— Iegriezāt pirkstā? — Mūns vaicāja, ieraudzījis to saviebjamies.
— Nieki! — Menkups atgaiņājās, iebāzis roku kabatā.
Mūns bija vienīgais, kas vispār ievēroja šo starpgadījumu. Pārējie ziņkāri nopētīja manufaktūras rūpnieku. Nemaz negribējās ticēt, ka šis vientulībā nīkstošais cilvēks spējīgs jebkādām emocijām.
Pēkšņi Vakers pielēca kājās, noslaucīja muti ar servjeti, nometa to uz tukšā šķīvja un ar starojošu seju pavēcināja roku. Mūnam garām nodefilēja viņa lidojuma ceļabiedri ar Vakera sekretāri priekšgalā. Marokāņu sabiedrībā negaidot parādījās arī Deilijam pazīstamā nēģeriete. Eksotiskie viesi ar muhamedāņu svētceļnieku svinīgumu šķērsoja terasi, un vienīgi sekretāres saņurcītās neilona uzacis un svaigas lūpu krāsas pēdas uz meistarīgi izdaiļotajiem vaigiem liecināja, ka viņi nebūt nav svētuļi. Pazinusi Deiliju, nēģeriete pasmaidīja un daudznozīmīgi pagrozīja pirkstos šokolādes kaklam aplikto pērļu virkni. Deilijs, pielēcis kājās, metās tai klāt. Bet sekretāre, ledainā balsī paskaidrojusi, ka tā ir neoficiāla diplomātiska pieņemšana, palūdza viņu atiet sānis. Tekstilrūpnieks kā atvainodamies noplātīja rokas — tā sakot, Menkupa kunga draugi ir arī viņa draugi, bet nekā darīt, veikals paliek veikals.
Vakers, neļaudams oficiantēm tuvoties galdam, pats attaisīja pudeles, salika uzkožamos uz šķīvjiem. Ar gandarījumu konstatējis, ka ārzemnieki ir nodarbināti, viņš kaut kur nozuda un, burtiski, pēc trim minūtēm atgriezās ar dažām dāmām, kuras nodeva marokāņu viesu rīcībā.
Mazliet vēlāk Mūns izbrīnā pamanīja Vakeru nākam pie viņu galdiņa.
— Beidzot viss kārtībā! — viņš piesēdās un, apmierināti paberzējis rokas, ielēja sev dažas lāses «Zeller Schwarze Ķatz». — Tagad var aprunāties ar draugiem … Lūk, jūs, Menkup, esat neizpratnē par maniem panākumiem. Viss atkarīgs no takta sajūtas. Neuzplijos saviem klientiem, nevicinu viņiem deguna priekšā līguma projektu. Bet kantorī, sēžot pie direktora galda, viņiem noteikti liksies, ka mēģinu piešmaukt. Nepiespiesta atmosfēra ir pats galvenais.
— Vai pazīstat šo nēģerieti? — Deilijs vaicāja.
— Tādos sīkumos nekad neiejaucos, — Vakers iedzēra un, mazliet padomājis, ielēja sev vēl dažus malku§. — Ja viņa gādā par labu omu, esmu gatavs uzskatīt viņu par eņģeli. Tas, ka šī dāma ir nēģeriete, mani nebūt nešokē.
— Bet es gandrīz vai nodomāju, ka tieši viņas dēļ esat pārsēdies pie mums, — Deilijs viņu pazoboja.
— Lai dievs pasargā! Vai tad cilvēkam ar manu degunu ir tiesības uz rases aizspriedumiem?! Mans draugs Menkups droši vien patenkojis, it kā es cienot nacionālsociālistus? Nekā tamlīdzīga! Bet ko esam ieguvuši, kopš izdevies tikt no viņiem vaļā? Vāciju? Nē! Uz pusēm sagrieztu žaketi.
— Gabals ar kabatu čeku glabāšanai tomēr ticis jums, — Menkups pasmīkņāja.
— Kāds man no tā labums, ja esmu tikai pa pusei apģērbts?! Kauns rādīties tādā izskatā! Kauns, ja kāds netīrs senegalietis prašņā: «No kuras Vācijas jūs esat — no rietumu vai no austrumu?» Hitlera laikos pastāvēja tikai viena Vācija. Kad izpildīja mūsu valsts himnu … — Vakers papildināja nepabeigto frāzi ar svinīgu žestu.
— Jums droši vien piemirsies, ka toreiz par himnu uzskatīja dziesmu «Trieciennieki maršē drošā, cietā solī»? — Deilijs atgādināja.
— Tas ir sīkums, — Vakers skumji aplūkoja savu tukšo glāzi. Varēja just, ka tikai ārsta priekšraksts traucē iedzert vēl.
— Jūsu princips neiejaukties sīkumos ir visai lietde- .. rīgs. Ne tikai nēģeriete, pats velns pārvēršas eņģelī, ja vien tas spēj veicināt labu nacionālo omu, — Menkups nikni teica.
— Kāpēc mums ķīvēties? — Vakers apvainoti nomurmināja. — Starp citu, piesēdos pie jums ne jau tāpēc, lai kultu tukšus salmus. Esmu dzirdējis baumas, ka jūsu draugs Grundegs miris visai mīklainos apstākļos.
— Dzirdējāt? — Ballins izsmējīgi sacīja. — Jāsaka, ar krietnu nosebošanos.
— Tā kā mēs bijām draugos… — palaidis viņa zobgalību gar ausīm, Vakers turpināja.
— Pirmā dzirdēšana! — Ballins izaicinoši smējās.
— Zināmā mērā, — fabrikants mīkstināja savu formulējumu. — Būdams Aizsardzības komitejas loceklis, viņš palīdzēja man noslēgt līgumu par bundesvēra formas tērpiem.
— Kopš kura laika apakšveļu sauc par formas tērpiem? — Ballins kļuva arvien sarkastiskāks.
— Un kas par to? — Vakers nosarka. — Romela Āfrikas lauvas karoja Lībijas tuksnesī bez mundieriem, bet parādiet man kaut vienu vācu kareivi, kas izticis bez biksēm? — pamanījis sekretāri, kas iztālēm rādīja viņam zīmes, Vakers mudīgi piecēlās. — Man ir konkrēts priekšlikums. Varbūt uzdot kādiem spējīgiem privātdetektīviem noskaidrot Grundega nāves cēloni? Esmu gatavs daļēji finansēt šo pasākumu. Ko ieteiksiet, Menkup?
— Gribat atrast savām filantropa tieksmēm citu darbības lauku? — Menkups jautāja. — Ja apšaubāt oficiālās izmeklēšanas rezultātus, pavaicājiet Dīleram Ballinam. Viņš, var teikt, personīgi bijis klāt Grundega nāves stundā.
— Atvainojiet! Viesi! — izgrūda Vakers. — Turpināsim sarunu citreiz!
— Jūs bijāt klāt? — Deilijs izbrīnā pievērsās Ballinam, pasteigdamies pārtulkot Menkupa pēdējos vārdus Mūnam.
Ballins, acīm redzot, dzīrās kaut ko pateikt Vakeram, bet manufaktūras rūpnieks jau bija gabalā. Paraustījis plecus, Ballins nicīgi teica:
— Vai jūs domājat, ka Vakeram patiešām rūp Grundega liktenis? Viņam tas ir vienīgi izdevīgs paņēmiens reklamēt savas apakšbikses. Lai avīzes rakstītu: «…pateicoties Vakera kunga firmas atsaucībai, izdevies beidzot atklāt…» un tā tālāk. Bet tur galīgi nav ko atklāt. Tas bija savā prozaiskumā muļķīgs, tādēļ mums, Grundega draugiem, divkārt traģisks negadījums. Grundegu nobendējusi viņa sirds, un ne tikai medicīnas nozīmē. Ja viņš nebūtu ar tādu kaismi nostājies Menkupa pusē, ja būtu uztraucies kaut mazliet mazāk, tad, iespējams, tagad sēdētu kopā ar mums, — Ballins apklusa.