— Esmu dzīvokļa Jpašnieks! — viņš ar ironiju paziņoja, izkraudams viesu ceļasomas. — Kopš izdarīts mūslaiku civilizācijas vispostošākais atklājums — pirkumi uz nomaksu, respektabli ļaudis pērk dzīvokļus. Katrs plebejs, iemaksājis pirmās simts markas par suņu būdu, kas labākajā gadījumā pāries viņa īpašumā tikai pēc divdesmit gadiem, drīkst saukties par namīpašnieku. Bet ne katrs var palielīties: «Man pieder dzīvoklis namā, kur mīt viens no Krupu dinastijas locekļiem!» Kā nekā glaimojoši. Var pasildīties to slavas saulē.
Viņi uzgaidīja Ballinu, kura fordtauna motoram ceļā bija atgadījusies kāda kļūme, un trokšņaini iebruka liftā. Tā ādas popējums oda pēc dārgām cigaretēm, franču smaržām un suņiem. Ne jau tādiem, kas savāc savā vilnā lielpilsētas ikdienišķās smakas, bet pēc labi audzinātiem, ar smaržīgu šampūnu iesvaidītiem istabas suņiem, kas tikai visretākos gadījumos samaina lifta durvis ar koku. Nama cēlāji bija rēķinājušies ar pircēju antipātijām pret kolektīvismu — katrā sekcijā ik stāvā atradās tikai viens dzīvoklis.
Menkups atslēdza durvis. Viņi iegāja plašā hallē. Spilgto krāsu izšķērdība tūdaļ liecināja, ka dzīvoklis izveidots pēc Magdas projekta. Pārdrošu nokrāsu spoguļplastikāts gandrīz visur aizstāja koku.
— Jums droši vien liekas dīvaini? — Menkups pārgāja uz nopietnu toni. — Bet man patīk. Daudzi, tai skaitā mana sieva, ieteica nopirkt veclaiku savrupmāju klusā aristokrātiskā rajonā, kur nejūt mūslaiku standartizāciju un tās neizbēgamo pavadoni — saspiestību.
— Pārnesiet Sopenhaueru šajā mikrokvartālā, kur tūkstoš cilvēku mīt zem viena jumta, un viņš dāvinās mums tādu filozofiju, ar kuru salīdzinot viņa izslavētā mizan- tropija šķitīs himna cilvēkmīlai! — Lovīze, šūpodamās krēslā, norādīja uz logā redzamām vienādām plakanām celtņu kārbām.
— Nemaz neiebilstu pret laikmetīgumu, — paskatījies Lovīzē, Menkups ātri novērsās. — Tikai pret tā liekulību, kas, maskēdamās ar rūpēm par cilvēci, lūko pārvērst mūs pirkšanas un domāšanas automātos. Esmu pret viltus pravieti, kurš, ietērpies reklāmas raibajā talārā, sludina pārticības iestāšanos. Bet es mīlu mūsdienu līniju krāsainību, brīvību, pat nelielo neprāta dzirksti… Tādā dzīvoklī jūti savu mūžam jauno gadsimtu, tajā tu pats nenoveco un, iespējams, pat nomirsi, jauns būdams …
— Diemžēl vairums turīgu ļaužu sāk jau neieredzēt šo, kā tu apzīmēji, neprāta dzirksteli, — Magda nopūtās. — Vecas gleznas, vecmodīgas mēbeles, tumši toņi… Nekādi nevaru pielāgoties šim pēdējam modes kliedzienam.
— Mans dzīvoklis ir, tā sakot, Magdas gulbja dziesma, — Menkups atkal kļuva ironisks. — Gribot negribot jāizvēlas starp kapa pieminekļu firmu un pašnāvību.
— Magnus, tu esi nepiedodami piedzēries! — tēlnieks ar strauju kustību izņēma pīpi no zobiem.
Arī Mūnam un Deilijam Menkupa tonis likās pārlieku agresīvs. Skaidrā tā neviens ar draugiem nerunā. Taču, neraugoties uz mazliet grīļīgo stāju un iedzērušam cilvēkam raksturīgo runas veidu, negribējās ticēt, ka viņš patiešām stipri iereibis.
— Man tas ir piedodami, — Menkups pajokoja. Vai tiesa, Magda?
— Apskatiet šīs skulptūras! — Magda pievērsās viesiem. — Cik izdomas!
Skulptūras bija plastmasas, koka, māla, pat plastilīna,, tās stāvēja visur. Pusabstrakti ķermeņi, dzīvas ģeometriskas figūras liecināja ja ne par talantu, tad par neikdienišķu fantāziju. Sevišķi ietekmēja viena kompozīcija — izļodzīta metāla struktūra. Taču, ja to iztēlojās ar dzīvām miesām, acu priekša tūdaļ nostājās paniski bēgošs cilvēks, kuram kāds dzenas pakaļ. Pēc atgāztās galvas varēja pat noprast, ka viņš bēg no lidmašīnas.
— So darbu esmu nosaucis «Stukasi lido». Iespējams, labākais, ko esmu radījis! — manīdams Mūna un Deilija interesi, ar nopūtu sacīja tēlnieks. — Mani iedvesmoja glezna Baha istabā, jūs to tūlīt paši redzēsiet…
Gan istabu, gan gleznu viņi ieraudzīja, kad krēsla izdzēš kontūras. Menkups, izpletis kājas, viegli šūpojās uz pirkstgaliem, viņš likās enerģijas pārpilns.
— Jā, Lerh! — Menkups papurināja galvu. — Ja tu nomirtu agrāk nekā es, man ar laiku, iespējams, dotu par taviem radošajiem untumiem krietnu summu. Paši mākslinieki reti kad nodzīvo līdz šim «ar laiku» … Diemžēl arī tu esi kritis par upuri vispārējai slieksmei uz reālo, taustāmo, vispārējai restaurācijai, kas nozīmē ilgas pēc pagātnes. Tagad viss tiek restaurēts, tai skaitā Eiropas iekarotāju varoņslava. Bet nav jau tik briesmīgi! Jāprot tikai īstajā laikā pārkārtoties. Beigsies ar to, ka Reihskancele- jas pagalmā, kur tika sadedzināts Hitlers, pacelsies jūsu firmas pagatavots lielisks piemineklis, bet Dīters …
Tēlnieks tumši pietvīka. Magda nobālēja. Baltā seja, krasi atšķirdamās no spilgtā tērpa, šķita karājamies gaisā.
— Atvainojies, Magnus! — Lovīze neļāva Menkupam pabeigt. — Atvainojies! — viņa atkārtoja lūstošā balsī. — Pat tev nav tiesību teikt tādus vārdus! Tas ir neciešami!
— Magnuss tikai joko! Vai tad neredzat? — Ballins, neveikli piecēlies no zemā atzveltnes krēsla, kurā līdz šim sēdēja pushorizontālā stāvoklī, pūlējās novērst sadursmi.
— Protams, jokoju, — Menkups apstiprināja ar mierīgu smaidu. — Tāpēc ļaujiet man joka pēc nobeigt teikumu… Bet Dīters Ballins uzrakstīs savas grāmatas «Ģenerāļu sazvērestība» jaunu variantu un šoreiz pieskaitīs svētajiem nevis dumpīgos ģenerāļus, bet gestapoviešus, kas tos nošāva.
Ballins paspēra dažus soļus uz Menkupa pusi. Mūns un Deilijs, vērodami, kā Lovīze mēģina nomierināt tēlnieku un Magdu, palaida garām šo momentu. Kad Mūns pagrieza galvu, Ballins, apstājies pusceļā, iesmējās:
— Kā redzi, Magnus, mēģināju apvainoties, bet no tā nekas neiznāca. Karaliskiem nerriem un Hamburgas orākulam viss tiek piedots! Tava privilēģija — bārstīt zobgalības. Toties mana svētā privilēģija — atbildēt tām ar karaliskiem smiekliem.