— Paniska bēgšanai — Ballins noskatījās ļaužu straumē, kas plūda uz durvīm. Uz ielas atskanēja iedarbināto motoru rūkoņa. Nepārtraukti signalizēdami, automobiļi brauca projām.
— Ja es būtu lugas autors, tad uzskatītu to par spožu panākumu. — Menkups sarāvās no aukstuma. Pa atvērtajām durvīm ieskrējušais caurvējš kustināja logu aizkarus. Aukstais āra gaiss, nesdams līdzi benzīna smaku un noziedējušo liepziedu vājo aromātu, viļņoja pa gaiteni.
— No kā viņi bēg? No patiesības! Viņiem nebūtu iebildumu pret aromātiskām zālēm balzamētu mūmiju. Bet viņiem pasniedz smirdošu mironi, kas turklāt grasās augšāmcelties.
— Es tomēr esmu priecīgs, Magnus, ka tu neesi autors, — Ballins pamāja uz Helgena piekritējiem, kas kaismīgi žestikulēja. Vadošā teātra kritiķa smagnējais augums drebēja aiz sašutuma. — Resnais Helgens un viņa cīņas biedri ir nedomā dezertēt. Redzēsi, viņi pat izsauks autoru.
— Lai sadotu viņam pa purnu? — Menkups pamāja.
— Paldies dievam, tikai pārnestā nozīmē.
— Kas var zināt, — Magda atsaucās. — Rīt Helgens izpērs viņu rakstā, parīt kāds no viņa draugiem uzskatīs steku par daudz iedarbīgāku kritikas ieroci.
— Parīt? — Menkups klusi smējās. — Domājams, tolaik autors jau atradīsies ārpus jebkurām briesmām.
— Tu runā tā, it kā zinātu, kas ir šis noslēpumainais Arno Hels, — Ballins piezīmēja.
— Vienkārši uzskatu viņu par pietiekami piesardzīgu,— Menkups nomurmināja. — Skat, kur teātra direktors! Cerams, viņš nodrošinājies pret miesas bojājumiem!
Helgens pieskrēja pie direktora, viņam pievienojās lielākā daļa palikušo skatītāju.
— Skandāls! — atskanēja teātra kritiķa sašutuma pilnā balss.
Direktors mēģināja taisnoties. Helgena kungam labi zināms, ka teātris eksistē galvenokārt no mecenātu
atbalsta. Ja tie pēdējā laikā neliekas ne zinis par Hamburgas vienīgo intelektuālās domas centru, vai var visā vainot direkciju vien? Protams, arī viņam pašam luga nav gluži pa prātam, toties autors sedzis visus izdevumus. Katrā ziņā viņš, direktors, nepieļaus nevienu lieku izrādi virs norunātajām desmit. Viņš ļoti lūdz cienījamo Helgena kungu atgādināt savā recenzijā, ka teātris neesot krogs ar striptīzu un tādēļ atkarīgs no sabiedrības finansiālā atbalsta.
Trešais zvans izbeidza debates kuluāros. Otrais cēliens sākās gluži tāpat kā pirmais. Kamēr izmeklētājs, kas izskatījās vēl vairāk noguris, šķirstīja izmeklēšanas materiālus, Mūns pārlaida skatienu zālei. Gandrīz puse vietu bija tukšas. Tie, kas nolēmuši sagaidīt beigas, saspringti klusēja. Pēc pozām un sejas izteiksmes varēja viegli uzminēt viņu attieksmi pret lugu. Helgena piekritēji atgādināja mītiņa dalībniekus, kas gatavi ik brīdi varmācīgi noraut runātāju no tribīnes. Arī pārējie maz līdzinājās parastiem teātra apmeklētājiem: plaukstās ieslēptas sejas, noliektas galvas, sažņaugti pirksti. Tā izskatās tiesas prāvas klausītāji.
Izmeklētājs izsauca apsūdzēto Virtu — stiegrainu pusmūža vīru ar militāru stāju. Virts tāpat apzvērēja savu nevainību, ar tādiem pašiem sīkumiem izstāstīja par Būhenvaldes kundzes pusnakts telefona zvanu, viņas nodomu izdarīt pašnāvību, par pistoli, ko viņa tam rādījusi. Izmeklētājs atkal uzrādīja galvenajam prokuroram adresēto nepabeigto vēstuli, kas atstāja uz Virtu tādu pašu iespaidu kā uz pirmo apsūdzēto. Bet viņš iztulkoja to savā labā. Būhenvaldes kundzes nolūkos bijis pavēstīt par Šulca izdarītajiem briesmīgajiem noziegumiem. Viņa — Virta vārds minēts vēstulē tikai sakarā ar liecību, ko tas var sniegt par Šulcu.
Un Virts ņēmās stāstīt visu, ko zināja par savu draugu. Tas bija gandrīz burtisks pirmās pratināšanas atkārtojums. Vienīgā starpība — nāves nometnēs iegūto praksi Šulcs pēc kara pielietojis nevis Alžīrijā, bet Kongo, un varbūt vēl tas, ka sīkumi bija pat šausmīgāki. Sevi pašu Virts lūkoja nostādīt kā disciplinētu kareivi, kuram allaž riebusies pārmērīga cietsirdība.
Lugas pretinieki reaģēja ar svilpieniem un kliedzieniem. Droši vien autors bija paredzējis tādu publikas reakciju. Ne jau velti uz neapklātā galda, kur pirmajā cēliena atradās vienīgi aktu vaki, tagad stāvēja mikrofons. Jau pēc pirmajiem svilpieniem tika ieslēgti skaļruņi. Virta briesmīgais stāsts pērkonīgiem dārdiem gāzās pār zāli. Vārdi dunēja, plosīja satrauktos nervus … Jērikas bazūnes, pasaules gals, pastardiena — tas viss aumaļām plūda no mazās skatuvītes, kur uz parasta krēsla sēdēja neievērojams cilvēks, vārdā Virts. Nomocītie nelaiķi piecēlās no kapiem, bendes smejoties dalīja zelta zobus un gredzenus ar pirkstu galiem, briesmīgs dievs bez sejas, ar kāškrustu uz rokas saites deva instrukcijas …
Pat Mūns, kurš maz ko bija sapratis, svīda aiz neiedomājama sasprindzinājuma. Magdai kļuva karsti. Nometusi jaku, viņa pārlika to pāri krēsla atzveltnei. Skaļruņi apklusa. Apdullinātie skatītāji pamazām sāka atjēgties.
Tikmēr izmeklētājs bija pavēlējis atvest Sulcu — konfrontācijai ar Virtu. Dažas minūtes viņi turpināja apsūdzēt viens otru, nemaz nemēģinādami apgāzt apvainojumus.
— Pietiek! — izmeklētājs izbeidza viņu ķīviņu. — Pēc visa dzirdētā esmu nācis pie vienīgā loģiskā slēdziena, ka Būhenvaldes kundzi esat nogalinājuši jūs abi pēc iepriekšējas vienošanās.
Un te nu beidzot iesākās diskusija, ko skatītāji bija gaidījuši labi sen. Gan ne par dzīves jēgu, bet par atšķirību starp dienesta pienākumu un slepkavību- ar iepriekšēju nodomu.