Выбрать главу

—   Skaties! Līgums uz veselu mēnesi! — Deilijs ātrāk par viņu pamanīja šo punktu.

—   Augu mēnesi sekot viņam pa pēdām? Pateicos! — Mūns neapmierināti jokoja. — Sajās trīsdesmit dienās viņš tā piebāzīs mani ar saviem paradoksiem, ka pats kļūšu par filozofu.

—   Ja pieklājīgi maksā, esmu gatavs būt pat par orā­kulu! — Deilijs ar pirkstu apvilka lappuses beigās ierak­stīto summu un tā arī sastinga ar smaidu uz lūpām. — Ko tas nozīmē? — bažas balsī un sejas izteiksme bija krasā pretstatā.

Arī Mūns jau bija pamanījis paragrāfu, kura kancele- jiskais žargons izbiedēja.

—   Gadījumā, ja Magnuss Menkups nomirs šā mēneša laikā varmācīgā nāvē, apņemamies atlikušo līguma' ter­miņu veltīt tās izmeklēšanai… — viņš iesāka lasīt, bet apstājās,-sadzirdējis sitam pulksteni.

Sienu un durvju biezā popējuma apslāpētās skaņas izklausījās citādi nekā pirmīt hallē. īsās pauzes krita uz nerviem. Tirdīja saspringtas gaidas — vai atskanēs vēl kāds signāls, vai arī šis ir pēdējais, aiz kura nekas ne­sekos, vienīgi cita izplatījuma nāves klusums?

Sēstajam sitienam atskanot* šai muzikālajai parafrāzei pievienojās ekrāna varoņu spalgie pistoļu šāvieni. Desmi­tajam atskanot, Deilijs saklausīja ko līdzīgu skaļam korķa paukšķim. Tas atlidoja no gaiteņa viņa gala, droši vien no Menkupa kabineta.

—   Kā jums tīk? Dzer šampanieti! Bez mums! — viņš komiski pacēla rokas. — Nevienā līguma pantā par to nav ne vārda! Vienkārši cūcība!

—   Tas nebija korķis, — Mūns šaubījās.

—  Tūlīt uzzināsim, — Deilijs, piegājis pie durvīm, ener­ģiski nospieda rokturi.

Durvis neatvērās. Tās bija aizslēgtas.

—   Vai tiešām šāviens? — Mūns izdvesa, bez kādas jēgas apstrādādams dūrēm mīksto ādas popējumu. Deilijs satvēra krēslu un laida to pret sienu. Uzlauzt durvis viņi neuzdrošinājās — drīzāk tā ir viltus trauksme. Gaiteņa viņā galā atskanēja tā kā vaidi, tā kā kliedzieni. Deilijs ieskrējies mēģināja izsist durvis ar kāju. Pazole bez re­zultāta atspērās pret biezo popējumu. Tai pašā mirklī ārpusē klusi noskrapstēja durvju bulta. Uz sliekšņa stā­vēja Ballins.

—   Kas aizslēdza durvis?! — Mūns uzbrēca.

—   Menkups! — Ballinam raustījās seja. — Menkups! — Ballins izmisīgi atkārtoja. Tas skanēja kā atbilde Mūna jautājumam, tomēr attiecās uz ko citu.

Menkupa kabineta durvis bija plaši atvērtas. Telpu ap­gaismoja vienīgi darba lampa uz rakstāmgalda. Balstīda­mās uz kāpurainas metāliskas kājas, tā bija pakalpīgi no­liekusies, lai apgaismotu rakstāmmašīnā ieliktu lapu. Magda klusi šņukstēja. Tēlnieks stāvēja pie loga, abām rokām pieturēdams štoras, kuras, acīm redzot, nupat bija atrāvis. Neskaidrajā gaismā viņa melnais siluets asi iezī­mējās pret statenisko, it kā gaišiem caurumiņiem izrai­bināto debess strēmeli. Lovīzi Mūns atrada uz dīvāna. Viņa gulēja, gandrīz neredzama tumsā, ar seju uz atzveltnes pusi, it kā neciešamās sāpēs savilkusies čokurā. Pats Men­kups sēdēja pie rakstāmgalda. Pietika viena vienīga ska­tiena, lai konstatētu — beigts.

Briesmīgs brīdis. Mūnu pieveica ārkārtīga nevarības sajūta. Pēc brīža viņu pārņēma gluži cita emocija. Mūns ar izbrīnu apjēdza, kas tā par izjūtu. Atvieglojums. Atbrī­vošanās. Atgriešanās. Atgriešanās pie sevis. Magnuss Menkups bija pārāk spēcīga personība. Viņš nomāca.

— Neko neaiztikti — Mūns pavēlēja. — Nekavējoties piezvanīt policijai!

baha istaba

Ar varonīgu pozu papildinātais cīnītāja oreols piestāv cilvēkam vairāk par jebkuru citu galvas­segu. Bet varonība beidzas, tikko tevi pamet plē­sīgiem zvēriem kolizejā, ko dēvē par rietumvācu demokrātiju. Mēģini saglabāt cildenu stāju, kad tevi pa pusei aprijis lauva un no biksēm palikuši pāri tikai kankari.

MAGNUSS MENKUPS

—   Neko neaiztikti — Mūns atkārtoja, vērsdamies šo­reiz pie Deilija. Arī viņš pats nekur nepieskārās, pat cen­tās ne uz ko neskatīties. Stāvoklis bija divdomīgs. Po­licijas acīs viņi bija nevis Menkupa īpaši ataicināti amerikāņu detektīvi, bet vienkārši ārzemnieki. Jebkura paš­darbība vienīgi sarežģītu attiecības ar oficiālām iestādēm.

Bet bija vēl viens apstāklis, turklāt svarīgāks, kura dēļ Mūns negribēja ne palikt istabā, ne apskatīt to. Katrs jauns iespaids novirzīja no galvenā uzdevuma — atce­rēties katru Menkupa izrunāto vārdu. Mūnam bija mig­laina nojauta — viss, ko Menkups varēja un gribēja teikt, šodien pateikts. Zem visiem viņa šķietami nejaušajiem maršrutiem, reakcijām, vārdiem slēpās zemteksts, mājiens, norādījums.

Ballins nocēla klausuli, pārējos Deilijs izveda ārā.

—   Pasēdiet ar viņiem hallē! — Mūns pačukstēja. — Pa­klausieties, ko runā, bet, dieva dēļ, neuzdodiet nekādus jautājumus. Kamēr mums neatļaus piedalīties izmeklē­šanā, esam tādi paši viesi kā visi.

Ballinam runājot ar policiju, Mūns neizkustējās no vie­tas. Pat nepaspēra dažus soļus, lai izslēgtu televizoru, kur pa ekrānu lēkāja, šāva, skrēja pirmītējie varoņi. Mūns stāvēja pie paša sliekšņa, turpat, kur bija sastindzis, kad ieraudzīja mirušo Menkupu.

Kad Ballins beidza runāt pa telefonu, Mūns viņa klāt­būtnē aizslēdza istabu. Tad kopā ar Ballinu devās uz halli. Pēc gandrīz tumšā kabineta, kur bija palicis ieslēg­tais mironis, mēbeļu un sienu plastikāta spilgtums sa­trieca ar savu nejēdzību. Skulptūras šķita kroplas māla, metāla, koka grimases. Panikā bēgošā cilvēka kompozīcija, likās, atgādināja Menkupu. Vienīgi pie griestiem pakārtais pulksteņa disks nebija mainījies. Ar savu mierīgo mēness nokrāsu un nesteidzīgo rādītāju kustību tas it kā pauda, ka nekas īpašs nav noticis, vienīgi uz zemeslodes dzīvo­jošo skaits samazinājies par vienu cilvēku.

Mūns nolika Baha istabas (tā arī palika nenoskaidrots, kāpēc to iesaukuši šajā vārdā) atslēgu uz galda starp Dei­liju un Ballinu. Lovīze kaut ko jautāja, bet Mūns nedzir­dēja. Viņš atgriezās istabā, kur palika līdz galam neizla­sītais līgums, un apsēdies pūlējās atcerēties savu sarunu ar Menkupu lidostā.