sankt-pauli
Zobgafi apgalvo, ka vāciešiem, lai tie justos laimīgi, vajadzīgs tikai pilns vēders un sīka priekšniecības instrukcija, kad ēst. Nav tiesa! Mums, rietumu vāciešiem, daudz nepieciešamāka nacionālā lieluma apziņa.
MAGNUSS MENKUPS
Atklāti parunāt ar Menkupu atkal neizdevās. Lovīze apsēdās pie Ballina, toties Menkups aiz kaut kāda iegansta iesēdināja savā mašīnā tēlnieku.
— Tātad uz restorānu? — Mūns vaicāja. — Atzīmēsim Būhenvaldes kundzes efektīgos šāvienus?
— Vai nebija lieliski? — Menkups pamāja ar roku Lovīzei. Viņa pasmaidīja, tad paslēpa seju neļķu pušķī. Vai Lovīze raudāja? Gaisma fordtaunā tūlīt nodzisa, tāpēc Deilija acumirklīgais iespaids tā arī palika hipotētisks. Iespējams, viņa nemaz neraudāja, bet smējās.
— Tik lieliski, ka izrāde tikko nebeidzās ar viņas apcietināšanu, — Mūns īgni atsaucās.
— Jūsu mēģinājums pārvērst lugu par Būhenvaldes kundzes nogalināšanu atentātā pret Hamburgas orākulu ir visai aizkustinošs, — Menkups zobojās. — Labi, ka laikā novērsu neparedzēto iejaukšanos autora iecerē.
— Ja ņem vērā, ka pistole ir īsta, mana kļūda nav nemaz tik kliedzoša, — Mūns varēja runāt bez ierobežojumiem, jo tēlnieks nesaprata angliski. Tas sēdēja pakaļējā sēdeklī blakus Deilijam un klusēja gandrīz kā vien'mēr.
Vienīgi lētas pīpju tabakas smaka nodeva viņa klātbūtni.
— Parasti teātros lieto butaforiskus ieročus, — Deilijs teica. — Bet, tā kā šajā teātrī paredzētas tikai vārdu divkaujas, tur tāda rekvizīta, acīm redzot, trūkst.
— Par rekvizītu nekā nezinu, bet autors… pareizāk sakot, Lo vēlējās panākt maksimālu patiesīgumu. Es aizdevu viņai savējo.
— Jūs esat diezgan vieglprātīgs, Menkupa kungs, — Mūns īsi noteica.
— Saprotu jūs no pusvārda. Bet pistole man patiešām nav vajadzīga. To glabāju vēl no kara laikiem. Saistīt tās iegādāšanos ar manu vēstuli ir tikpat ačgārni kā turēt aizdomās Lovīzi vai citu manu draugu.
Tēlnieks strauji pieliecās, lai paceltu nokritušo pīpi. Deilijam galvā iešāvās doma, vai tikai angļu valodas neprašana nav izlikšanās. Tagad, kad Lovīze Knoopa pārstāja atrasties uzmanības centrā, daži fakti un detaļas no dibenplāna pārvietojās uz priekšējo. Deilijs pūlējās atcerēties kafejnīcā notikušo sarunu… Kā tur bija? «Hamburgas Orākula» reportieris nopirka tēlnieka un Magdas portretus… St§rp citu, kā viņu īsti sauc? Ak jā, Ainte- lers, Freds Aintelersl Deilijs atcerējās, ka reportieris pēc starpbrīža pārsēdās brīvajā vietā pirmajā rindā. Pēcāk viņš to sastapa aktieru ģērbtuvē. Dažas minūtes vēlāk saradušies žurnālisti un aktieru paziņas atstūma Deiliju tuvāk durvīm. Viņš tikai redzēja Ainteleru runājamies ar Lovīzi… Varbūt intervija? Bet kāpēc kriminālhronikas reportierim atņemt maizi teātra kritiķim? … Sakarā ar portretu pirkšanu izraisījās saruna, kurā Lovīze lika noprast, ka viņai zināma amerikāņu viesu īstā profesija. Par informācijas avotu viņa uzdeva tēlnieku. Tas ne visai veikli izkļuva no situācijas, apgalvodams, ka uzskatījis viņus par kriminālreportieriem.
— Uz restorānu braukt vēl par agru, — Menkups teica. — Ūdens koncerts sāksies apmēram pēc stundas. — Tā ir nepaskaidrojis, kas tas par ūdens koncertu, viņš izbāza pa logu roku, lai parādītu Ballinam virzienu. — Aizbrauksim uz Sankt-Pauli! Hamburgai tas ir tas pats, kas Neapolei Ve- zuvs. Kā tur saka itālieši? «Vide e morire.» Redzēt un mirti
Nogriezušies no autostrādes, kas apjož vecpilsētu, viņi ienira šauru, vāji apgaismotu ieliņu labirintā un pēc dažām minūtēm piebrauca pie upes. Mašīnā iesitās darvas, pūstošu jūras zāļu, ūdens, naftas, svaigu zivju asā smaka. Tieši viņu priekšā bija Elbas tuneļa platie vārti, ko neredzama svītra dalīja uz pusēm. Kreisajā spīguļojot un laistoties plūda iededzināto starmešu pienainā straume. Izni- rusi zemes virsū, tā sadalījās atsevišķos automobiļos. Bet pretējā virzienā tecēja tikpat nebeidzama rubīna jāņtārpiņu plūsma.
— Mēs atrodamies Sankt-Pauli priekšpilsētāl — Menkups svinīgi paziņoja.
— Un kur jūs dzīvojat? — Mūns jautāja.
— Netālu no teātra. Pabraucām tieši garām.
— Varēja pie viena uznest ceļasomas.
— Nav kur steigties. Varbūt jūs vēl dosiet priekšroku viesnīcai.
Pie dvīņu steķiem, ko savā starpā un ar krastu savienoja paralēlas ejas, atejošo un pienākošo kuģu manevri atgādināja jautru rotaļu. Visnotaļ drūzmējās ļaudis, atgādinādami skudru armiju pārgājienā. Kuģu būvētavu strādnieki sēdās nosmulētā upju tramvajā, kas par desmit feniņiem nogādās tos Parelbā. No izpriecu tvaikoņa, baltajā klājā novietotā orķestra tušas pavadīti, kāpa lejā tūristi. Glītas meičas rotaļīgos frencīšos, kas atgādināja hitleriešu pretgaisa aizsardzības formu, sadalīja tos pa autobusiem.
— Kā tev šķiet, Lerh? — Menkups vāciski vērsās pie tēlnieka. — Kur maniem ciemiņiem būs ērtāk?
— Viņu vietā es apmestos viesnīcā, — tēlnieks izņēma pīpi no zobiem.
— Kādēļ? — Deilijs jautāja.
— Magnuss neļaus jums gulēt. Augu nakti vajadzēs klausīties viņa politiskos paradoksus. Un, tā kā tie pēc būtības daudz neatšķiras no nule redzētās lugas, jums uz rīta pusi vajadzēs izsaukt ātro palīdzību.
— Tev droši vien nebūtu nekas pretī redzēt viņu šķirstā. Ņemiet vērā, manam draugam Lerham dzīvi cilvēki kopš zināma laika liekas mazvērtīgi. 'Viņš un Magda stājušies komerciālās laulībās, lai laistu pasaulē kapa pieminekļu firmu.
— Būtu man tavi ienākumi, es turpinātu darināt savas nevienam nevajadzīgās figūriņas, — tēlnieks atrūca.