uz teātri. Menkups, aizslēgdams mašīnu, aizkavējās. Lovīze gaidīja. Viņa stāvēja zem luktura, gandrīz saplūzdama ar mijkrēsli, īsti saredzama bija tikai balta roka ar spīdīgo lakādas 'srnnu.
Mūns un Deilijs apstājās blakus. Klusējot viņi trijatā gaidīja Menkupu. Jau pie pašām durvīm viņus panāca Ballins.
Teātris, kura darbība bija veltīta modernistiskiem meklējumiem, atradās senlaicīgā celtnē. Blakus dēlim ar paziņojumu, ka nams skaitās senatnes piemineklis, karājās vitrīna. Tajā neredzēja ne aktieru attēlus, ne izrādes ainas, vienīgi afišu ar autora vārdu un lugas nosaukumu — «BŪHENVALDES KUNDZES CIMDI». Afiša izskatījas ka racionāls tipogrāfisks ielāps uz bagatīgi izrotātā, klasicisma stilā veidotā frontona.