— Magnus! — viņš sauca.
— Kas ir?
— Iešu paelpot svaigu gaisu. Ieteiktu tev to pašu. Vienmēr esmu uzskatījis tevi par visneparastāko cilvēku, ko gadījies mūžā sastapt. Vaska miroņu pulki, bet tu mierīgi pastaigājies šajā vidē. Tavā vietā…
— Zinu, manā vietā tu dotu priekšroku Lielajai brīvībai. Bet man, lūk, patīk. Patīk apzināties, ka pēc nāves nekad nenokļūšu šajā desmit feniņu slavas templī, kur tev līdzīgi apmeklētāji izdauzīs pret mani pīpes. Vai iedomājies, ka panoptiks ar vēsturiska kurioza tiesībām eksistēs tūkstoš gadu? Pienāk pie manis attāls pēctecis un pēc galvaskausa formas tūdaļ saprot, ka neesmu bijis visai gudrs cilvēks. Tā taču ir taisnība. Izraujiet mani no šīs vides, no šiem politisko maniaku un pusaklo muļķu laikiem, un visa mana tālredzība uzreiz pārvērtīsies visparastākajā normā!
Pamanījis Deiliju, kurš pārstaigāja zāli, daiļā dzimuma pārstāves meklēdams, Menkups strupi aprāva sarunu: — Lai iet! Parādīsim ciemiņiem vispamācošāko eksponātu un tad pilnām burām pretī tavam sapnim — bezmaksas vakariņām!
Pamācošais eksponāts atradās pašā pirmajā zālē. Tam apkārt bija daudz brīvas telpas — pierādījums tālredzīgi aplēstajam pievilkšanas spēkam. Sī telpa reti kad bija tukša. Ari šai vēlajā stundā Hitleru ielenca blīvs pūlis. Viņš stāvēja, roku izmetis uz priekšu, ar sasprindzinājumā sasvīdušo slaveno matu šķipsnu pāri pierei, ar savai dievesamībai noticējušā fanātiķa ekstātisko seju. Izbolītas acis, mute līdzīga stobram, no kura izlido gandrīz taustāmi naida šāviņi, vārgs cilvēciņš, sīciņš mikrofons, kurā kliedz ar asinīm un dzelzi raudzētā Lielvācija.
Viņš it nemaz nebija smieklīgs. Tāds viņš nelikās pat ārzemniekiem, angļiem vai kanādiešiem, kas ar jautru fa- miliaritāti meta viņam tieši acīs savu zibspuldžu uzliesmojumus. Viņš bija briesmīgs. Viņš atbaidīja un hipnpti- zēja — maza mēģene, kas izmērījusi asins okeānus, pusār- prātīgs pravietis pāri disciplinētu izpildītāju milzu baram.
Pietika paskatīties uz dažiem nekustīgi stāvošiem vāciešiem, dažāda vecuma cilvēkiem, lai uzreiz aizmirstos panoptiks, kur publikas uzjautrināšanai izstādīta vaska .lelle ar Hitlera sejas vaibstiem. Šie te stāvēja malā, nesajaukdamies ar ārzemniekiem, nekustīgi kā kareivji, kas gaida pavēli. Viņiem nebija nepieciešams nākt tuvu klāt, viņi tāpat dzirdēja katru tā vārdu. Viņi zināja, ka fīrers apmānījis pasauli, nevis viņus. Apmānījis ar savu pašnāvību, lai turpinātu dzīvot. Un, jo vairāk gadu pagāja kopš viņa nāves, jo vairāk vāciešu cerībās raudzījās uz debesīm, no kurienes viņš augšāmcēlies, atjaunots zem cita veidola, nokāps, lai dotu tiem atkal lielumu.
restorāns «rozārijs»
Jau Sovs sacījis, ka vesela nācija nejūt savu nacionalitāti, tāpat kā vesels cilvēks nejūt, vai viņam ir kauli. Mūsu kaiti padziļina tas, ka ārstu lomā uzstājas vissmagākie slimnieki.
MAGNUSS MENKUPS
Restorāns bija stāvgrūdām pilns. Tas nozīmēja, ka daudzajās zālēs ēd, dzer, bauda dzīvi un nopelna sev dzīves iztiku nelielas pilsētiņas iedzīvotāji. Trīs simti oficiantu strādāja vaiga sviedros, lai izdabātu trīs tūkstošu apmeklētāju iegribam. Vakars pagadījās sevišķi silts, reti kāds bija atnacis mētelī. Uz alumīnija āķiem karājās tikai cepures.
Menkups nosauca šveicaram savu vārdu. Tas pārlūkoja uz galdiņa noliktās aploksnes un lapiņas, bet tā arī nekā neatrada.
— Savādi, — Menkups sacīja. — Parasti tas, kurš ierodas pirmais, atstāj pārējiem zīmīti. Varbūt viņi vispār nav vēl atbraukuši.
— Visvienkāršāk apstaigāt restorānu, — Deilijs ierosināja.
— Viegli teikt. Mēs pazaudēsim pusstundu. Bet drīz vien jāsākas ūdens koncertam. Negribētos, lai jums paietu secen tāds skaistums.
— Tad apsēdīsimies pie kāda brīva galdiņa, bet pārējos uzmeklēsim pēc koncerta.
— Brīvu galdu nav.
— Kā jūs to zināt? — Mūns apšaubīja. Nekur nebija attiecīga uzraksta, šveicars bija viņus ielaidis bez ierunām.
— Pēc tā, kā viņš palocījās, — jo augstāk zods, jo lielāks publikas pieplūdums.
Izkļūt no situācijas viņiem palīdzēja plikpaurains kungs ar lielu semītisku degunu. Viņš nepacietīgi dauzīja monētu pret telefona kabīnes stiklu.
— A, Menkups? Meklējat savus musketierus? Tikko redzēju tos terasei Jā, kreisajā stūrī, turpat līdzās balustra- dei! Pienākšu vēlāk! Tagad nav laika! Marokāņi! Restorāna direktors visu sajaucis, nav iedevis pareizos galdiņus! Jābrīdina sekretāre, citādi viņi apmaldīsies! — viņš skubā izkliedza šos pilnīgi liekos sīkumus — ļoti aizņemts cilvēks, kuram tomēr gribas palepoties ar teicamiem veikala sakariem.
— Vakera kungs, manufaktūras fabrikants! — Menkups iepazīstināja, bet tas jau bija paguvis ienirt vienā no neskaitāmajām stikla šūnām.
Terase bija milzīga. Viņi ar pūlēm atrada fabrikanta norādīto galdiņu. Lovīze un Magda nepamanīja viņus. Zemu noliekušās pār galdiņu, ar kupola gaismā zaļganiem matiem — viņas par kaut ko sarunājās. Klusi, gandrīz čukstus, ar zemes pelēkām, ļoti nopietnām sejām. Ballinam, kurš sēdēja tumsā, sejas vispār nebija.
— Viņš var vēl apdomāties, — no tumsas izšāvās viņa balss un tūdaļ pagaisa, Menkupa izbiedēta.
— šodien gluži neparasta diena! — izlikdamies neredzam viņam pievērstos tramīgos skatienus, omulīgi sasveicinājās Menkups. — Domāju, es viens tāds izklaidīgs, bet izrādās — tā ir vispārēja epidēmija. Kādēļ neatstājat šveicaram zīmīti?