Izrāde nebija vēl sākusies. Skatuve, ne lielāka par restorāna estrādes paaugstinājumu, grima tumsā. Kaut kas neskaidri vizēja dziļumā. Ar fantāzijas palīdzību nebija pārāk grūti iztēloties milzīgu suņa būdu un tikpat milzīgas tumsā noslēpta cerbera acis. Bet mazajā zālītē blīvi sasēdinātie skatītāji, dzīvi tērzēdami, jau iepriekš izbauda to mirkli, kad briesmonis metīsies no savas būdas uz publiku. Lai cik baismīgi tas būtu, ķēde to visu pārvērta uzjautrinošā skatā.
Sasveicinādamies ar daudzajiem paziņām, Menkups ceļā uz pirmo rindu nosauca saviem viesiem pazīstamus žurnālistus, literātus, aktierus vai vienkārši turīgus cilvēkus, kuriem teātris bija viens no daudzajiem izklaidēšanās līdzekļiem. Neatkarīgi no profesijas un materiālā stāvokļa skatītāji dalījās divās daļās: viena bija ieradusies rūpīgi gludinātos uzvalkos un vakartērpos, otra demonstrēja pilnīgu nicināšanu pret drēbniekiem un frizieriem.
Sev par izbrīnu, Mūns pamanīja, ka Lovīze grasās apsēsties blakus Menkupam.
— Jūs taču piedalāties izrādē?
— Tikai pašā pēdējā ainā, — viņa paskaidroja, apsēzdamās krēslā.
Mūns ātri atstūma sānis Menkupu un ieņēma viņa vietu. Deilijs, pielietojis to pašu manevru, iekārtojās viņai otrā pusē. Menkups sarkastiski pasmīnēja, bet nekā neteica.
— Gribas zināt, ko mums piedāvās šoreiz, — Ballins nožāvājās. — Pagājušo reizi uz skatuves stāvēja četri augsti ķebļi, kas attēloja bāru. Aktieri sēdēja ar muguru pret skatītājiem un par kaut ko strīdējās. Kulminācijas brīžos viņi rādīja publikai savu priekšpusi. Ja vēl piemetina, ka seju vietā tiem bija maskas, jūs tūdaļ sapratīsiet, ka iedomātais bārs īstenībā nozīmēja modernās sabiedrības alegoriju.
— Mūsu Dīters, kā visi dokumentālisti, necieni alegorijas, — Menkups piezīmēja. — Viņa darbos visi figurē ar īstajiem vārdiem — gan slepkavas, gan upuri. Masku autors paglabā sev pašam.
— Magnuss, kā parasti, zobojas par manu «Ģenerāļu sazvērestību», — ne bez patikas konstatēja Ballins. — Tu taču neuzdrošināsies apgalvot, ka zem bezkaislīga vēsturnieka maskas nepukst publicista karstā sirds? Patiešām, es uzskatu, ka būtu kauns attēlot mūsu laikmeta traģēdijas, ņemot palīgā butaforisku spaini, uz kura rakstīts «asinis».
— Nesen kāds paziņa aizvilka mani uz popmākslas izrādi, — Deilijs iejaucās sarunā. — Tur bija* spaiņi ar īstu krāsu, ko dalībnieki aiz neizprotamiem iemesliem triepa cits citam pa ģīmi. Bez tam bija tikpat neaptveramas izdarības, kurās skatītājiem tika piešķirta aktīva loma.
— Un jūs izturējāt līdz galam? — Ballins saviebās.
— Pateicoties trapecei. Tā visu laiku šūpojās pie griestiem.
— Ir gari jums dīvaina gaume, Deilija kungs, — Lovīze paraustīja plecus.
— Absolūti normāla, ja ņem vērā, ka esmu vīrietis un ka pie trapeces piesietajai sievietei bija lielisks augums, kuru nesedza pat vīģes lapa.
— Kad jūs redzējāt šo izrādi? — Mūns interesējās.
— Pirms nedēļas.
— Tad tāpēc jums kakls vēl joprojām pa pusei izmežģīts, — Mūns pavīpsnāja.
— Vai ievērojāt to resnīti? — Menkups pārtrauca viņu. — Ārkārtīgi atgādina Strausu. Tas ir Helgens. Veimāras republikā — teoloģijas students, pie Hitlera — tiesas prokurors, pie Adenauera — vadošs teātra kritiķis. Cerams, šīsdienas lugas autors nenogrēkosies pret nācijas svētumiem, citādi viņam draud bezprincipiāla grafomāna slava.
Mūns, palūkojies tajā virzienā, aiz teātra kritiķa ma- sīvās muguras ieraudzīja pazīstamu seju. Tas bija krimi- nālreportieris Fredijs Aintelers.
Zāle iegrima tumsā. Uz apgaismotās, gandrīz pilnīgi tukšās skatuves stāvēja neapklāts galds un trīs krēsli. Vienā sēdēja noguris jauns cilvēks sagumzītā uzvalkā un gurdi šķirstīja biezu mapi.
— īsts stikls! — Ballins priecīgi iesaucās.
Iedomātā istaba, kurā* uzturējās jaunais, cilvēks, saplūda ar kulisēm. Tomēr tai bija arī dibensiena. Balta kartona siena ar nelielu caurspīdīgu kvadrātu, aiz kura melnēja tumsa.
— Tas nevar būt! — Tēlnieks- neuzskatīja par vajadzīgu klusināt balsi. Viņš nebija izņēmums. Skatītāji joprojām tērzēja — vieni pusbalsī, citi paskaļi.
— Jūtams, ka tu nekad neesi spēlējis futbolu pagalmā. Vai nu es pēc piedzīvotajiem skandāliem un pļaukām nespēšu atšķirt īstus stiklus no butaforijas?
— Un kāda tam nozīme? — Magda vaicāja.
— Vai tad pati nesaproti! — Ballins sašuta. — Eksperimentālajam teātrim tas ir pavisam jauns virziens. Viņiem parasti, dzirdot vārdu «dekorācija», mati slienas stāvus. Jaunlaulātajiem jāapguļas tieši uz grīdas, — ja šim nolūkam izmantotu divvietīgu gultu, tā būtu mākslas zaimošana.
Nogurušais jaunais cilvēks uz skatuves turpināja pārlapot mapi ar dokumentiem. Brīžiem, cilādams iedomātu zīmuli, viņš kaut ko pārsvītroja, brīžiem šo to atzīmēja iedomātā piezīmju grāmatiņā, palaikam nogrima domās. Publiku viņš pilnīgi ignorēja, un tā viņam atmaksāja ar to pašu.
— Viņš tēlo izmeklētāju! — Lovīze čukstus paskaidroja. Viņa vienīgā centās ievērot klusumu.
— Un vai viņš vēl ilgi domā turpināt tādā pašā garā? — Deilijs jautāja.
— Kurš? Valters Hildebrands? — Ballins atsaucās. — Reiz resnais Helgens dzērumā pasludināja Hildebranda klusēšanu daiļrunīgāku par Šekspīra varoņu klaigām, kopš tā laika viņš arī cenšas parādīt sevi no labākās puses! — skaļi ironizēja Ballins, vai nu aizmirsis, ka sēž pirmajā rindā, vai tīšām kaitinādams aktieri.
Nogurušais jaunais cilvēks pašķielēja uz viņu, satvēra aktu vākus, it kā grasīdamies mest Ballinam acīs, tomēr izdzēra vienīgi glāzi iedomāta ūdens un nomierinājies turpināja savu nodarbību.