— Pietiek? — Menkups jautāja. — Ja kāds optimistisks muļķis runā ar mani par brīvību, kas it ka kompensējot mūsu dzīves veida ēnas puses, atvedu viņu šurp. Hitleriešiem vēl tālu līdz mums. Viņiem "prieka mājas bija zaldātu stimulēšanai, pie mums tās pārvērtušās par valsts karogu … Nezinu, kam ienācis prātā nosaukt šo ielu par Lielo brīvību, bet tas bijis vai nu garīgs paralītiķis, vai arī…
— Ironijas ģēnijs! — Mūns pateica priekšā. — Kad franči atsūtīja mums dāvanai Brīvības statuju, viņi nepretendēja uz humoru. Ļaunā jokā tā izvērtās mūsu pašu vainas dēļ.
— Tomēr jebkurš gangsteris man simpātiskāks par vācu filozofijas doktoru, kas dievina Hēgeli, balso par Adenaueru un sapņo par Vācijas diženumu. Ideāla labā viņš upurēs it visu. Tādēļ gatavs kļūt par rēķinvedi, kas pieraksta kreisajā ailē izlietotās lodes, bet labajā — ienākumus, ražojot augstvērtīgas ziepes no cilvēka izejvielas. — Menkups ar veiklu manevru izbrīvēja automobili no blīvas satiksmes plūsmas.
Mašīna nogriezās sānielā. Gar pakaļējo aizsargstiklu aizslīdēja sārta kāja paīsā, melnā zeķē, kas, kārdinoši pamirkšķinājusi atvadām, izgaisa.
Pēc kolosālā miesas tirgus iela, pa kuru viņi pašlaik brauca, likās pārāk pieklājīga, cilvēki gandrīz.vai pārmērīgi apģērbti. Bet tā taču bija izdaudzinātā Rēperbāna, kādreiz ikviena tālbraucēja jūrnieka sapnis, neierobežotas jautrības sala pirmskara patriciāniskajā tirgoņu Ham- burgā, matrožu uzdzīves un kautiņu sinonīms. Spīdošās Lielās brīvības nabaga radiniece, konkurenci neizturējusi traktiera saimniece, nemākulīgi nogrimēta bijusī prima- donna — tagad tā dzīvoja uz savas pagātnes rēķina.
— Uzdzīvosim līdz galam! — Menkups smējās. — Pa- noptiks ir vēl vaļā! Salīdzinot ar Tiso kundzes iestādi, kur esmu pavadījis daudzas stundas, šī te ir mazliet provinciāla, toties jo pamācošāka.
Vajadzēja drusku uzgaidīt — kasiere bija izgājusi. Ap desmit cilvēku, kārtīgi sastājušies cits aiz cita, mierīgi gaidīja to atpakaļ.
— Vai jums nerādās, ka man ir dīvaina gaume? Zivju tirgus un panoptiks! — Menkups ziņkārīgi apskatīja apmeklētājus. — Zivis ir mana pagātne, sākot ar zvejnieku vecvectēvu, beidzot ar tēvu, veselas flotes īpašnieku, kas eksportēja slaveno Hamburgas kūpināto siļķi uz desmit zemēm. Bet panoptiks — tā ir cilvēces pagātne, ar kuras palīdzību var reizēm prognozēt nākotni. Jūs tūdaļ paši redzēsiet.
Menkups aizveda ciemiņus pa aplinkus ceļu uz visattālāko zāli. Iestādes īpašnieks rādīja cilvēces vēsturi, sākot ar viduslaikiem, izņēmumi bija vienīgi visizcilākās personības. Viena no tām bija Kleopatra. Pagājušā gadu simtenī pagatavotā figūra pretendēja uz galēju natyrā- lismu. Ieplakā starp krāšņajām krūtīm izvijās melna čūska, nāvējošā kodiena vietu apzīmēja iesārts punktiņš, no kura sūcās asiņaina asara. Nabaga Kleopatral Lielās brīvības karalieņu aizēnota, tā dabūja redzēt vienīgi apmeklētāju nevīžīgās muguras. Leģendārā netikle, kas rija vīriešus līdzīgi piramidona tabletēm, atstāja uz publiku šokējošu absolūtas jaunavas iespaidu.
— Iepazīstietiesl Mans iemīļotākais varonis! — Menkups apstājās pie kādas figūras. Nikna izskata vīrietis spēcīgām rokām pūlējās saraut cietuma kameras grīdā iemūrēto ķēdi. — Ne filozofs, ne dzejnieks, ne tautas varonis. Jūras laupītājs Klauss Štertebekers. Cilvēks, kuram bija drosme mest izaicinājumu Hanzai, tās flotei, tās bagātībai, tās godīgās peļņas reliģijai, tās ekonomiskajam brīnumam. Otrs Mārtiņš Luters, kuram abordāžas zobens paticis vairāk par krustu. Hamburga devusi vēsturei bendi Heidrihu, bet man tā mūžam paliks Klausa Stertebekera pilsēta!
Viņi gāja tālāk pa zālēm, ko apdzīvoja karavadoņi, slavenas indētājas, valstsvīri, karaļu favorītes. To spīdošajā sabiedrībā nedaudzie garīgo profesiju pārstāvji izskatījās kā nožēlojami ubagi. Ar savu olimpisko stāju starp tiem patīkami izcēlās sirmais Gēte, kas ar zoss spalvu rakstīja savu «Marienbādes elēģiju» — ne jau velti viņš bija ne tikai dzejnieks, bet arī galma ministrs. Taču pat viņš bija spiests notušēties sava mīlestības objekta priekšā. Patīkama izskata vaska meitene ar visu savu pozu rādīja, ka viņam tur nav nekādu nopelnu. Bet kādam bija jāuzraksta viņai veltītā «Marienbādes elēģija», un viņa žēlīgi atļāva Gētes kungam stāvēt sev blakus.
Visas šīs figūras, atstādamas Mūnu un Deiliju pilnīgi vienaldzīgus, droši vien kaut ko nozīmēja Menkupam. Vai yņš pratoja par cilvēcei ne visai glaimojošo faktu, ka mietpilsoņa un vēsturnieka acīs slava visbiežāk saistīta ar izlieto asiņu daudzumu? Vai risināja jautājumu, kāpēc nevienā pasaules panoptikā nav cilvēka, kas ieguvis slavu ar savu labsirdību? Varbūt, sekodams šiem no vaska izlietajiem ceļa stabiem, kuriem uzskatāmības dēļ dots cilvēku izskats, Menkups dodas vēstures dziļumos, lai izprastu, kā un kāpēc brašais prūšu solis, pamazām pilnveidojoties, pārvērties trieciennieku kāju dipoņā, no kuras drebēja demolētās ebreju bodes?
Tēlniekam visi šie imperatori Barbarosas, feldmaršali
Hindenburgi un Diseldorfas briesmoņi nozīmēja tikai iespēju nostiprināt savas mākslas pozīcijas. Ar nicinošiem skatieniem viņš aptaustīja šīs reālistiskās formas. Filozofu Nīči viņš pagodināja, izdauzīdams pret tā degunu pīpi. Piepildīja no jauna,"bet, ieraudzījis uzrakstu «Smēķēt stingri aizliegts, jo dūmi kaitē eksponātiem», dusmīgi paslēpa pīpi kabatā.