Sulcs un Virts metās uz vienu roku, lai pierādītu izmeklētājam viņa lielo maldīšanos un realitātes pilnīgo neizprašanu. Viņi centās izskaidrot, ka tiem piedēvētais nozieguma motīvs, vēlēšanās izbēgt no soda par pagātnes nodarījumiem — absolūti smieklīgs. Esot gan iespējams, ka Būhenvaldes kundze prāta aptumsuma brīdī patiešām grasījusies ziņot prokuroram par viņu tā sauktajiem noziegumiem. Taču viņa, tāpat kā cienījamais izmeklētāja kungs, aizmirsusi, ka hitleriskajā Vācijā, Alžīrijā _un Kongo viņi tikai izpildījuši citu pavēles. Pat ja varētu ierosināt izmeklēšanu, sods, ņemot vērā noilgumu un tagadējo politisko situāciju, būtu niecīgs. Toties par Būhenvaldes kundzes nogalināšanu tiesiskā demokrātiskā valstī, kur likums svēti sargā personības neaizskaramību, viņi saņemtu visstingrāko sodu, ieskaitot mūža ieslodzījumu. Vai izmeklētāja kungs patiešam uzskatot viņus par pilnīgiem plānprātiņiem?
Deilijs pienācīgi novērtēja šo ironijas pilno paradoksālo pagriezienu. Ar nokavēšanos atcerējies, ka Mūnam liegta šī iespēja, viņš uz ātru roku paskaidroja dramatisko situāciju. Pie tam viņa skatiens nejauši pakavējās pie Magdas Strēlicas atzveltnei pārmestās jakas. Tikai tagad Deilijs ievēroja, ka to var valkāt uz abām pusēm. Bālganā ceriņ- krāsā no vienas, tumši sarkanā no otras — tā uzbudināja kadu smadzeņu centru, modināja vai nu asociācijas, vai konkrētu ainu. Gan kafejnīcā, gan tagad teātrī Deilijs bija redzējis vienīgi mēļo pusi. Kāpēc tad tieši ķiršu krāsa likās tik pazīstama? Varbūt tādēļ, ka tā vairāk harmonēja ar viņas glazē cimdiem, teātra somiņu un ādas portsigāru, kuriem bija tāds pats tonis?
Deilijs no jauna pievērsās skatuvei. Šķita, ka personas, kas darbojas lugā, paguvušas samainīties lomām. Pretargumentu dzelžainā loģika bija nospiedusi izmeklētāju uz ceļiem. Gandrīz pazemīgi viņš lūdza piedošanu par bēdīgo juridisko pārpratumu. Sulcs un Virts, augstprātīgi smiedamies, ieteica viņam turpmāk būt mazliet gudrākam. Luga, acīm redzot, tuvojās beigām. Ja šai teātrī eksistētu priekškars, skatuves strādnieks jau stāvētu kaut kur, gatavs ik brīdi to nolaist.
Tādēļ ne Deilijs, kas jau sen bija pārstājis vērot Lovīzi, ne Mūns nepamanīja viņu pieceļamies. Mūns attapās, tikai ieraudzījis atvērtu somu, no kuras viņa ar zibenīgu kustību izrāva pistoli. Viņš strauji pielēca, lai izsistu no rokas ieroci, bet kāds (vēlāk izrādījās — Menkups), apķēris viņu abām rokām, iespieda atpakaļ krēslā. Deilijs vispār nepaguva reaģēt.
Zālē pēkšņi iedegās gaisma. Lovīze Knoopa puspagrie- zienā pret publiku paspēra soli uz priekšu, viens pēc otra noskanēja divi šāvieni, Šulcs un Virts kā nopļauti saļima.
Un, pirms Mūns paspēja aptvert, ka tā ir lugas epizode, Lovīze ar pistoli rokā uzlēca uz skatuves. Zāle atkal iegrima tumsā.
— Kas jūs esat? — vaicāja pilnīgi apstulbušais izmeklētājs.
— Erna Būhenvalde!
Zāli satricināja troksnis. Patlaban tā atgādināja apburtu mežu, kurā atdzīvojušies visi koki reizē. Neatkarīgi no viedokļa dramatiskais efekts pārsteidza itin visus.
— Jā, es esmu Erna Būhenvalde. Viss, ko viņi pastāstīja par tās nakts sarunu, atbilst patiesībai. Es tiešattf"»rādīju viņiem pistoli. Manu nodomu īstenošanai bija nepieciešams, lai abi atstātu savus pirkstu nospiedumus. Bet es prātoju nevis par pašnāvību, bet par atmaksu. Tādiem cilvēkiem nav tiesību dzīvot. Jūs man piekrītat?
— Kā cilvēks — pilnīgi piekrītu. Bet kā likuma pārstāvis esmu bezspēcīgs. Mūsu zemē nav reālas iespējas sodīt par tādiem noziegumiem.
— Tieši tāpēc sagatavoju ša inscenējumu, izgudrodama tādus lietiskus pierādījumus, kuri pierādītu viņu vainu manis noslepkavošanā. Nebiju aplēsusi, ka godīgiem vāciešiem atlicis viens vienīgs ceļš — pašu rokām gādāt par taisnīgu atmaksu!
— Kā cilvēks varu jūs saprast. Pat palīdzētu noslēpt līķus. Bet kā izmeklētājs esmu spiests jūs apcietināt. Uz lietišķu pierādījumu pamata.
— Uz kādu?
— Pirmkārt, atradīsies aculiecinieki, kas dzirdējuši šāvienus.
— Par to varat neuztraukties. Paklausieties, kas notiek uz ielas!
Būhenvaldes kundze pieiet pie loga un atver to. Istabā ielaužas uzbudināta pūļa daudzbalsīgi kliedzieni. Tas prasa atbrīvot Virtu un Sulcu, apmētādams izmeklētāju hitleriešu laikam raksturīgiem lamu vārdiem.
Izmeklētājs ātri aizcērt logu.
— Tiešām nezinu, — viņš saka vilcinoties. — Ir vēl citi pierādījumi.
— Kādi?
— Jūsu pirkstu nospiedumi uz pistoles.
Būhenvaldes kundze smejas, tad lēnām novelk no abām
rokām kaut ko neredzamu un nomet uz galda.
— Te būs mani cimdi! — tikai tagad, kad izmeklētājs tos paceļ, skatītāji pārliecinās, ka tie tiešām cimdi. Pilnīgi caurspīdīgi, gandrīz bez svara. — Tātad varat nomierināt savu dienesta apziņu — nospiedumi nav ^atstāti — tāpat kā tajā vakarā, kad rādīju pistoli Sulcam un Virtam … Paņemiet tos! Un pistoli arī! Tie jums vēl noderēs, ja esat par īstenu tiesu!
Būhenvaldes kundze aiziet. Izmeklētājs neaizkavē viņu. Tas smagi apsēžas un domīgi raugās uz viņas atstātajiem priekšmetiem.
Loga stikls ar skaļu šķindoņu saplīst. Birst drumslas. Istabā iemestais akmens notriec no galda vākus ar izmeklēšanas materiāliem. Pūlis uz ielas dzied «Deutsch- land, Deutschland uber ailes!». Melodijā trauksmaini ievijas hitleriešu himnas — Horsta Vesela dziesmas skaņas. Tumsu aiz sasistā loga nomaina ugunīga blāzma — hitleriešu nodedzinātā reihstāga ugunīgs atgādinājums.
Izmeklētājs izslējies stāv istabas vidū. Baismīgās liesmas apgaismots, viņš uzvelk neredzamos cimdus un noglabā pistoli kabatā.
Skatuve nogrima tumsā, bet zālē lustru vietā iedegās tikai avārijas gaisma pie izejas durvīm. Un, kamēr nebija izgājis pēdējais apmeklētājs, skatuves dziļumā joprojām plosījās ugunsgrēks.