Tas, kas iztālēm šķita pienaina lāpa, tuvumā izskatījās kā šaura kokteiļa giāze, kur laistījās un luminiscēja elektrība daždažādās nokrāsās. Tieši tūkstoš apgaismošanas ķermeņu piepildīja desmitstāvu stikla dobumu ar opālkrāsas, maigi dzeltenu, sārtu, dzelmaini zaļganu, ledaini polāru mirdzumu. Šajā zaigojošā mistrojumā, kas it kā balansēja bezsvara stāvoklī, krita smagas, baltas dienasgaismas lāses.
Te viss bija caurspīdīgs, pat stikla lifts, kur iekšpusē spīguļoja sarkanas un melnas stikla pogas. Lifts nesteidzīgi peldēja uz augšu. Fantastiskas filmas kadrs! Neticama pasaule, kur redzi visu un visi redz tevi. Pasaule bez noslēpumiem un ēnām, aizsargčaulu zaudējusi caurspīdīga esamība.
Deilijs bija sajūsmā, bet viņu nepameta sajūta, ka šajā kristāla pasaku pilī vairums jūtas visai neērti. Pienācīgi novērtējuši savu laikabiedru reklāmas izdomu, cilvēki steidzās projām no šīs vietas, kur nav aiz kā paslēpties.
Galerijā, kas no ārpuses apjoza torni, bija vēsi. Pašlaik te, izņemot viņus trīs, nevienu citu nemanīja.
— Skaisti, vai ne? — Menkups jautāja.
— Ņujorka, skatīta no Empire State Building simtā stāva, laikam skaistāka? — Lovīze vaicāja.
— Noteikti, — Deilijs pamāja. — Bet Hamburga arī atstāj lielisku iespaidu.
Pusautomātisku repliku apmaiņa, tīri izdevīgi iecerēta sazināšanās forma tiem dzīves gadījumiem, kad nav ko teikt vai jāsaka tik daudz, ka labāk neteikt nekā. Menkups un Lovīze klusēja, ar liekuļotu interesi aplūkodami naksnīgās pilsētas neaptveramo tuksnesi, neskaitāmo uguņu mirdzošo mirāžu.
Tā klusē, ārēji mierīgi, iekšēji neērti juzdamies, divi cilvēki, kuru sabiedrībā iemanījies trešais — liekais. Cilvēki, kuri izslēguši tālruni un aizklājuši logus, lai paliktu vienatnē, bet aizmirsuši- pieslēgt durvis. Saimnieki ar piespiestu laipnību rāda nelaikā uzklupušam ciemiņam retu porcelāna trauku kolekciju, bet patiesībā interesējas vienīgi par pulksteņa gausi slīdošajiem rādītājiem.
Nav šaubu, šo klusēšanu daļēji ietekmēja arī psiholoģiskais efekts, ko tornis atstāja uz visiem apmeklētājiem bez izņēmuma. Pat Deilijs, kuram šai brīdī nekas nebija slēpjams, atskaitot honorāru par nēģerietei sniegto pakalpojumu, jutās kā pēc rentgenologa apciemojuma.
— Grēksūdzes tornis! — viņš nomurmināja.
— Jūs kaut ko teicāt? — Menkups vaicāja.
— Sarunājos pats ar sevi. Lielisks paņēmiens saglabāt klusētāju sabiedrībā rosīgu sarunu noskaņu.
— Atvainojiet mani, — Menkups pasmīnēja. — Vainīgs laikam augstums. Jo augstāk paceļas virs zemes, jo mazāk gribas runāt. Kalnos cilvēks vairāk sarunājas ar dabu nekā ar sev līdzīgiem.
— Viss var būt, — Deilijs pamāja. — Katram savas domas. Es, piemēram, prātoju par Romas pāvestu. Muļķis! Bet mūsu Federālā izmeklēšanas biroja direktors — vēl lielāks. Ja jau no vainīgajiem jāizspiež viņu grēki un slepenie nodomi, daudz lietderīgāk iespundēt šādā tornī, nevis smacīgā grēksūdzes kabīnē vai drūmā cietuma kamerā.
— Savdabīga ideja, — Lovīze piespiesti smējās.
Deilijs, atbalstījies pret margām, skatījās uz svešās pilsētas ņirbošo gaismas kaleidoskopu. Galva reiba, žokļus neviļus pleta nervozas žāvas.
— Par ko jūs domājat, Deilija kungs? — Lovīze negaidot vaicāja.
— Meklēju pirmo upuri savam grēksūdzes tornim.
— Un kuru esat izraudzījies? — viņa pasmaidīja. — Varbūt mani?
Apgaismotās ielas skrēja uz visām pusēm. Laukumi kvēloja kā zvaigžņu spieti. Pa šo it kā uz zemes apgāzto zodiaka pasauli plūda šoseju Piena Ceļi. Ar zvaigžņu putekļiem piekaisītā apļa autostrādes spirālā galaktika griezās mašīnu starmešu gaismā kā karuselis.
— Jūs nepazīstat mūsu Lo! — Menkups reaģēja ar nelielu nokavēšanos. — Labākā gadījumā izdabūsiet no viņas atzīšanos mīlestībā.
— Ne prātā nenāk! — viņa papurināja matus. — Tad jau drīzāk esmu gatava izsūdzēt visus esošos un nodomātos grēkus.
— Patiešām, — Menkups domīgi sacīja. — Ieslēdziet cilvēku uz trim diennaktīm šajā gaismas krātiņā, un viņš pateiks itin visu. Nevaru iedomāties neko briesmīgāku. Ceturtajā dienā viņš vai nu sajuks prātā, vai arī atzīsies jebkurā noziegumā, pat ja nebūs vainīgs. Svētā gaismas inkvizīcija!
— Iesim projām, — Lovīze teica.
Bet Menkups jau atkal bija viesmīlīgs saimnieks, kas izrāda ciemiņam interesantas vietas.
— Paskatieties uz ostu!
Osta patiešām bija šī elektriskā panno visiespaidīgākā sastāvdaļa. Tā stiepās kilometriem tālu — kuģu būvētavu un sauso doku autogēnu zibsnījumu apgaismots tumšs akvārijs, kur mudž neskaitāmas vizošas infuzorijas.
— Vai neliekas kolosāli salīdzinājumā ar graustiem, kurus redzējāt pie mums pēc kara? — Lovīze vērsās pie Deilija.
— Kurus es esot redzējis? Jūs par mani runājat? — Deilijs ausījās.
— Nu jā, jūs taču vairākus gadus esat kalpojis okupācijas karaspēkā, — Lovīze nomurmināja, ļaudama skatienam izklaidīgi klīst pa gaišo apvārsni.
Deilijs paskatījās viņā ar aizdomām. Ja Menkups patiešām nav nekā stāstījis saviem draugiem, no kurienes tā smēlusi savas zināšanas?
— Jūsu informētība mani biedē, — viņš pasmaidīja, ar joku maskēdams patiesu izbīli.
— Es to pateicu. Proti, ka jūs žurnālista karjeras sākumā sūtījāt no Berlīnes korespondences armijas laikrakstam, — Menkups, vienā elpas vilcienā nobēris šo teikumu, steidzīgi pārgāja uz neitrālu teritoriju: — Tas vēl nekas! Nesen man parādīja jauna televīzijas torņa metu. Visaugstākais Rietumeiropā! Biroja telpas, studijas, kafejnīcas, pat ap savu asi rotējošs restorāns. Celtnei jāiztur astoņdesmittūkstoš tonnu pretestība uz katru kvadrātmetru … Kamēr valsts robežas neļauj mums izvērsties plašumā, cenšamies kaut vai tiekties augšup… Lo, vai atceries žurku barus, kas mitinājās pēckara drupās?