Ļaužu straumē, kas mutuļoja ap steķiem, rosījās avīžu, saldumu, gaisa balonu pārdevēji. Elba, cik vien aptvēra skatiens, atgādināja nepārtrauktu gaismas mozaīKu - uz melnā, ar naftas perlamutra vizmām izraibinātā ūdens pamata. Uguņi — violeti, balti, zaļi, dzelteni, sarkani, nekustīgi, līgani projām slīdoši, strauji tumsā izgaistoši, te sakrustodamies, te atkal izšķirdamies, veidoja kaut ko līdzīgu trasējošu ložu mežonīgai dejai. Smagi tusnīdams, piepeldēja ar traktoriem piekrauts prāmis. Tarkšķēja zvejnieku laivu motori. Tās blīvā barā devās vienā virziena.
— Apskatīsimies, kā izkrauj zivis, — Menkups ierosināja.
Viņi izkapa no mašīnas. Līdz tirgum bija pavisam netālu. Dienasgaismas spuldzes apspīdēja viscaur zivju zvīņām aplipušo koka segumu, kas saplūda ar pietauvota-,- jiein, cieši sablīvētajiem kuteriem. Nakts un dienas manīgajā robežā milzīgie toveri ar sidrabainajiem ķermeņiem izskatījās brīnumaini. Saucieniem un sālītiem jokiem skanot, vīrieši, sievietes, bērni izkrāva šīsdienas lomu, kur pa starpām gadījās visai retas zivis.
— Mazliet atgādina Parīzes vēderu, vai ne? — Menkups domīgi pratoja. — Mana viesnīca atradās puskvar- tālu no tirgus. Smagās mašīnas, kas visu nakti pieveda saknes un gaļu, ar savu dārdoņu neļāva iemigt. Bet tagad es atdotu par šīm bezmiega naktīm Parīzē… — Menkups apstājās, kā meklēdams īsto vārdu.
— Kā mēdz teikt, pusi dzīves, — Deilijs pateica priekšā.
— Droši vien nekaulēdamies atdotu visu, — Menkups nopūtās. — Bet faktiski nav ko gausties. Man taču neviens neliedz aizbraukt uz Parīzi, vai ne, Lerh? — pēdējos vārdus viņš pateica vāciski. — Jeb vai tu uzskati, ka no manas puses būtu cūcīgi likt tavai firmai zaudēt drīzu peļņu?
— Ciet klusu, Magnus! — tēlnieks izgrūda caur zobiem. — Tu, acīm redzot, uzskati mani par granīta bluķi? — viņš nervozi atgāja sāņus.
Menkups, nepievērsdams viņa asajai reakcijai nekādu uzmanību, paskaidroja, ka slavenā zivju ūtrupe sāksies sešos no rīta. Zvejnieki lūko pēc iespējas agrāk atvest preci, lai varētu rīta agrumā doties atkal selgā. Reizēm tālbraucēji jūrnieki atgādā šurp arī vienu otru eksotisku retumu.
— Jums veicies! — viņš pirmais pamanīja matrožus, kas izkrāva krastā lādi, kura izskatījās pēc milzim domāta pašdarināta zārka. Pa spraugām sūcās ūdens, tecēja pa iēdegušajiem, piepūle pietvīkušajiem jūrnieku kakliem.
— Haizivs? — Menkups jautāja.
Matroži ar troksni nolaida zemē savu nastu. Norausa ar plaukstu sviedrus, noslaucīja rokas kabatlakatos, aizsmēķēja. Tikai pēc tam viens uzskatīja par iespējamu atbildēt:
— Kaut kas zobaināksl Pērciet, direktora kungs! Atdodam tikpat kā par velti. Apaļš tūkstotis — un skaistule ir jūsējā! Varat griezt gabalos un uzkost, varat pagatavot nagu vīli savai kundzenei.
— Bet, ja negribat, varat izmantot, lai izdarītu hara- kiri, — cits piebilda ar smiekliem. — Oriģināls paņēmiens tikt vaļā no dzīvības, pie tam tikai par tūkstoš markām.
Viņš nocēla vāku. Milzīga zobenzivs, šaušalīga kā nakts murgi, palēcās. Ja nebūtu smalkā tērauda tīkla, tā būtu izdūrusies cauri tēlniekam, kurš stāvēja pavisam tuvu. Viņš atrāvās, bet pēc mirkļa jau atkal aplūkoja briesmoni ar saspringtu profesionāļa uzmanību.
— Tas ir negodīgi, Lerh, — Menkups pasmīnēja. — Būtu iedevis kaut dažas markas.
— Par ko? — ar izklaidīgu sejas izteiksmi nomurmināja tēlnieks.
— Zobenzivs pozē tev krāšņam zemūdenes jūrnieku piemineklim, par kuru tu saņemsi brangu summu.
— Kādas muļķības! — tēlnieks, pagriezis briesmonim muguru, aizsmēķēja pīpi. — Miera laikos kara jūrnieki nemirst.
— Toties cik to guļ Atlantijas okeāna dzelmē! Jūras dzīļu varoņi, bruņinieki, kam ir Dzelzs krusti ar lauriem, briljantiem un velns sazina ar ko vēl. Bet kur ir kapakmeņi, ko sērojošie radi varētu aplaistīt patriotiskām asarām?
— Ir gan tev fantāzija! — tēlnieks iesmējās. — Braucam! Man no zivīm radusies ēstgriba!
— Bet kur pārējie? — Mūns tikai tagad atcerējās.
— Iespējams, Dīters pazaudējis mani no redzes loka, kad iebraucām Sankt-Pauli. Jo labāk, viņi rezervēs galdiņu.
— Vai tad tu neesi pasūtījis? — tēlnieks jautāja. N ļ
— Aizmirsu, — Menkups paraustīja plecus. — Pat ziedus Lovīzei gandrīz piemirsu nosūtīt uz teātri. Ņemot vērā šo fenomenālo aizmāršību, nebūs nekāds brīnums, ja pat aizmirsīšu nomirt.
Un atkal Mūnu sagrāba trauksmaina nojauta, ka Menkupa joki, zobošanās par tēlnieku, garāmejot pieminētā
Parīze, katrs viņa it kā nejauši izmestais vārds pilns slepenas jēgas.
Kas attiecas uz Deiliju, tad viņš vairāk domāja par tēlnieku un sevišķi par Magdu. Nez no kurienes radās fantastisks tēls — kapa piemineklis ar ķiršu krāsas jaku mugurā, no kura spraucas zobenzivs robotais zāģis. Un kas šķita visdīvainākais — piemineklis asociējās nevis ar kapsētu, bet ar lidostu, tās noteiktu vietu — reklāmu stendu Fūlsbitelas aerodromā.
— Un tagad parādīšu jums Lielo brīvību! — Menkupa balss iztraucēja Deiliju no radīšanas mpkām. Atcerējies amerikāņu lidotāju, kas arīdzan pieminēja šo pašu Lielo brīvību, viņš plašāk iepleta acis.
Izlēkusi no mazas ieliņas, automašīna ielidoja liesmojoša vulkāna krāterim līdzīgā platā piltuvē. Tā dārdēja sinkopēm, šņāca neona gaismekļiem, nogāza uz simtiem apžilbināto automobiļu karstu elektrības ūdenskritumu, apglabāja cilvēkus zem kailu ķermeņu drausmīgajiem blāķiem… Trīssimt šaurā platībā saspiestu izpriecas vietu, naktsklubu, varietē teātru, bāru, restorānu, vienkārši dzertuvju, bet ar obligāto striptīzu — nevis iela, bet jēdziens, simbols. Nekā tamlīdzīga Mūns un Deilijs netika redzējuši pat Amerikā. Sievietes visās izģērbšanās stadijās, kliedzoši apgaismoti skatlogi kā kāršu spēlē izliktām miesām jebkurai gaumei, fotoattēli dabiskā lielumā, erotiskas ainas kinoteātru milzu afišās, sārti argona ķermeņi, šaudīgas elektriskās dejotājas, miljonu kilovatu trakas niezes sakairināts kārdinošu pozu drudzis. Viņas bija visur — pie sienām, uz jumtiem, uz ietvēm. Viņas rādījās, cieši pieblīvējušas pat gaisu, izsaucot kaklā slāpšanas spazmas, viņas pātagoja, mudināja, manikirētiem nagiem līda kabatā, izvilka kopā ar naudas zīmēm dvēseli. Seksa bakhanālija, komerciālas mīlas orģija, gaļas un kopā ar ādu nodīrātu vīģes lapiņu Bābeles tornis.