Выбрать главу

Tas, kas iztālēm šķita pienaina lāpa, tuvumā izskatījās kā šaura kokteiļa giāze, kur laistījās un luminiscēja elek­trība daždažādās nokrāsās. Tieši tūkstoš apgaismošanas ķermeņu piepildīja desmitstāvu stikla dobumu ar opālkrāsas, maigi dzeltenu, sārtu, dzelmaini zaļganu, ledaini po­lāru mirdzumu. Šajā zaigojošā mistrojumā, kas it kā ba­lansēja bezsvara stāvoklī, krita smagas, baltas dienas­gaismas lāses.

Te viss bija caurspīdīgs, pat stikla lifts, kur iekšpusē spīguļoja sarkanas un melnas stikla pogas. Lifts nestei­dzīgi peldēja uz augšu. Fantastiskas filmas kadrs! Neti­cama pasaule, kur redzi visu un visi redz tevi. Pasaule bez noslēpumiem un ēnām, aizsargčaulu zaudējusi caur­spīdīga esamība.

Deilijs bija sajūsmā, bet viņu nepameta sajūta, ka šajā kristāla pasaku pilī vairums jūtas visai neērti. Pienācīgi novērtējuši savu laikabiedru reklāmas izdomu, cilvēki stei­dzās projām no šīs vietas, kur nav aiz kā paslēpties.

Galerijā, kas no ārpuses apjoza torni, bija vēsi. Pašlaik te, izņemot viņus trīs, nevienu citu nemanīja.

—   Skaisti, vai ne? — Menkups jautāja.

—  Ņujorka, skatīta no Empire State Building simtā stāva, laikam skaistāka? — Lovīze vaicāja.

—  Noteikti, — Deilijs pamāja. — Bet Hamburga arī atstāj lielisku iespaidu.

Pusautomātisku repliku apmaiņa, tīri izdevīgi iecerēta sazināšanās forma tiem dzīves gadījumiem, kad nav ko teikt vai jāsaka tik daudz, ka labāk neteikt nekā. Menkups un Lovīze klusēja, ar liekuļotu interesi aplūkodami naksnī­gās pilsētas neaptveramo tuksnesi, neskaitāmo uguņu mir­dzošo mirāžu.

Tā klusē, ārēji mierīgi, iekšēji neērti juzdamies, divi cil­vēki, kuru sabiedrībā iemanījies trešais — liekais. Cilvēki, kuri izslēguši tālruni un aizklājuši logus, lai paliktu vie­natnē, bet aizmirsuši- pieslēgt durvis. Saimnieki ar pie­spiestu laipnību rāda nelaikā uzklupušam ciemiņam retu porcelāna trauku kolekciju, bet patiesībā interesējas vie­nīgi par pulksteņa gausi slīdošajiem rādītājiem.

Nav šaubu, šo klusēšanu daļēji ietekmēja arī psiholoģis­kais efekts, ko tornis atstāja uz visiem apmeklētājiem bez izņēmuma. Pat Deilijs, kuram šai brīdī nekas nebija slēpjams, atskaitot honorāru par nēģerietei sniegto pa­kalpojumu, jutās kā pēc rentgenologa apciemojuma.

—   Grēksūdzes tornis! — viņš nomurmināja.

—  Jūs kaut ko teicāt? — Menkups vaicāja.

—   Sarunājos pats ar sevi. Lielisks paņēmiens saglabāt klusētāju sabiedrībā rosīgu sarunu noskaņu.

—   Atvainojiet mani, — Menkups pasmīnēja. — Vainīgs laikam augstums. Jo augstāk paceļas virs zemes, jo mazāk gribas runāt. Kalnos cilvēks vairāk sarunājas ar dabu nekā ar sev līdzīgiem.

—   Viss var būt, — Deilijs pamāja. — Katram savas do­mas. Es, piemēram, prātoju par Romas pāvestu. Muļķis! Bet mūsu Federālā izmeklēšanas biroja direktors — vēl lielāks. Ja jau no vainīgajiem jāizspiež viņu grēki un slepenie nodomi, daudz lietderīgāk iespundēt šādā tornī, nevis smacīgā grēksūdzes kabīnē vai drūmā cietuma ka­merā.

—   Savdabīga ideja, — Lovīze piespiesti smējās.

Deilijs, atbalstījies pret margām, skatījās uz svešās pil­sētas ņirbošo gaismas kaleidoskopu. Galva reiba, žokļus neviļus pleta nervozas žāvas.

—   Par ko jūs domājat, Deilija kungs? — Lovīze negai­dot vaicāja.

—   Meklēju pirmo upuri savam grēksūdzes tornim.

—   Un kuru esat izraudzījies? — viņa pasmaidīja. — Varbūt mani?

Apgaismotās ielas skrēja uz visām pusēm. Laukumi kvē­loja kā zvaigžņu spieti. Pa šo it kā uz zemes apgāzto zo­diaka pasauli plūda šoseju Piena Ceļi. Ar zvaigžņu pu­tekļiem piekaisītā apļa autostrādes spirālā galaktika grie­zās mašīnu starmešu gaismā kā karuselis.

—   Jūs nepazīstat mūsu Lo! — Menkups reaģēja ar ne­lielu nokavēšanos. — Labākā gadījumā izdabūsiet no vi­ņas atzīšanos mīlestībā.

—   Ne prātā nenāk! — viņa papurināja matus. — Tad jau drīzāk esmu gatava izsūdzēt visus esošos un nodomā­tos grēkus.

—   Patiešām, — Menkups domīgi sacīja. — Ieslēdziet cilvēku uz trim diennaktīm šajā gaismas krātiņā, un viņš pateiks itin visu. Nevaru iedomāties neko briesmīgāku. Ceturtajā dienā viņš vai nu sajuks prātā, vai arī atzīsies jebkurā noziegumā, pat ja nebūs vainīgs. Svētā gaismas inkvizīcija!

—   Iesim projām, — Lovīze teica.

Bet Menkups jau atkal bija viesmīlīgs saimnieks, kas izrāda ciemiņam interesantas vietas.

—   Paskatieties uz ostu!

Osta patiešām bija šī elektriskā panno visiespaidīgākā sastāvdaļa. Tā stiepās kilometriem tālu — kuģu būvētavu un sauso doku autogēnu zibsnījumu apgaismots tumšs akvārijs, kur mudž neskaitāmas vizošas infuzorijas.

—   Vai neliekas kolosāli salīdzinājumā ar graustiem, kurus redzējāt pie mums pēc kara? — Lovīze vērsās pie Deilija.

—   Kurus es esot redzējis? Jūs par mani runājat? — Deilijs ausījās.

—   Nu jā, jūs taču vairākus gadus esat kalpojis okupā­cijas karaspēkā, — Lovīze nomurmināja, ļaudama skatie­nam izklaidīgi klīst pa gaišo apvārsni.

Deilijs paskatījās viņā ar aizdomām. Ja Menkups patie­šām nav nekā stāstījis saviem draugiem, no kurienes tā smēlusi savas zināšanas?

—   Jūsu informētība mani biedē, — viņš pasmaidīja, ar joku maskēdams patiesu izbīli.

—   Es to pateicu. Proti, ka jūs žurnālista karjeras sā­kumā sūtījāt no Berlīnes korespondences armijas laikrak­stam, — Menkups, vienā elpas vilcienā nobēris šo teikumu, steidzīgi pārgāja uz neitrālu teritoriju: — Tas vēl nekas! Nesen man parādīja jauna televīzijas torņa metu. Vis­augstākais Rietumeiropā! Biroja telpas, studijas, kafejnī­cas, pat ap savu asi rotējošs restorāns. Celtnei jāiztur astoņdesmittūkstoš tonnu pretestība uz katru kvadrāt­metru … Kamēr valsts robežas neļauj mums izvērsties plašumā, cenšamies kaut vai tiekties augšup… Lo, vai atceries žurku barus, kas mitinājās pēckara drupās?