Tad draugi atrakstīja, ka viņš var droši pārbraukt uz Hamburgu. Rolfs sekmīgi izgāja denacifikāciju, viņu tūdaļ pieņēma darbā kriminālpolicijā un pēc dažiem gadiem pārcēla uz Bonnu.
— Nezinu, — Bodenšterns aizpogāja pistoles maksti. — Rīt diez vai.
Tā viņš vienmēr aizgāja. Un, lai cik ilgu laiku bija projām, nekad viņam prātā neienāca piezvanīt uz mājām, nomierināt, apvaicāties, kā jūtas sieva. Bet, ja piezvanītu, Traute droši vien justos sarūgtināta. Viņa sūtība — pildīt pienākumu, viņas — izvadīt ceļā, vārīt kafiju, pagatavot sviestmaizes un salikt šajā pretīgajā kancelejas portfelī. Bet šajā punktā Rolfs nepiekāpās. — Mēs dzīvojam valstī, kur teikšana pieder ierēdņiem, — viņš sacīja ar rūgtumu. — Ja gribi tikt uz4 augšu pa dienesta kāpnēm, jāpiemērojas.
— Negarlaikojies! — viņš paplikšķināja Trautei pa vaigu. Nekad viņam neienāca prātā painteresēties, ko sieva dara viņa prombūtnes laikā. Kaut gan Traute bija stipri jaunāka gados, vēl diezgan pievilcīga, pašpārliecināta sieviete ar lielām, pelēkām acīm. Ne jau velti Bodenšterns izgudroja mīlināmo «Trau», kas nozīmēja «tici!». Traute ne reizi nebija kļuvusi viņam neuzticīga, ja neskaita okupācijas gadus. Bet vai tad var saukt par neuzticību fizioloģisko aktu, kas izdarīts maizes kumosa dēļ?
Viņš jau bija pavēris durvis, kad Traute vaicāja:
— Un ja nu tā tomēr ir slepkavība?
— Darīšu visu, kas manos spēkos, — Bodenšterns sakoda zobus. — Ārstam, kas operē augoni, nav vietas uz apsūdzēto sola!
— Tev var būt nepatikšanas darbā, Ro?
Bodenšterns nemanot saviebās. Ro bija viņa mīlināmais
vārds. Traute izgudroja to pirmajā naktī, kad visi trauksmes laikā nokāpa patvertnē un viņi abi palika dzīvoklī vieni. Savas vēstules no frontes viņš allaž parakstīja «Tavs Ro». Bet tagad šis vārds izsauca nepatīkamas asociācijas. Ro-Ro-Ro — tā saucās izdevniecība, kas laida klajā vispretīgāko musinošo literatūru.
— Man arī ir savi principi, — viņš cieti noteica. — Jau paziņoju priekšniekam. Protams, delikātā veidā…
Ierosināju uzticēt izmeklēšanu citam, ja viņš neuzskata mani par pietiekami objektīvu.
— Un kā viņš reaģēja? — Traute ar bažām jautāja.
Bodenšterns pasmīnēja. Durvis mīksti aizcirtās. Pa
kāpņu telpas betona flīzēm aizdunēja soļi. Lifts ierūcās un aizslīdēja lejup. Pēc minūtes Traute sadzirdēja aizbraucošās automašīnas rūkoņu.
* * *
Jau sēžot pie stūres, Menkups piesauca viesmīli un palūdza atnest divas pudeles šampanieša. Nebija jābrauc pārāk tālu, tomēr pusceļā Menkups lika Magdai apsēsties viņa vietā.
— Lieliski svētki — es esmu piedzēriesl — viņš paziņoja. — Bet ne tik daudz, lai riskētu ar savu draugu un jo vairāk — paša dzīvību.
Hamburga jau gulēja. Dzīvojamās kazarmās vienmuļi atkārtojās viena un tā pati aina — uz simts tumšiem kvadrātiem divi trīs gaiši. Bet centrālās ielas joprojām kratīja drudzis — spilgti apgaismoti skatlogi, neona izkārtnes, dzīva satiksme.
— .Mums pieder otrā vieta Eiropā! — Menkups, mazliet gāzelēdamies, komiski atdarināja lokālpatriotisma pārņemtu runātāju: — Automobilisma attīstībā! To apliecina daiļrunīgi skaitļi: uz tūkstoš iedzīvotājiem — piecpadsmit avārijas ar līķiem. Ja vēl pieskaita pie šiem nelaiķiem tos, kas tikuši cauri ar zaudētām vadītāja tiesībām, roku un kāju amputāciju, galvaskausu trepanāciju un citām traumām, tad mums ir iespēja kļūt par pirmo nāciju pasaulē!
Deilijs sēdēja aiz Magdas. Gaismas reklāmu šaudīgā atblāzma slīdēja pār viņas ceriņkrāsas jaku. Ik reizi, kad sarkana atgaisma piešķīra tai purpura nokrāsu, Deilijs neviļus atcerējās jakas otro — ķiršu krāsas pusi. Citi vērojumi, domas, asociācijas bija uz ilgāku laiku atstūmušas šo impresiju sānis. Tagad tā atkal iznira virspusē. Deilijs bija gandrīz pārliecināts, ka kaut kur redzējis šo jaku, redzējis vēl pirms iepazīšanās kafejnīcā «Vecā mīlestība», redzējis to ķiršu krāsas atveidā. Bet kur? Lai cik cītīgi viņš rakņājās atmiņas neskaitāmajās atvilktnēs, atbildes nebija, rādījās tikai visādi jokaini redzējumi. Balts mākonis, balti spārni, stjuartes baltā tērpā.
— Nu kā jums patīk Hamburgas virtuve, Deilija kungs? — Menkups vaicāja.
— Ko? — Deilijs nesadzirdēja.
— Man interesē jūsu uzskats par labekausu.
— Mēle vēl tagad sajūt svētlaimi. Diemžēl vēderam nav ne jausmas, kas tam ticis.
— Mēģiniet atminēt! — Menkups smējās.
— Hamburga slavena ar to, ka piedāvā ārzemniekiem kulinārijas brīnumus, — Magda piemetināja.
Deilijs pūlējās uzminēt, bet viņa domas lidinājās pavisam citās sfērās. To vien Menkups bija gaidījis. Kamēr tas ar manāmu patiku uzskaitīja sīki sakapātu siļķi, žāvētu vērša gaļu, gurķus, dažādas garšvielas, kartupeļus, kas izveidoja šo oriģinālo putru, Deilijs ar apbrīnojamu spītību mēģināja risināt citu krustvārdu mīklu. Balts mākonis, balti spārni, stjuartes baltā tērpā. Tikko viņš atcerējās tumši sarkano jaku, zemapziņā uzpeldēja tieši šis neskaidro priekšstatu juceklis.
Menkups pievērsās Mūnam. Tā nogaršotais ēdiens ar krāšņo nosaukumu «skābā aste» sniedza neizsmeļamu vielu humoram. Menkups jokoja vietā un nevietā.
Nemanot viņi aizbrauca līdz Harvestehudes rajonam, kur pacēlās jaunu augstceltņu masīvs. Vienā no tām, pēdējā, četrpadsmitajā stāvā dzīvoja Menkups.