Bodenšterns apsēdās pie galda, ielēja sev no kannas atlikušo biezo melno kafiju un, skatīdamies pulkstenī, sāka ēst. Steigā sagrieztas rupjās kviešu maizes šķēles bez sviesta, toties ar lielu Vestfāles šķiņķa gabalu — tieši tādas maizītes bija viņa gaumē.
— Menkups? — vaicāja Traute, vērodama, cik ātri nozūd sviestmaizes. — Liekas, viņa dēļ tevi toreiz atlaida no Konstitūcijas apsardzības dienesta?
Gan pats darbs šajā iestādē, gan tās pasvītroti civilais, jocīgais nosaukums, aiz kura slēpjas slepenā valsts policija, izraisīja Trautei alerģiju. Rolfam bija jāvalkā privātas drēbes, bez tam dzīve klusajā Bonnā nelikās diez cik pievilcīga. Toties darbs šajā dienestā tika uzskatīts par lielu godu. Savā laikā gestapo darbojās visuzticamākie vīri.
— Bija vajadzīgi grēkāži, — Bodenšterns nikni teica. — Tā kā pēc štatiem augstākajai priekšniecībai nepienākas atbildēt par savām pavēlēm, cieta izpildītāji. Gerlings braucis Menkupam pakaļ uz Spāniju, pārējie viņu pratinājuši. Protams, viņi nav bijuši pārāk taktiski, bet galu galā valsts nodevējs nav deju partnere, kurai nedrīkst kāpt uz kājām. Par to viņiem publiski nolaida bikses — esiet priekšdienās rātni bērni, neaiztieciet demokrātiju, citādi atkal dabūsiet rīkstes …
— Un kāds tev bija sakars? — Traute atcerējās, kā Rolfs bija pārdzīvojis savu atvaļināšanu. Pārcelšana agrākajā darbā kriminālpolicijā ar zemāku pakāpi un algu bija tam uz ilgu laiku laupījusi dzīvotprieku. Traute, patiesību sakot, toreiz pārdzīvoja vairāk vīra dēļ, kaut gan rūpīgi to slēpa. Pati viņa šķīrās no Bonnas bez nožēlas. Atkal kopš bērnības ierastā, trokšņainā, pēc jūras smaržojoša, nemierīgā Hamburga, atkal Rolfs drīkst nēsāt formu.
— Tu taču zini, — Bodenšterns nenoteikti paraustīja plecus. Viņš nekad netika stāstījis par savu lomu šajā notikumā. — Tādos gadījumos meklē nevis vainu, bet kādu, kam piesieties. Tavs tēvs bija pietiekams iegansts.
— Piedod, — Traute piespieda vaigu pie mundiera, kas tik patīkami oda pēc stipras tabakas. Reiz sarunā ar kādu Bonnas paziņu viņa nejauši bija pieminējusi tēvu. Trau- tes tēvs dienēja īpašā SS bataljonā.
Bieži vien, kad viņa, vēl maza būdama, sēdēja tēvam klēpī un klausījās pasaku par Ribecālu vai kalnā dusošo ķeizaru Barbarosu, atnāca ziņnesis motociklistu vienības formā, ar apputējušiem dzelteniem zābakiem un neciešami spīdošu zoda siksnu. Tēvs pazuda — uz dienu, .uz divām, uz nedēļu. Atgriezās viņš noguris un pirmajā dienā nekad nestāstīja pasakas. Viņš nosēdināja to klēpī, glāstīja jocīgi spurainos linu baltos matiņus un īsi pavēstīja par dzimtenes ienaidnieku kārtējo nošaušanu. Pienāks tādas dienas, kad cilvēki bez vēstures izjūtas uzdrošināsies viņus nosodīt, — tā tēvs teica. Lai tad meita vienmēr atceras, ka bez viņa asiņainā darba Vācija nekad nebūtu kļuvusi diža … Tad viņš ieņēma miega zāles, bet nākamajā rītā no nācijas likteņu dzelžaina lēmēja atkal kļuva par laipnu tēvu un labsirdīgu pasaku teicēju.
— Vai atceries Menkupa rakstu sakarā ar mana tēva notiesāšanu? — Traute, kura steigā salika sviestmaizes celofāna maisiņā, pārtrauca savu darbošanos.
— Es nekā nepiemirstu, — Bodenšterns piecēlās. — Ir vārdi, kuriem vieta vienīgi kapa plāksnē. Viens no tiem — Magnuss Menkups.
— Viņš nogalināts?
— Ceru! Kaut nekas noteikts vēl nav zināms. Nav vairs tie laiki. Visur mīkstmieši.
No ielas atlidoja automobiļa taurēšana — trīs īsi signāli.
— Kad redzēšu tevi? — Traute vaicāja, pasniegdama viņam tumši brūnu portfeli ar diviem slēdžiem, šis portfelis bija vienīgā vārīgā vieta ierastajā izvadīšanas,, procedūrā. Tas pārāk atgādināja visbēdīgākos laikus — tos trīs gadus, kad pēc atgriešanās no gūsta Rolfs, slēpdamies franču zonā, kur viņu neviens nepazina, bija spiests strādāt par grāmatvedi mākslīgo mēslu fabrikā.