— Esmu lasījis, ka Grundegs nomiris automobilī, — Mūns sasprindzināti gaidīja turpinājumu.
— Jā gan. Bet jurns laikam nav zināms, ka tai pašā automašīnā sēdēju arī es, — Ballins, nogrimis atmiņās, sāka stāstīt. — Viņš bija apsolījis man nodot materiālu par Strausu un viņa ministriju. Ar Menkupu bijām norunājuši, ka es apstrādāšu to «Hamburgas Orākulam». Gaidīju pie bundestāga priekšsēdētāja savrupmājas, kur visam bija jāizšķiras. Tas bija nākamajā dienā pēc Grundega dramatiskās uzstāšanās parlamentā, Menkupu aizstāvot, pēc kuras vajadzēja izsaukt viņam ārstu. Scēna pie bundestāga priekšsēdētāja, kur pulcējās Adenauera kliķes ievērojami darbinieki, izvērtās vēl vētraināka. Viņi prasīja, laf Grun- degs atsakās no draudiem atklāt dienesta noslēpumus, viņš savukārt pieprasīja Menkupa tūlītēju atbrīvošanu. Viņš no turienes iznāca tādā izskatā, ka biju nobažījies par viņa veselību. Grundegs teica, ka gatavs nodot man materiālus, bet vispirms jāapspriežoties ar partijas vadību. Braucām uz frakcijas mītni. Ceļā viņš sūdzējās par sirds krampjiem, bet braukt vispirms pie daktera nevēlējās — gribēja pēc iespējas ātrāk satikties ar saviem kolēģiem… — Ballins atkal apklusa. Varēja rasties iespaids, ka viņš stāsta pats sev.
— Viņš nomira jums klātesot? — Deilijs ievaicājās, pārtraukdams ilgo klusumu.
— Paldies dievam, nēl Tālāk Grundegs brauca viens pats. Man pietika prāta izkāpt no mašīnas un meklēt tuvāko tālruni, kas diemžēl atradās turpat vai kilometra attālumā. Piezvanīju viņa personīgajam ārstam. Tas tūdaļ izbrauca, lai sagaidītu Grundegu frakcijas mītnē, bet nokavēja. Kad automobilis atbrauca un šoferis atvēra durtiņas, Grundegs jau bija miris.
— Savādi, — Deilijs pateica.
— Sirds slimnieki mirst uzreiz — un ne tikai mašīnā … Kinoteātrī, telefona kabīnē… — Ballins gurdenā balsī piezīmēja.
— Bet parasti tie pagūst iekliegties, ievaidēties. Savādi, ka šoferis nekā nav dzirdējis.
— Aizmirsu pateikt. Tas bija frakcijas limuzīns, vecmodīgs rolroiss, kur šoferim dod pavēles pa speciālu sarunas stobriņu. Ceļā nereti apsprieda delikātas dabas politiskus darījumus, kas nebūt nav domāti viņa ausīm. Nebijusi šī nolādētā šķērssiena … — Ballins, nepabeidzis teikumu, satvēra glāzi un kāri izdzēra, it kā cenzdamies pēc iespējas ātrāk aizskalot rūgtos vārdus, kas tā kā tā nevienu neuzcels no kapa.
— Tiešām muļķīgil — Mūns pacēla galvu un sastinga.
Ne Menkupa, ne Lovīzes vairs neredzēja pie galdiņa.
Deilijs to pamanīja mirkli vēlāk. Ballina stāstījuma laikā galds un pārējie pie tā sēdošie cilvēki šķita izgaisuši. Eksistēja vienīgi melnais rolroiss, nekā nezinošais šoferis un viņa mirušais braucējs.
— Kur Menkups? — Deilijs strauji pielēca kājās.
— Spriežot pēc monētas, ko tas patapināja no Lo, devies kādam piezvanīt, — tēlnieks, neizņēmis no mutes pīpi, pavēstīja.
Ar pūlēm piespiezdams sevi palikt uz vietas, Mūns pamāja savam palīgam. It kā sadzirdējis starta šāvienu, tas šķērsoja terasi, vairs nelikdamies zinis par konspirāciju. Dažos lēcienos noskrēja pa kāpnēm un'aizelsies apstājās pie ģērbtuves.
Cepures, cepures vien, baismīga masveida giljotīna, no kuras nav paguvuši novākt nocirstās galvas. Bet tieši iepretī — dūkoņas pilns stikla strops, desmitiem šūnu, kuru durvis atradās nepārtrauktā kustībā. Telefona bites ielidoja un izlidoja, atstādamas uz membrānām lūpu krāsu, cigarešu un vīna smaku. Tūkstošiem ļaužu te atstāja savas cilvēciskās rūpes, veikala intereses, mīlas emocijas, vieglprātīgās cerības un ierastās vilšanās.
Deilija skatiens tramīgi slīdēja pa kabīnēm un beidzot ar atvieglojumu apstājās pie Menkupa salīkušās muguras.
Būdams cilvēkos, Hamburgas orākuls, par spīti vecumam, pūlējās turēties īpaši stalti. Tagad pelēkie pabieza auduma svārki karājās uz pleciem kā maiss. Visa viņa poza pauda bezcerību, pāri bortam pārlēkuša cilvēka izmisīgo vienaldzību, ar kādu tas noraugās uz tik tikko saredzama, aizejoša kuģa ugunīm.
Mazliet tālāk stāvēja Lovīze, knibinādama savas somas aizslēgu, nervozi smēķēdama un kaut ko klausīdamās. Varbūt viņa klausījās čigānu trio mūziku, kas atlidoja no bāra purpurotā mijkrēšļa? Vai arī Menkupam uzgrieztā, šķietami vienaldzīgā mugura tikai maskēja spraigu interesi par telefona sarunu?
Menkups iznāca no kabīnes un, aizcirtis durvis, atguva parasto izskatu. Lūpas sakustējās tik tikko manāmā izsmējīgā smaidā.
Deilijs jau gatavojās pieiet klāt, bet nepaguva. Menkups paņēma Lovīzi zem rokas un izgāja no restorāna. Ko tas varētu nozīmēt? Vēlēšanos ieelpot svaigu gaisu? Bēgšanu no draugu apnicīgās sabiedrības? Vai drīzāk nepieciešamība aprunāties zem četrām acīm ar Lovīzi? Daudz kas Menkupa rīcībā nebija īsti saprotams. Uzaicinājis viņus no tālās Amerikas savas dzīvības apsardzībai, bet ne ar pušplēstu vārdiņu nav minējis, no kuras puses īsti draud briesmas.
Deilijā pamodās slepenpolicists. Viņš uzmanīgi sekoja pārītim. Parka tumsa atļāva palikt neredzamam. Taču rupjā, iesarkani vižņainā grants neciešami čirkstēja zem pazolēm. Troksnis ne vien noslāpēja sarunu, bet ari nodeva Deiliju, tikko Menkups un Lovīze apstājās.
— A, tas esat jūs! — Menkupa acis ar slikti slēptu īgnumu raudzījās uz Deiliju. — Mēs ar Lovīzi gribējām uzkāpt tornī. Nāciet līdzi! Neaizmirstama naksnīgās Hamburgas ainava!
Deilijs, izlikdamies noticam šai pasaciņai, pievienojās viņiem. Uzzināt noslēpumu tā ir neizdevās. Bet Filipsa sabiedrības tornis, kas reklamēja visā Eiropā slavenos radiouztvērējus, telefonu komutatorus un galvenokārt spuldzes, bija šīs pastaigas vērts.