— Vai tiešām? — Lovīze brīnījās. — Vajag ātrāk kaut ko pasūtīt, tūlīt sāksies koncerts!
Šajā telpā apkalpoja meitenes. Viņu raibie, īsie tērpi kā taureņi plivinājās pustumsā. Daudzkrāsainas galda lampas, kas izskatījās kā rūķīši ar kupoliem galvā, un gar margām nolikti kubli ar rožu krūmiem piešķīra, terasei līdzību ar svētkiem iluminētu dārzu. Rožu vārat*eipaj ēdienu saldskābā smarža, dārgās parfimērijas kairinošais aromāts ietina apmeklētājus tvanīgā mākonī.
— Koncerts? — Deilijs ieklausījās vairākos orķestros, kas vienlaicīgi spēlēja restorāna zālēs. — Un kā jūs dēvējat šīs skaņas?
Menkups nicīgi pasmaidīja un ieskatījās ēdienu kartē.
— Ieteicu Hamburgas virtuvi! — viņš teica, lasīdams priekšā brīnumainus nosaukumus, kas pat valodu pratējam Deilijam šķita pilnīgi neizdibināmi.
— Es esmu par starptautisko! — Deilijs paziņoja.
— Piemēram, pasūtot bifšteku, jebkurā zemē jau iepriekš zini, kas tevi sagaida.
— Es arī nepiekritu ekskursijām kulinārijā, — Mūns viņu atbalstīja. — Ar eksotiku var pamatīgi iegāzties. Nosaukums skan kā mūzika, bet vēlāk izrādās, ka tā ir lakstīgalu ligzda vai marinēta varde.
Menkups tomēr palika pie sava. Mūns apgalvoja, ka gastronomijas novērtējumos pilnīgi paļaujoties uz Deiliju, tas savukārt ietiepīgi atsacījās no šī goda. Iznākumā vienam pasūtīja «labekausu», otram «švanczaueru», nepaskaidrojot, kas tie par ēdieniem.
— Kur jūs bijāt pazuduši? — Menkups jautāja, tikko oficiante aizgāja. Jautājums bija adresēts visiem, bet lūkojās viņš vienīgi uz Lovīzi. — Jau nodomāju…
— Un kas ar vīnu? — Deilijs viņu pārtrauca.
— Pie mums pienāks īpašs viesmīlis, — Menkups to nomierināja. — Kā tad bija?
— Vainīgs esmu es. Kad tu iegriezies Sankt-Pauli priekšpilsētā, tūlīt sapratu, ka neiztiks bez tavas parastās atrakcijas. Zivju smaka man šķebina dūšu. Rakstnieki apgalvo, ka tās smaržojot pēc jūras, bet, manuprāt, drīzāk pēc glumīgiem pussapuvušiem līķiem.
— Tas manī allaž radījis izbrīnu, — pasūtījis trīs pudeles «Rudesheimer-Gold», bet Lovīzei viņas iecienīto vīnu «Zeller Schwarze-Ķatz», Menkups vērsās pie Ballina.
— Tu taču piederi pie slavenās jūrasbraucēju Ballinu dinastijas.
— Vispirms esmu diezgan attāls radagabals, pie tam no Silēzijas sauszemes nozarojuma.
— Jums jāzina, ko vārds «Ballins» nozīmē hamburdzie- šiem, — Menkups paskaidroja viesiem. — Hamburgā pagājušajā gadsimtā sākās tirdzniecība ar Ameriku. Tāpēc Hamburgas—Amerikas līnijas dibinātāju Ballinu, kurš prata to izveidot par pasaules lielāko kuģniecību, uzskata par pilsētas labvēli, jo ar šo laiku saistāms Hamburgas uzplaukums. Viņa pēcnācēju kapitāls vēl tagad sniedzas miljonos.
— Tas netraucē viņus žņaugties par katru grasi. Jāatzīstas, kad vajadzēja bēgt no Silēzijas, izvēlējos Ham- burgu, cerēdams uz Ballinu atbalstu. Bet diemžēl viņi piedāvāja man nevis daļu savu miljonu, bet vietu kantorī. Kā redzat, nolēmu, ka labāk šķiest tinti avīžu rakstiem un grāmatām.
— Šajā sakarībā ieteicu epitāfiju kapakmenim, kurā Lerhs un Magda, cerams, ieguldīs visu savu nemirstīgo mīlu pret tevi. — Menkups pasmaidīja. — Te atdusas pret ļaužu likstām atsaucīgais rakstnieks Dīters Ballins, ko par tādu izveidojusi pārējo ģimenes locekļu cietsirdība.
Mūns izklaidīgi klausījās. Traucēja mūzika. Nevis tā, kas apslāpēti un neskaidri atlidoja no citām telpām. Šī te likās nākam no grīdas, no parka tumsas, ko sagrieza šķēlēs celiņu mirgojošais punktieris. Strausa valsis, bet īpatnējā, it ka surdinētā izpildījumā. Mūns beidzot uzminēja, ka tumsas apslēptie mūziķi atrodas zem terases. Likās, tā šūpojas mūzikas viļņos — zvaigžņotajām debesīm piekārtas, smieklu un stiklaina zvana pilnas akmens šūpoles. Šaurajā glāzē dzirkstošais «Rudesheimer-Gold» arī pastiprināja šūpošanās izjūtu. Kad Mūns pagriezās, viņš redzēja tālumā pulsējošas gaismas pilnu caurspīdīgu stabu — Filipsa firmas reklāmas skatu torni.
— Patiesību sakot, dezertēšanā esmu vairāk vainīga par Dīteru, — Lovīze ierunājās, iespējams, lai pārtrauktu ieilgušo neērto klusumu. — Vai rādīji saviem viesiem Lielo brīvību un panoptiku?
— Jā.
— Tieši no tā baidījos.
— No panoptika? — Deilijs vaicāja. — Pilnigi piekrītu jūsu antipātijām.
— Nē, no Lielās brīvības. Piecus gadus pēc kārtas biju tur ik vakaru. Kā atceros, tā kļūst nelabi.
— Augums jums gan piemērots striptīzam, tomēr nevaru jūs iedomāties šajā milzu izpārdošanā, kur preces svarīgākā īpašība — galīgs iesaiņojuma trūkums, — Deilijs galanti apgalvoja.
— Ceru, šoreiz tas ir patiešām kompliments, nevis aforisms, — Lovīze skumji pasmaidīja. — Šajā ielā atcodas
mans teātris. Ielu ienīdu, bet teātris nozīmēja man visu dzīvi. Neraugoties uz jocigo lejasvācu izloksni, par kuru jūs, Deilija kungs, tik labprāt zobojaties. Kaut gan šī izloksne brīžiem tuvāka angļu valodai nekā vācu. Parks, kurā atrodas mūsu restorāns, saucas «Planten und Blo- men». Blometi — ziedi, Planten — augi, gandrīz tāpat kā angliski «plants». Tas ir bijušais botāniskais dārzs.
— Lo ekskursijas" vadītāja lomā! — Ballins smējās. — Tad pie viena paskaidro Deilija kungam, ka zem mums atrodas desmit paaudžu kauli. Šī kolosālā izpriecas kombināta vietā gluži nesen bija kapsēta.
— Bet tagad tā restorānos, kafejnīcās, sporta stadionos, bērnu dzelzceļa vagoniņos, politisko sanāksmju telpās, zālēs preses konferencēm un modes demonstrēšanai gandrīz simttūkstoš cilvēku var vienlaicīgi piedzerties, audzēt muskuļus, draiskoties, runāt daudznozīmīgas muļķības un pasludināt par nemirstīgām tādas idejas, kas nenodzīvos ilgāk par viņiem pašiem. Bet pēc simts gadiem te jau atkal būs kapsēta! Šie transit gloria mundi! Tā paiet pasaules godība! Dzersim par seno romiešu gudrību! — Menkups pacēla savu glāzi.