Tai pašā mirklī, sākās brīnums. Tumsa izvirda ērģeļu skaņas. Smaga fūga, it kā nesdama savos plecos visu cilvēcisko bēdu nastu, atrāvās no zemes, kāpienu pa kāpienam cēlās pret debesīm. Un, jo grūtāka bija kāpšana, jo platāki izauga spārni. Tie jau šalkoja kaut kur augstu, augstu pāri terasei, Baha harmonijas ar debesīm pielijušais ūdenskritums nogāzās pāri galdiņiem un atkal uzlidoja, gaistot un saplūstot ar bezgalīgo augstumu. It kā skaņas būtu izrāvušas tās no zemes dzīlēm, reizē uzšļāca simtiem strūklaku. Sākumā pasmagas '— strūklas šāvās augšup, kļuva aizvien gaisīgākas, aizvien vieglākas un beidzot, svaru zaudējušas, izšķīda mirdzošu lāšu vēdeklī. Katrai strūklakai bija sava krāsu gamma. Prožektori, nolasīdami no neredzamām nošu pultīm vissmalkāko muzikālo niansi, spēlēja uz ūdens vijolēm ar tumši sarkaniem, violetiem, oranžiem, neizteicami ziliem lociņiem. Ūdens akordi uzlidoja piecdesmit metru augstumā, krita lejup, cēlās no jauna. Un tas viss atrāva cilvēkus no porolona krēsliem un iemeta nevarīgus putainajās straumēs, krāsu mežonīgajā dejā, paužu pērkondimdošajā klusumā, ērģeļu dobjajā dunoņā un gaistošajā liegumā.
Pēkšņi brīnums, ko tūristu prospekti dēvēja par ūdens* gaismas koncertu, izbeidzās.
— Tas ir mans mīļākais gabals, — Menkups teica. Balss trīcēja, acis ar kupola zaļās gaismas nokrāsotajiem plakstiņiem bija valgas. — Viņi to nekad agrāk nav spēlējuši.
Klusums.
— Lai tu nedomātu, ka tie ir brīnumi, pateikšu tev taisnību, — Magda pirmā to pārtrauca. — Mūziku pasūtīja Lo. Speciāli tev. Tieši tādēļ negājām jums līdz uz Sankt- Pauli.
— Tu mazliet pārspīlē, — varēja just, ka Lovīze noskaitusies. — Vienkārši uzskatīju, ka pabraukt apkārt zooloģiskajam dārzam daudz patīkamāk nekā staigāt pa tavu panoptiku. Un tā kā mēs te gadījāmies pirmie …
— Vienalga, paldies, — Menkups pateica negaidīti sausi un ņēmās jo sīki skaidrot viesiem, ka strūklaku pavisam trīssimt divdesmit, tikpat daudz zemūdens starmešu, ka ērģeļu mūzika tiekot sniegta magnetofona ierakstā, bet vienīgie dzīvie izpildītāji esot gaismas pianists un ūdens ērģelnieks.
Apmeklētāji pamazām atjēdzās no brīnuma. Vairums ar acīm redzamu atvieglojumu. Sie koncerti bija izslavēti. Jebkurš Hamburgas iedzīvotājs, jo vairāk tūrists, neparko neatteiktos no iespējas redzēt šo lielisko izrādi. Bet spazmas rīklē, kuras neviļus izsauca šis tehnikas brīnums, nebija nevienam vajadzīgas. Steigdamies atbrīvoties no tām, viņi izskaloja rīkli ar konjaku, divkāršā enerģijā pievērsās ēdienam un, labpatikā juzdamies atkal kā normāli, drošos porolona krēslos sēdoši cilvēki, īstā laikā atcerējās piparotas anekdotes.
— Lo dievina zooloģisko dārzu, — Menkups sacīja. — Un vai zināt, kas tam par cēloni? — viņš smējās, it kā runa būtu par anekdoti. — Aizkustinošais norādījums: «Dot zvēriem bojātus augļus stingri aizliegts.»
— Man bija deviņi gadi, kad pirmo reizi to ieraudzīju. Kopš tā laika allaž nožēloju, kāpēc man nelaimīgā kārtā bijis jāpiedzimst par cilvēku. Ja par ļaudīm izrādītu tādas rūpes! — Lovīze komiski izdvesa.
Trešdaļa galdiņu uzreiz atbrīvojās. Tie, kas bija paspējuši piepildīt vēderu līdz koncertam, tagad, saņēmuši apsolīto desertu, steidzās uz mājām. Patlaban terase atgādināja dārzu ar pusnobirušām lapām. Kļuva redzajns no vairākiem sabīdītiem galdiņiem izveidots sniegbalts l<vad-
rāts, kur neatkorķētu pudeļu, mākslinieciski izgreznotu gaļas un salātu kalnu, tīru nažu un dakšiņu sabiedrībā garlaikojās manufaktūras rūpnieks.
— Vakera kungs ir interesants cilvēciņš, — Menkups domīgi sacīja. — Nesen lielījās, ka apģērbjot trešdaļu Senegalas.
— Tā kā tērps tur sastāv no gurnu saites, tas nav nemaz tik daudz, — Deilijs vīpsnāja.
— Viss šajā pasaulē ir relatīvs. Hitlera laikos viņš priecājās pat par simts markām.
— Ņemot vērā, ka viņš ir ebrejs, tas vēl uzskatāms par sevišķu veiksmi, — Mūns piezīmēja.
— Jūs .maldāties, Vakers ir tīrasinīgs ārietis, bet toreiz pietika ar to, ka cilvēkam bija ebreja deguns. Vai zināt, ar ko vakaros nodarbojas šis plaukstošais fabrikants? Ieslēdzas savas greznās savrupmājas vientuļajā kabinetā, ieslēdz projekcijas aparātu un ik dienas skatās vecas hro- nikalas filmas. Reiz viņš ielūdza arī mani. Tas bija, lietojot mana vectēva terminoloģiju, šausmīgi un skaisti. Šausmīgi — man, skaisti — Vakera kungam … Tūkstošiem un tūkstošiem karogu ar kāškrustiem, lāpu bangojošs okeāns, sajūsmā raudoši vīrieši, sievietes, kas ekstāzē stiepj pretī savus mazuļus. Pa šauru gaiteni lēnām virzās vaļējs automobilis. Tajā, izslējies pāri miljonu pūlim, tikko saredzams aiz trieciennieku blīvās sienas — Hitlers. Nekustīgs, ar izstieptu roku, nevis cilvēks, bet dievība. Un ļaudis histēriskā pielūgsmē lauž cits citam ribas, lai ieraudzītu šo roku, kas dāvā viņiem Lielvāciju. Grandiozi, cildeni, neatkārtojami… Mana drauga Vakera ebreja deguns pat nosarka no aizturētām asarām … Es viņam teicu: «Bet fabrikas jums tolaik tomēr nebija?» Viņš izšņaucās un klusi atbildēja: «Cilvēks nedzīvo no maizes vien …»
— Esi runājis pietiekami ilgi, laiks iedzerti — tēlnieks atgādināja.
— Uz to, lai mums veiktos! Kaut ar deguniem! — Mūns pasmaidīja.
— Es formulētu šo tostu mazliet citādi, — Menkups pārlaboja. — Par tadu degunu, kas palīdzētu vāciešiem saprast, ka viņus no jauna taisās cienāt ar tām pašām sa- puvušajām saknēm! — viņš pacēla glāzi.
Ballins nejauši pastūma viņa roku. Glāze apgāzās un saplīsa, Menkups izklaidīgi notrauca drumslas no slapjajām biksēm.