— Braši, Dīter! — Menkups uzsita viņam uz pleca. — Ko mēs iesāktu bez glābēja eņģeļa, vārdā «humors»? — Menkups pasmīnēja un, novērsies no Ballina, paskatījās pulkstenī.
Lielais mēness krāsas disks, kas nokarājās no griestiem, ar sarkanām svītrām ciparu vietā, iespējams, liktos pārāk oriģināls citā telpā. Taču tas labi saskanēja ar pusabstrakto figūru izstādi un spilgto, plastmasā veidotās halles arhitektonisko risinājumu. Vizošie metāla rādītāji sakrustojās — bez piecpadsmit divpadsmit. Un tūdaļ stundenis sāka zvanīt.
Noskanēja trīs stingru paužu atdalīti sitieni, un tikai tad Mūns apjēdza, ka tā ir drīzāk kosmiska mūzika, zvaigžņu kuģa sinkopēti signāli, kas cauri neiedomājamiem tālumiem sasnieguši sen atstāto Zemi. So skaņu komponists, bez šaubām, bijis ne vien mūziķis, bet arī filozofs. Tās lika domāt par esamību, par telpas un laika relativitāti, par velns zina kādām Mūnam pilnīgi svešām problēmām. Viņš ar izbrīnu atcerējās, ka lidmašīna nolaidusies Fūlsbitelas aerodromā tikai pirms sešām stundām, un nošausminājās, atcerēdamies notikumu gūzmu, kaš bija gāzusies viņam pāri šajā nelielajā laika sprīdī.
Notikumu? Tieši otrādi, šajās sešās stundās itin nekas nebija noticis. Tā bija vienkārši ilūzija. Nebija nekādu notikumu, bija vienīgi Magnuss Menkups, ar iesauku Hamburgas orākuls. Skaļi domāja, ironizēja, stāstīja, piespiezdams viņu, Mūnu, pārdzīvot Hamburgas vēsturi, Vācijas vēsturi, Rietumu civilizācijas vēsturi. Likdams kopā ar jūras laupītāju mest izaicinājumu varenajai Hanzai, mesties kopā ar tūkstošiem saelektrizēto ļaužu zem hitleriešu impērijas Džagernauta ratiem, pārdoties un pirkt uz Lielās brīvības bulvāra. Pusstundu šķīstīties ūdens, gaismas un harmonijas sintēzē, tad atkal iegremdēties . mūsdienu pasaules dubļos …
Vēlāk Mūns uzzināja, ka tādas pašas domas bijušas ari Deilijam.
— Nācietl — pēkšņi kļuvis steidzīgs, Menkups parādīja viņiem rezervētu istabu.
— Manas sievas apartamenti. — Daiļrunīgs žests aicināja pašiem iztēloties tās raksturu. Modernistiskajos plūdos saglabājusies sala ar tumšām mēbelēm, bieziem neuzkrītošiem aizkariem, mierīgiem akvareļiem, platu gultu, īpaši ciemiņiem bija nolikts guļamais krēsls. Vienīgi tas un varbūt vēl televizors atgādināja, ka pati telpa pagatavota paneļu rūpnīcā un novietota ar celtņa palīdzību.
— Te būs līgumsl — atvēris sekretāru, Menkups izņēma četrkārt salocītu papīru un pie viena ieslēdza plauktos iemontēto televizoru. Istabu piepildīja pa metāla segumu trakā ātrumā joņojošu automašīnu dārdi. — Cerams, tas jums būs pa prātam. Izmēģināt indes un apvilkt ložu drošas vestes jums nevajadzēs, — viņš pasmīnēja. — Izlasiet, bet es tikmēr ieslēgšos savā bahiskajā kabinetā un pabeigšu steidzamu rakstu … Tas aizņems ne vairāk kā desmit minūtes.
— Un ko dara jūsu draugi? — Deilijs jautāja.
— Izklīduši pa istabām, katram ir sava — iecienītā … Kopš izšķīros no sievas, viņi bieži vien paliek pa nakti, — pamanījis Mūna sarauktās uzacis, Menkups pašūpoja galvu: — Allaž esmu ļoti nožēlojis ļaudis, kuru profesija liek turēt aizdomās visu cilvēci.
— Vai mums nebūtu laiks izrunāties? — saviebies no ekrāna varoņa spalgā pistoles šāviena, Mūns vaicāja. — Jūs solījāt…
— Jā, sniegt jums izsmeļošu informāciju… Bet pēc pusnakts, — Menkups uzsvēra. — Gaidu kādu cilvēku. Mazliet pacietietiesl Un netaisiet tik skābus ģīmjus! Neaizmirstiet, mūs gaida ne tikai darīšanas, bet arī šampanietis. Šodien man ir svētki! — viņš pievēra aiz sevis durvis, it kā nogriezdams iespēju kaut ko iebilst.
Un tik liela bija šī neparastā cilvēka spēja pakļaut sev citus, ka Mūns neuzdrošinājās pretoties.
Izklaidīgi pavēries ekrānā, viņš sāka lasīt uz notariāta firmas veidlapas iespiesto līguma tekstu. Zem tā jau bija Menkupa stingrais, it kā ar nedzēšamu tinti uztrieptais paraksts. Deilijs iztraucēja viņu, atstāstīdams strīdu starp Menkupu un viņa draugiem. Tā kā valodas bija risinājušās vācu mēlē, Mūns tikai daļēji saprata.
— Interesanti! — viņš piezīmēja un atkal iedziļinājās līgumā. Televizors neviļus piesaistīja uzmanību. Mūns pazina pirms dažiem gadiem redzētu amerikāņu gangsteru filmu ar šaušanu uz dzīviem mērķiem. Upuru vāciski ieskaņotie pirmsnāves kliedzieni, it īpaši, ja aizvēra acis, brīnumaini precīzi saskanēja ar Menkupa nostāstiem par Lielvāciju. Mūns piecēlās, lai izslēgtu televizoru tieši tai mirklī, kad policijas vajātie gangsteri iebrauca lidlaukā.
— Tā bija viņa! — Deilijs pēkšņi iesaucās. — Lidostā blakus Menkupa mašīnai. Viņa stāvēja, paslēpusies aiz reklāmu stenda. Kamēr sarunājos ar lidotāju, redzes lokā bija tikai jaka. Nobriedušu ķiršu krāsā …
— Magda Štrēlica? — Mūns tūdaļ uzminēja. Televizors tā ir palika neizslēgts.
— Viņa! Kad devos pie mašīnas, īsu mirkli redzēju seju … Sveša, nekā neizteicoša seja, tādēļ to neatcerējos. Bet teātrī, kad Magda novilka jaku un nolika uz krēsla ar sarkano pusi uz augšu … — Deilijs uzbudināti bēra vārdus.
Viņi centās saistīt šo faktu ar tēlnieka un Lovīzes pārsteidzošo informētību par viņu arodu un pat biogrāfijām.
— Nepatīkama situācija, — Mūns drūmi konstatēja. — Visi četri lielākā vai mazākā mērā aizdomīgi.
— Visi, izņemot 'Ballinu, — Deilijs nogrima pārdomās.
— Stundu pirms Grundega nāves viņš atradies tai pašā mašīnā, — Mūns norūca un tūdaļ atcerējās Menkupa teicienu par profesionālo neuzticību. Ar tādu kā vainīgu sejas izteiksmi viņš atkal pievērsās līgumam.