— Skaties! Līgums uz veselu mēnesi! — Deilijs ātrāk par viņu pamanīja šo punktu.
— Augu mēnesi sekot viņam pa pēdām? Pateicos! — Mūns neapmierināti jokoja. — Sajās trīsdesmit dienās viņš tā piebāzīs mani ar saviem paradoksiem, ka pats kļūšu par filozofu.
— Ja pieklājīgi maksā, esmu gatavs būt pat par orākulu! — Deilijs ar pirkstu apvilka lappuses beigās ierakstīto summu un tā arī sastinga ar smaidu uz lūpām. — Ko tas nozīmē? — bažas balsī un sejas izteiksme bija krasā pretstatā.
Arī Mūns jau bija pamanījis paragrāfu, kura kancele- jiskais žargons izbiedēja.
— Gadījumā, ja Magnuss Menkups nomirs šā mēneša laikā varmācīgā nāvē, apņemamies atlikušo līguma' termiņu veltīt tās izmeklēšanai… — viņš iesāka lasīt, bet apstājās,-sadzirdējis sitam pulksteni.
Sienu un durvju biezā popējuma apslāpētās skaņas izklausījās citādi nekā pirmīt hallē. īsās pauzes krita uz nerviem. Tirdīja saspringtas gaidas — vai atskanēs vēl kāds signāls, vai arī šis ir pēdējais, aiz kura nekas nesekos, vienīgi cita izplatījuma nāves klusums?
Sēstajam sitienam atskanot* šai muzikālajai parafrāzei pievienojās ekrāna varoņu spalgie pistoļu šāvieni. Desmitajam atskanot, Deilijs saklausīja ko līdzīgu skaļam korķa paukšķim. Tas atlidoja no gaiteņa viņa gala, droši vien no Menkupa kabineta.
— Kā jums tīk? Dzer šampanieti! Bez mums! — viņš komiski pacēla rokas. — Nevienā līguma pantā par to nav ne vārda! Vienkārši cūcība!
— Tas nebija korķis, — Mūns šaubījās.
— Tūlīt uzzināsim, — Deilijs, piegājis pie durvīm, enerģiski nospieda rokturi.
Durvis neatvērās. Tās bija aizslēgtas.
— Vai tiešām šāviens? — Mūns izdvesa, bez kādas jēgas apstrādādams dūrēm mīksto ādas popējumu. Deilijs satvēra krēslu un laida to pret sienu. Uzlauzt durvis viņi neuzdrošinājās — drīzāk tā ir viltus trauksme. Gaiteņa viņā galā atskanēja tā kā vaidi, tā kā kliedzieni. Deilijs ieskrējies mēģināja izsist durvis ar kāju. Pazole bez rezultāta atspērās pret biezo popējumu. Tai pašā mirklī ārpusē klusi noskrapstēja durvju bulta. Uz sliekšņa stāvēja Ballins.
— Kas aizslēdza durvis?! — Mūns uzbrēca.
— Menkups! — Ballinam raustījās seja. — Menkups! — Ballins izmisīgi atkārtoja. Tas skanēja kā atbilde Mūna jautājumam, tomēr attiecās uz ko citu.
Menkupa kabineta durvis bija plaši atvērtas. Telpu apgaismoja vienīgi darba lampa uz rakstāmgalda. Balstīdamās uz kāpurainas metāliskas kājas, tā bija pakalpīgi noliekusies, lai apgaismotu rakstāmmašīnā ieliktu lapu. Magda klusi šņukstēja. Tēlnieks stāvēja pie loga, abām rokām pieturēdams štoras, kuras, acīm redzot, nupat bija atrāvis. Neskaidrajā gaismā viņa melnais siluets asi iezīmējās pret statenisko, it kā gaišiem caurumiņiem izraibināto debess strēmeli. Lovīzi Mūns atrada uz dīvāna. Viņa gulēja, gandrīz neredzama tumsā, ar seju uz atzveltnes pusi, it kā neciešamās sāpēs savilkusies čokurā. Pats Menkups sēdēja pie rakstāmgalda. Pietika viena vienīga skatiena, lai konstatētu — beigts.
Briesmīgs brīdis. Mūnu pieveica ārkārtīga nevarības sajūta. Pēc brīža viņu pārņēma gluži cita emocija. Mūns ar izbrīnu apjēdza, kas tā par izjūtu. Atvieglojums. Atbrīvošanās. Atgriešanās. Atgriešanās pie sevis. Magnuss Menkups bija pārāk spēcīga personība. Viņš nomāca.
— Neko neaiztikti — Mūns pavēlēja. — Nekavējoties piezvanīt policijai!
baha istaba
Ar varonīgu pozu papildinātais cīnītāja oreols piestāv cilvēkam vairāk par jebkuru citu galvassegu. Bet varonība beidzas, tikko tevi pamet plēsīgiem zvēriem kolizejā, ko dēvē par rietumvācu demokrātiju. Mēģini saglabāt cildenu stāju, kad tevi pa pusei aprijis lauva un no biksēm palikuši pāri tikai kankari.
MAGNUSS MENKUPS
— Neko neaiztikti — Mūns atkārtoja, vērsdamies šoreiz pie Deilija. Arī viņš pats nekur nepieskārās, pat centās ne uz ko neskatīties. Stāvoklis bija divdomīgs. Policijas acīs viņi bija nevis Menkupa īpaši ataicināti amerikāņu detektīvi, bet vienkārši ārzemnieki. Jebkura pašdarbība vienīgi sarežģītu attiecības ar oficiālām iestādēm.
Bet bija vēl viens apstāklis, turklāt svarīgāks, kura dēļ Mūns negribēja ne palikt istabā, ne apskatīt to. Katrs jauns iespaids novirzīja no galvenā uzdevuma — atcerēties katru Menkupa izrunāto vārdu. Mūnam bija miglaina nojauta — viss, ko Menkups varēja un gribēja teikt, šodien pateikts. Zem visiem viņa šķietami nejaušajiem maršrutiem, reakcijām, vārdiem slēpās zemteksts, mājiens, norādījums.
Ballins nocēla klausuli, pārējos Deilijs izveda ārā.
— Pasēdiet ar viņiem hallē! — Mūns pačukstēja. — Paklausieties, ko runā, bet, dieva dēļ, neuzdodiet nekādus jautājumus. Kamēr mums neatļaus piedalīties izmeklēšanā, esam tādi paši viesi kā visi.
Ballinam runājot ar policiju, Mūns neizkustējās no vietas. Pat nepaspēra dažus soļus, lai izslēgtu televizoru, kur pa ekrānu lēkāja, šāva, skrēja pirmītējie varoņi. Mūns stāvēja pie paša sliekšņa, turpat, kur bija sastindzis, kad ieraudzīja mirušo Menkupu.
Kad Ballins beidza runāt pa telefonu, Mūns viņa klātbūtnē aizslēdza istabu. Tad kopā ar Ballinu devās uz halli. Pēc gandrīz tumšā kabineta, kur bija palicis ieslēgtais mironis, mēbeļu un sienu plastikāta spilgtums satrieca ar savu nejēdzību. Skulptūras šķita kroplas māla, metāla, koka grimases. Panikā bēgošā cilvēka kompozīcija, likās, atgādināja Menkupu. Vienīgi pie griestiem pakārtais pulksteņa disks nebija mainījies. Ar savu mierīgo mēness nokrāsu un nesteidzīgo rādītāju kustību tas it kā pauda, ka nekas īpašs nav noticis, vienīgi uz zemeslodes dzīvojošo skaits samazinājies par vienu cilvēku.
Mūns nolika Baha istabas (tā arī palika nenoskaidrots, kāpēc to iesaukuši šajā vārdā) atslēgu uz galda starp Deiliju un Ballinu. Lovīze kaut ko jautāja, bet Mūns nedzirdēja. Viņš atgriezās istabā, kur palika līdz galam neizlasītais līgums, un apsēdies pūlējās atcerēties savu sarunu ar Menkupu lidostā.