— Astronomisks daudzums! — Lovīze nodrebinājās. — Miljoniem! Treknas, milzīgas! Ko tik hamburdzieši ne- izmēģināja, lai tās iznīcinātu! Pat izcili zinātnieki nodevās šai problēmai. Kad rok bedres jauniem namiem, apakšzeme vēl tagad izverd tūkstošiem šī kara mantojuma.
— Sīkums, kā teiktu mans draugs Vakers. Kas gan ievēros tādu detaļu mūsu grandiozajā vērienā? Nezini, ko vairāk apbrīnot — ļaužu optimismu vai vāciešu uzņēmību… Bet kādreiz taču bija cita Vācija! Trīssimt karalistes, sīkas hercogistes un gluži niecīgas valstiņas. Tomēr tieši šī bērnu mozaīka devusi pasaulei milžus. Kantu, Bēthovenu, Gēti! Vai varat man nosaukt kaut vienu garīgu vērtību, ko radījusi Lielvācija? Tā Lielvācija, kas stiepusies no Atlantiskā vaļņa līdz Volgai, no Ziemeļu Ledus okeāna līdz Egejas un Melnajai jūrai? Tā, kura kopā ar fašistisko Itāliju pārvaldīja gandrīz visu Eiropu un trešdaļu Āfrikas? Varbūt liksiet pieskaitīt vērtībām Rozen- berga «izcilo atklājumu», ka īstam vācietim piemīt radošs prāts, nevācietim — neitrāls, bet ebrejam — postošs? Visi Menkupi bija ziemeļvāci. No kurienes manī radies šis visu postošais neāriskais sārms? Ir bijuši brīži, kad par vienīgo īsto vācieti uzskatīju ebreju Marksu! — Menkups paskatījās debesīs.
Gaismas atblāzma no namu logiem un spožajām vitrīnām kā bāli sārts jumols sedza miegā slīgstošo pilsētu. No tālienes tuvojās lapsenes sīkšana. «Tā pieauga, pārvērtās reaktīva bumbvedēja dārdoņā un izzuda, saplosīdama klusumu. Palika vienīgi uz milzīgā zvaigžņotā debess fona tik tikko saredzama, bezgalīgi gara dūmu svītra, kas vēl ilgi stiepās pāri naksnīgajai Hamburgai.
— Tā kā auksti kļuvis, — Menkups nodrebinājās.
— Ejam! — Lovīze nočukstēja.
Caurspīdīgās durvis ielaida viņus atpakaļ tornī. Zem stikla grīdas rēgojās desmit stāvi tukšuma. Neviena cilvēka, tikai stikls un dvēseli plosošā gaisma. Viņi jau tuvojās liftam, kad pa visiem stāviem norībēja metāliska balss:
— Tornis tiek slēgts! Apmeklētājus lūdz atstāt telpas!
Un, kamēr lifts nogādāja viņus no zvaigžņotās, reaktīvu rētu izkropļotās debess uz zemi, bungādiņās vibrēja apklusušās metāliskās balss lūstošā stiklainā atbalss.
nāve pusnaktī
Teikt patiesibu vienmēr bīstami, sevišķi mūsu laikos. Ja neesmu nomētāts akmeņiem līdz nāvei
kā bībeles pravietis, tad vienīgi tādēļ, ka mūsu ideāli asfaltētajos ceļos trūkst oļu.
MAGNUSS MENKUPS
Pēc kara visā pasaulē saradusies īpaša ļaužu suga, kas naktī nenodzēš elektrību. Gaisma viņiem ir glābējs talismans, sargeņģelis pret pagātnes šausmām un nākotnes bailēm. Rolfs Bodenšterns nebija to skaitā. Viņam naktslampiņa nozīmēja vienīgi tehnikas burvību. Hamburgas slepkavību izmeklēšanas komisijas, saīsināti — «nāves komisijas» nakts dežuranti zināja, ka, uzgriežot numuru, tūlīt dzirdēs atbildi: — «Komisārs Bodenšterns pie tālruņa!»
Kad uz pulksten sešiem uzvilktā modinātāja rādītāji tuvojās divdesmit minūtēm pāri pusnaktij, iezvanījās telefons. Bodenšterns spēji izlēca no gultas — uz mata tāpat kā, virsnieks būdams, trauksmes gadījumā izšāvās no zemnīcas. Vienīgā atšķirība — tagad viņš satvēra nevis automātu vai granātu saišķi, bet telefona klausuli.
— Komisārs Bodenšterns pie tālruņa! — ne pārāk skaļi, lai neuzmodinātu sievu, ja nav nekas nopietns, tomēr skaidri un noteikti, bez mazākās miegainības pazīmes. Jau pirmie zvanītāja vārdi lika viņam pārsteigumā iekliegties. Traute pamodās.
— Kas ir? — viņa samiegojusies jautāja.
— Magnuss Menkups! — viņš, aizsedzis membrānu ar plaukstu, pačukstēja, tad pavēlēja: — Melnu kafiju! Sviestmaizes!
— Cik pulkstenis? — Traute vaicāja, uzmezdama rīta svārkus. Viņa, karavīra sieva, meita un mazmeita, uzskatīja par dabisku celties jebkurā stundā un padot, ko pavēlēs — kafiju vai diskus ar patronām. Visi Verneru ģimenes locekļi bieži brauca prom, reizēm atgriezās, reizēm par viņiem pienāca tikai lakonisks paziņojums. Viņi ceļoja, kā īstiem vīriešiem piedienas, — ar ieročiem, kareivja mugursomu, planšeti un karti.
Kad Bodenšterns ienāca virtuvē, Traute piepildīja div- litru termosu. Viņš jau bija formas tērpā, siksnas un pistoles maksts patīkami gurkstēja, pogas rūpīgi aizpogātas, sarmas skartie, bet vēl vienmēr biezie mati kārtīgi sasukāti. Iespējams, viņas Rolfs nederēja par mūsdienu policijas grāvēja varoni — pārāk tukls, nelabvēļi pat sacītu — paresns. Bet Trautes acīs miesas vājums nekad nesaderējās ar priekšstatu par īstu vīrieti, tieši tādēļ viņa kādreiz juta instinktīvu antipātiju pret izstīdzējušo Gebelsu. Cieši iespīlēts mundierī, Rolfs izskatījās sevišķi vīrišķīgs. Nevienam nebūtu ienācis prātā, ka viņš jau tuvojas sestajam gadu desmitam.
Bodenšterns, uztvēris sievas skatienu, pasmaidīja. Vīrietim patīk redzēt sevi tādu, kāds tas tēlojas mīļotai sievietei. Viņš nekad neatklāja, ka valkā formas tērpu vienīgi viņas dēļ. Tagad modē diemžēl viss privātais — apģērbs, stāja, runas maniere, pat nopratinašanas metodes. Citi policijas darbinieki ģērbās sporta žaketēs, puloveros ar augstām apkaklītēm vai vecmodīgos svārkos, tomēr tas netraucēja viņiem nokļūt avīžu slejās biežāk nekā Bo- denšternam. Patiesību sakot, nospļauties par to. Sešdesmit gadu vecumā nav vairs ko cerēt uz karjeru. Skaistie sapņi sadedzināti reihskancelejas pagalmā kopā ar fīrera līķi, bet līdz Vācijas atdzimšanai viņam nenodzīvot. Mūžā bijusi tikai viena īsta veiksme — Traute. Desmit dienu atvaļinājums pēc kara hospitāļa, nejauša iepazīšanās pussagrautajā Hamburgā, saderināšanās dažas stundas pirms aizbraukšanas uz fronti — vārdu sakot, raksturīgas kara laika laulības. Parasti šāda laulības dzīve nebija ilgstoša — cilvēkus izšķīra nāve, gūsta gadi,cietums,emigrācijā pāri okeānam. Bija arī tādi, kas, laimīgi satikušies pēc sakāves un sagrāves, nāca pie slēdziena, ka dažas kopējā gultā pavadītas naktis vēl nav nekāds iegansts kopdzīvei. Bet viņiem abiem viss iznāca gluži citādi. Bo- denšternam no gūsta atgriežoties, Vācija bija īsta elle. Visur tiesas prāvas, bads, svētumi ar kājām tika mīdīti, bailes, nedrošība par rītdienu. Bet šīs elles vidū — nožēlojamā, kaut kā saremontētā istabelē viņš atrada Trauti, mazliet vecāku, mazliet izbrīnījušos par to, ka viņam mugurā nevis reihsvēra izskatīgais mundieris, bet apvalkātas amerikāņu drēbes. Viņa uzlūkoja Bodenšternu mirdzošām acīm, un šai brīdī viņš no jauna ieraudzīja sevi braši soļojam savu rīkļurāvēju priekšgalā. Tajā drūmajā oktobra vakarā viņš ienāca sievas apziņā nevis kā pazemots, sakāves rūgtumu izbaudījis karotājs, bet kā uzvarētājs. Un tāds palika uz visiem laikiem. Bodenšterns nekad'neuzdro- šinātos atzīties Trautei, ka īstenībā nav tas vīrišķīgais policijas virsnieks, kāds tēlojas viņai, bet pavecs, noguris cilvēks ar pārkairinātiem nerviem, kuram jādzīvo vēl vienmēr mainīgajā, nedrošajā pasaulē. Savā laikā viņš bija izgājis cauri denacifikācijai, bet tas vēl neko nenozīmēja. Laiku pa laikam no policijas un tiesu orgānu dienesta atlaida, bet paretam pat apcietināja ievērojamus darbiniekus, kuriem nelaimīgi gadījies nokļūt zem laikrakstu apšaudes. Un viss tādēļ, ka pagātne vēl nav aizgājusi vēsturē, neraugoties uz oficiālo tendenci nodot zināmus faktus aizmirstībai. Joprojām atrodas morāli kropļi, sadisti, kuri gatavi bērt sāli nācijas asiņojošā brūcē. Pat starp kolēģiem (taisni viņiem pāri visam būtu jāvērtē pienākums) atgadās tādi, kas, sniegdami viņam roku, vairās skatīties acīs. It kā tas, ka Trautes tēvs pakārts kā kara noziedznieks, būtu apkaunojošs traips.