Skatītājiem jau nāca smiekli. Ja darbība saskaņā ar Lesinga izstrādātajiem Hamburgas dramaturģijas likumiem sāktos ar priekškara pacelšanos, viņi justos aizvainoti. Uz šejieni nāca eksperimenta dēļ. Bet mēmā prelīde pat viņu izsmalcinātajai gaumei vilkās par ilgu.
To sajutis, jaunais cilvēks aizpogāja visas savas divrindu žaketes pogas un skaļi sauca:
— Anna, lūdzu, sēdieties pie rakstāmmašīnas! Trīs kopijas!
Deilijs ar cerībām lūkojas uz skatuvi. Bet uz tās nekas neparādījās — ne rakstāmmašīna, ne glīta mašīnrakstītāja. Viņš tūlīt pārlaida skatienu zemajiem griestiem.
— Meklējat trapeci? — atskanēja Lovīzes apslāpēti smiekli.
— Esat sagatavoju-sies? — Jaunais cilvēks, staigādams pa skatuvi, iesāka diktēt: — Virsraksts: «Slēdziens sakarā ar Ernas Būhenvaldes, dzimušas Ilamburgā 1914. gadā, luterāņu ticības, dzīvojušas Strezemana ielā 31, pašas namā, slepkavību.»
Tālāk sekoja notikuma izklāstījums. Būhenvaldes kundzes kalpone, ieradusies agri no rīta, atrada nama durvis uz dārzu atvērtas. Ieskrējusi guļamistabā, viņa ieraudzīja gulta palagu ar asins traipiem. Segu nekur neredzēja. Policijas suņi uzgāja asinīm piesūkušos segas drisku uz žoga, kas šķīra dārzu no neapbūvēta laukuma. Laukumā viņi atrada krūmos iemestu «Valtera» sistēmas pistoli, no kuras bija šauts trīs reizes. Ekspertīzē noskaidrojās, ka asinis uz palaga un uz segas driskas pieder pie AB grupas. Tā kā Ernai Būhenvaldei tāda pati asins grupa, slepkavības fakts nav apšaubāms. Kas attiecas uz noziegumu, tas noticis tā: nošāvis Ernu Būhenvaldi ar «Valtera» sistēmas pistoli, slepkava ietinis līķi segā un pārsviedis pāri žogam. Droši vien viņš vēlāk iemetis to automašīnā, lai aizvestu un noslīcinātu Elba.
Deilijs atviegloti nopūtās. Detektīvgabals uz ķebļiem sēdošo masku vietā — tā tomēr bija veiksme. Viņš labprāt piedeva autoram realas mašīnrakstītājas trūkumu un pārējos abstraktos untumus, kas nodrošinājuši lugas uzņemšanu šā teātra repertuārā. Tikpat viegli viņš samierinājās ar to, ka dramatisku šāvienu vieta dzird vienmuļu diktēšanu. Galvenais —"tā nav absurda pļāpāšana par it neko, bet loģisks rieksts, ko skatītājs var pacensties pārkost mazliet ātrāk par autoru.
Vairumam bija pilnīgi cits ieskats. Izrādīt šajā labas gaumes svētnīcā vulgāru lugu par slepkavību nozīmēja dot pļauku skatītājiem. Vienīgi doma, ka direkcija diez vai uzdrošinājusies to darīt, atturēja publiku no'skaļiem protestiem. Ļaudis cerēja, ka kriminālais iesākums ir tikai viltus manevrs. Tūlīt nogalinātā Būhenvaldes kundze pārradīsies no viņpasaules, viņas pavestais izmeklētājs, sajucis prātā, nolems, ka nogalināts īstenībā ir viņš pats, starp īsto un iedomāto mironi iesāksies diskusija par dzīves jēgu. Un tā līdz lugas beigām, kad izmeklētājs paskaidros publikai, ka visu šo notikumu pats izgudrojis, lai mazliet kliedētu ikdienas garlaicību.
Menkups reaģēja gluži citādi. Jau pirmie vārdi lika viņam saspringt. Sākumā viņš vēl pārtulkoja Mūnam kvintesenci, bet vēlāk tulka pienākums bija jāuzņemas Deilijam. Lai izskaidrotu Mūnam, kas notiek uz skatuves, viņam vajadzēja visu laiku liekties pāri Lovīzei. Tāpēc viņš dabūja redzēt ko ļoti dīvainu. Aktrise sēdēja, krampjaini ieķērusies savā somā. Viņas ieplestie redzokli pauda šausmas. Šķita, nezināmā autora sacerētais stāsts par nez kādas Būhenvaldes kundzes noslepkavošanu Lovīzes pārdzīvojumos kļūst par realitāti.
Bet nogurušais izmeklētājs joprojām diktēja savu slēdzienu. Ernas Būhenvaldes rakstāmgalda atvilktnē atrasta nepabeigta vēstule, kas adresēta Federālās Republikas galvenajam prokuroram. Pirmās rindas ļāvušas spriest, ka" runa ir par diviem viņas paziņām, kas viņai atzinušies vissmagākajos noziegumos. Izmeklēšanā noskaidrojies, ka šie paziņas ir pensionētais ierēdnis šulcs un bijušais komersants, tagadējais rantjē Virts, kuri pēdējā laikā bieži apciemojuši Būhenvaldi. Kāda kaimiņiene redzējusi viņus ieejam Ernas Būhenvaldes namā pēc pulksten divpadsmitiem tieši tajā naktī, kad izdarīts noziegums. Ekspertīze konstatējusi, ka uz «Valtera» sistēmas pistoles atrastie pirkstu nospiedumi pieder Šulcam un Virtam. Abi apcietināti. Viņiem tiek inkriminēta ar iepriekšēju nodomu kopēji izdarīta Ernas Būhenvaldes nogalināšana.
Šis pagrieziens bija tīri krimināllugas garā. Zālē atskanēja diezgan skaļas protesta balsis. Skatītāji puslīdz nomierinājās tikai pēc tam, kad nogurušais jaunais cilvēks pavēlēja:
— Atvest apsūdzēto Šulcu!
Iedomātie policisti ieveda apcietināto. Pats viņš bija pilnīgi reāls — pusmūža cilvēks ar nelielu vēderiņu un gaišām tuvredzīgām acīm.
— Apsēdieties! — izmeklētājs uzaicināja.
Šulcs paklausīgi apsēdās. Satraukumā drebošā balsi viņš sāka skaidrot, ka tas esot nožēlojams pārpratums, ka viņam ar Būhenvaldes kundzi bijušas visdraudzīgākās attiecības, ka nekad līdz šim nav vēl sodīts.
— Paskaidrojiet — kā uz ieroča varēja būt jūsu pirkstu nospiedumi?
— Vēlu vakarā man piezvanīja Būhenvaldes kundze. Lūdza nekavējoties atbraukt, viņai esot smaga depresija. Mūsu attiecības nebija intīmas, tomēr biju tai ļoti pieķēries. Būhenvaldes kundzei piemita sievietēm diezgan reta īpašība — viņa bija lieliska klausītāja. Kaut kas viņā bija tāds, kas mudināja būt vaļsirdīgam, bet mūsdienās sevišķi augstu vērtē cilvēku, kuram vari uzticēt visus sa- ,vus pārdzīvojumus. Ja neskaita Virta kungu, viņa bija mans vistuvākais draugs. Šis pusnakts izmisuma kliedziens satrauca mani. Uzskatīju par savu pienākumu nomierināt viņu. Paša mūžā ne vienu reizi vien gadījušies bezcerīgi brīži, bet allaž esmu uzskatījis, ka cilvēkam nav tiesību iet bez cīņas bojā. Atnācis pie Būhenvaldes kundzes, sastapu tur priekšā Virta kungu … Kaut gan labi neatceros, iespējams, viņš ieradās mazliet vēlāk par mani. Būhenvaldes kundze paziņoja mums, ka nolēmusi izdarīt pašnāvību. Viņa parādīja šim mērķim nopirkto «Valtera» sistēmas pistoli. Mēs ar Virta kungu pūlējāmies nemanot paņemt pistoli, bet šī viltība neizdevās … Kā tagad paši redzat, mūsu pirkstu nospiedumi liecina par vishumānākajiem nodomiem.