— Liriskas atkāpes ir vecuma pazīme, — Menkups atvainojās. — Es vienkārši atcerējos grieķu valodas pasniedzēju mācību padomnieku Sancritu. Viņa izklāstījumā olimpiskā mitoloģija skanēja tikpat naivi kā jūsējā — notikums ar Prometeju. Mūsdienu leģendām ir otra — aizkulises puse, un tā šai gadījumā svarīgāka par pašu leģendu.
Menkupa stāsts zināmā mērā atgādināja ieilgušu monologu. Alūns klausījās ne visai vērīgi, toreiz viņš vēl nenojauta, ka vēlāk to ļoti nožēlos.
— Tā bija ekskursija brūnajā pagātnē, — Menkupa monologs tuvojās nobeigumam. — Tās pašas viennīcas, tās pašas pratināšanas metodes. Vienīgā starpība, ka ekskursiju vadītāji neskaitījās gestapo štatos, bet saucās atbilstoši mūsu vispārējai demokrātiskajai tendencei par Konstitūcijas apsardzības dienesta darbiniekiem… Jauna izkārtne — un viss kārtībā!
— Varbūt jūsu bažas ir tikai inerce no pārciest^? — Mūns vaicāja. ^
— Nēl — Menkups kategoriski apgalvoja. — Pārdzīvoto, protams, arī nevar izsvītrot. Kopš tā laika izvairos no cilvēkiem un, atskaitot vistuvākos draugus, ne ar vienu
nesatiekos.
— Vai jūs stāstījāt tiem par savām aizdomām?
— Likt pārdzīvot cilvēkiem, kas šai gadījumā tā kā tā nevarēs man palīdzēt? — Menkups paraustīja plecus. — Tas būtu nejēdzīgi, tāpēc divkārt cietsirdīgi.
— No kuras puses nāk briesmas?
— Te nav vispiemērotākā vieta tādai sarunai, — Menkups sarauca uzacis. — Jūsu Deilijs aizkavējas.
— Mans kompanjons droši vien turpina lidmašīnā iesākto Āfrikas problēmu pētīšanu, ^a jūs būtu redzējis skaistulīti, ko viņš izmeklējis par mācības līdzekli…
— Deilijs nav precējies? — Menkups vaicāja vienkārši tāpat, lai nevajadzētu domāt par kaut ko citu.
— Un kā vēl! Ar apburošu sievieti. Diemžēl Minerva Zingere ir profesionāla gaišreģe…
— Tādā gadījumā mēs esam zināmā mērā kolēģi…
— Nesaprotu.
— Mani iesaukuši par Hamburgas orākulu.
— Bet jums atšķirībā no Minervas tas nav traucējis valkāt saderināšanās gredzenu…
Menkups paskatījās uz savu pirkstu un pasmīnēja:
— Kad izšķīros no sievas, man likās, ar visu ir cauri. Bet redzat — tikko jaušama sarkana svītriņa uz ādas jau nodevusi mani… Tāpat kā mūsu pagātne — fīrera ģīmetnes aizvāktas, bet tukšie rāmji palikuši.
— Vai vēl satiekaties ar bijušo sievu? — Mūns vaicāja.
— Nē. Bet toties jums būs tas prieks sastapties.
— Man? Kur? — Mūns ar izbrīnu pārvaicāja.
— Manās mājās. Tikko būšu nomiris. Nepaies ne pusstunda, kad viņa ieradīsies. Pats redzēsiet! — Šo teikumu pavadīja sausi smiekli.
— Nepaguvu pabeigt savu domu, — Mūns ātri novirzīja sarunu uz mazāk drūmām sliedēm. — Nezinu, kādēļ, bet kopš antīko vestālieņu laikiem pastāv māņticīga pārliecība, ka pareģošanas dotības saistītas ar jaunavību…
— Kaut gan šīm vestālienēm bija pilnīgi moderna morāle …
— Runāju par leģendu, nevis par kailo patiesību, kas aiz tās slēpjas. Māņticība — tā ir leģenda. Vārdu sakot, Minerva spiesta izturēties kā neprecējusies mamzele, un
Deilijs to izmanto. Pie tam vēl nekaunīgi apgalvodams, ka flirtē ar citām sievietēm savas sievas profesionālās reputācijas labad.
Pie kaimiņu galda atskanēja sidrabaini smiekli. Patīkama sievietes balss ar vieglu vācu akcentu sacīja kaut ko angliski. Mūns pagriezās. Runāja lidmašīnas pavadonē, kas bija iepazīstinājusi pasažierus ar Hamburgas ostas izcilo pagātni. Pilots ar «Air France» emblēmu paskatījās uz gaismas tablo.
— Buenosairesa! Līdz nākamai reizei, Trudel! — viņš aši noskūpstīja viņu un pielēca kājās.
— Cik tu esi laimīgs, Pjēr! Bet man, kā parasts, uz Ņujorku… Tā arī nomiršu, nekā neredzējusi, atskaitot Ham- burgu un nolādēto Ņujorku. — Viņa pavicināja atvadām roku un ar nopūtu pasūtīja:
— Vēl vienu dubultmoku!
— Mūsu kārta! — uz kāpieniem parādījās vispirms Dei- lija dzeltenās ziemišķādas kurpes, tad spilgti zilās bikses un beidzot viņš pats.
— Es jau domāju, ka esat apcietināts, — Mūns norūca.
— Tas man vēl priekšā, — Deilijs mīklaini pasmaidīja. — Vai nāksiet mums līdzi, Menkupa kungs?
— Kāda velna pēc? — Mūns protestēja.
— Tāpat vien, katram gadījumam, ja pie apskates izcelsies kaut kādi pārpratumi.
— Jūs pats pietiekami labi varat izskaidroties vācu mēlē, — Mūns atteica.
— Bet ne tajā, kurā sarunājas muitnieki.
Pie letes pienāca plecīgs pilots un parādīja divus pirkstus. Gaišmate ielēja viņam dubulto kafiju. Lidotājs ar «Panamericati Arways» emblēmu noraidoši pašūpoja galvu. Uztvēris angliski sacīto frāzi, viņš palūdza Deiliju:
— Paskaidrojiet viņai, ka man vajadzīgs dubultkon- jaks.
Deilijs partulkoja, pilots tencinaja ar neverīgu galvas mājienu un atspiedās pret leti. Pēkšņi viņa seja izplūda smaidā:
— Mans dievs! Kāda satikšanās! Jūs taču esat seržants Deilijs! Tas pats, kas iebāza mani tuptūzī par… par ko, vairs neatceros, bet tam arī nav nekādas nozīmes! Iedzersim, vecais! Bet pēc tam parādīšu tev Lielo brīvībifi-Vai labāk aizlaižam uz Brīvo ostu! Tur var pietempties par puscenu!
— Nevaru, izpildu dienesta pienākumus, — noburkšķēja Deilijs, acīm redzot, lai atbrīvotos no krietni iereibušā tautieša.
— Uzgaidīšu jūs mašīnā, — Menkups sacīja. — Tā stāv tūlīt pa labi no ieejas, pie reklāmu stenda.
Muitnieks bija izmeklēti laipns. Nevīžīgi ieskatījies pasē, viņš nodeva to savam palīgam, bet pats pievērsās bagāžai.
— Jūsu ceļasoma? — viņš palūkojās uz Deiliju. — Lūdzu, atveriet!
Deilijs, jautri svilpodams, pacēla vāku. Mūns notrīsēja: virsū parastajiem vīriešu tualetes piederumiem gulēja elegants krokodilādas dāmu nesesers. Pirms pusstundas Mūns bija redzējis, kā Deilija melnmatainā skaistule noņēma šo pašu priekšmetu no bagāžas tīkla. Viņš bija vēl pūlējies atminēt tā saturu. Tas vienlīdz varēja būt sultāna dāvināta aproce ar pasakainu vērtību vai arī gurnu apsējs, kas piedod vēderdejai nepieciešamo tiklības niansi.