— No jūsu stāsta izriet, ka Būhenvaldes kundzei, rādot jums pistoli, bijuši rokās cimdi.
— To es neapgalvoju. Nekādu cimdu viņai, protams, nebija.
— Bet uz pistoles trūkst viņas pašas pirkstu nospiedumu. Tas ne tikai pierāda, ka viņa nogalināta, nevis izdarījusi pašnāvību, bet arī apgāž j-ūsu aplamo izdomājumu, it kā viņa būtu jums rādījusi ieroci. Un tagad iepazīstināšu jūs ar galveno pierādījumu. Lūk, viņas nepabeigtā vēstule, kur jūsu vārds tiek minēts līdzās Virta vārdam.
— Atļausiet! — Šulcs paņēma vēstuli, dažas reizes uzmanīgi pārlasīja, tad iegrima domās. Starmeša gaisma, kas krita uz baltā papīra, ietrīcējās, lēnām slīdēja augšup un apstājās uz Šulca sejas. Mazajā zālītē, kur pat pēdējā rinda atradās gluži tuvu skatuvei, katram skatītājam bija iespēja izsekot dažādu domu cīņai, kas atspoguļojās nekustīgajā, nedabiski bālajā sejā. Beidzot vaigu muskuļi atslāba — Sulcs bija atradis izeju.
— Jūs esat mani pārliecinājis, — balss skanēja aizsmakusi. — Bet pievēršu jūsu uzmanību tam, ka vēstules teksts iztulkots nepareizi. Cik noprotu, manu vārdu Būhenvaldes kundze min tai sakarībā, ka varu nodot liecību par Virta kunga noziegumiem … Tagad arī es vairs nešaubos, ka viņš nogalinājis Būhenvaldes kundzi. Starp citu, nupat atcerējos, ka pēc mūsu kopējās aiziešanas viņš ar aizdomīgu skubu atvadījās no manis. Virts ir briesmīgs cilvēks! Es uzskatu par savu pienākumu izstāstīt visu, ko savas nāves dēļ nepaguva Būhenvaldes kundze.
— Pirms brīža jūs viņu dēvējāt par savu labāko draugu, — izmeklētājs atgādināja.
— Pilnīgi pareizi. Kas ir draugs šajā pasaulē, kur katrs lūko otram pārkost rīkli? Cilvēks, kas nespēj nodarīt mums īpašu ļaunumu. Pārāk daudz zināju par viņu, tāpēc viņš man nebija bīstams.
Publika nomierinājās. Droši vien tas ir sākums gaidītajai diskusijai par dzīves jēgu. Tiesa, pārāk primitīvs un pasekls autoram, kas uzdrošinājies debitēt «Teātrī istabā». Tomēr, ņemot palīgā nemitīgos pārpratumus, sarežģījumus, zemtekstus, iespējams vēl sasniegt to miglaino stāvokli, bez kura nav iedomājama īsta, moderna māksla.
Bet lugas varonis neattaisnoja uz viņu liktās cerības. Sulcs nefilozofēja, nestrīdējās, neprātoja. Ar reģistrācijas aparāta precizitāti, ne reizi neatkāpies no lietišķā toņa, neizlaidis ne mazāko sīkumu, viņš izklāstīja Virta biogrāfiju. Savu karjeru Virts sācis Zaksenhauzenas koncentrācijas nometnē un beidzis Alžīrijā. Katrs viņa solis bijis noziegums. Dienesta centībā izdarītajām zvērībām pieskaitāmas vēl lielākas, vēl nežēlīgākas, kuru vienīgais mērķis bijis uzjautrināt sevi. Par to, kas risinājies koncentrācijas nometnēs, Sulcs stāstīja kā neitrāls aculiecinieks, kurš, ja varētu ticēt viņam, visādi pūlējies palīdzēt ieslodzītajiem. Kas attiecas uz Alžīrijā veiktajiem «varoņdarbiem», tad pats Virts bieži vien lielījies ar tiem.
Zāles dziļajā klusumā vārdu pa vārdam krita Šulca nesteidzīgais vēstījums. Jā, tas nebija nedz absurda teātris, nedz kriminālgabals. Tas bija pamflets, nežēlīgs savā patiesajā kailumā, drausmīgajā dzīves īstenībā, kas neprasīja nekādus dramaturģiskus izskaistinājumus. Nevis autora izdoma, bet dokuments. Katra lietišķā tonī izstāstītā epizode pamatojās uz patiesiem notikumiem. Un to saprata ikviens skatītājs.
Mazajā zālītē varēja just sadedzinātu līķu smaku, caur sienām un griestiem spiedās spīdzināto šaušalīgie vaidi, tumsā, kas melnēja aiz skatuviskās istabas loga, iezīmējās nebeidzamas, bezsejainas kolonnas, kas brida uz iepriekš izrakto bedri.
Gaisma uz skatuves nodzisa, it kā negribot zālē iedegās lustras. Klusējošie skatītāji ar atvieglojumu saprata, ka tas nozīmē starpbrīdi.
Menkups piecēlās pirmais. Stāvot blakus vēl sēdošajiem skatītājiem, viņš izskatījās neparasti liels un jauneklīgs.
— Kā patīk, kolēģi? — Menkups vērsās pie pazīstama žurnālista.
— Ja nezinātu, ka jūs sauc Menkups, nevis Arno Hels, domātu, ka "lugas autors stāv manā priekšā, — tas atrūca.
— Spriežat pēc rokraksta? — Menkups miermīlīgi pasmaidīja.
— Pēc žults!
— Nežēlība vienmēr ir bezjēdzīga, — iejaucās sarunā cits žurnālists. — Nekādā ziņā neattaisnoju hitleriešu teroru. Bet atgādināt to tik naturālistiskā formā ir ne mazāk pretīgi un nežēlīgi. Ir tikai viens ceļš, kā atbrīvoties no ļaunuma — pēc iespējas ātrāk aizmirst to.
— Jums taisnība, kolēģi, — Menkups sarkastiski pasmīnēja. — Tai ziņā, ka izteicāt vispār pieņemto viedokli. Būt vairākumā allaž uzskatīts par taisnības pazīmi…
— Sī luga man šķebina dūšu, — pirmais žurnālists iekaisa. — Jūsu ironija nepierādīs man pretējo. Ja nepārstāsim atskatīties uz savu pagātni, nespēsim spert ne soli uz priekšu. Autors ir ne tikai sadists, bet arī bezcerīgs muļķis.
— Jūs sakāt — aizmirst? Tā ir strausa gudrība, — Menkups turpināja strīdu foajē. Daļa skatītāju pulcējās pie garderobes, citi grupiņās aizrautīgi diskutēja. — Autoram, acīm redzot, ir cits viedoklis. Mūsu pienākums izrakt no kapiem visas šausmas un nolikt kā «memento mori» līdzās galdam, pie kura Rietumvācija slēdz izdevīgus darījumus ar veikala partneriem un ar savu sirdsapziņu.
Nenogaidīdams turpmākos iebildumus, Menkups pagriezās pret saviem pavadoņiem. Ballins, Magda un tēlnieks apsprieda lugu, kas viņiem visumā patika. LovīzeMdusēja, nereaģēdama uz Deilija divdomīgajiem jokiem. Mūns stāvēja zem uzraksta, kas izmeklēti laipnā formā aicināja atturēties no smēķēšanas, un nikni kūpināja cigāru. Menkups drīz vien tulka funkcijas bija uzvēlis uz Deilija pleciem, viņš, savukārt aizrāvies ar lugu, nevīžoja tās izpil-, dīt. Galu galā izrāde Mūnam sāka likties kā mēma pantomīma, kur tikai laiku pa laikam atskanēja kāds vārds.