Kaut kas traucēja. Televizorsl Mūns izslēdza to un, no jauna nogrimis atmiņās, atgriezās pie dienas notikumiem. Mazā kafetērija šaipus muitas barjeras, tur ir vienīgi lidmašīnu komandu locekļi un viņi abi. Omulīgi burbuļo kafijas mašīna, gaišmate ar zilām porcelāna acīm liek uz šķīvīšiem baltus cukura graudus. Replika seko replikai, un, lūk, atskan Mūna ironiskā frāze:
«Atliek tikai piebilst, ka Prometeju sauc Magnuss Menkups, bet Olimpa iemītnieku — Strauss.»
Visa turpmākā saruna rādījās Mūnam kā Menkupa monologs, viņa paša iemetinājumi bija nesvarīgi. Toreiz viņš vēl pārāk maz zināja. Nezināja to, ko saprata tagad, — Menkupa monojogs bija viņa atvadas.
«Jūs sacījāt — Prometejs?» Menkups pasmīnēja.
Mūns neskaidri atcerējās, ka šī atbilde uz viņa frāzi sekoja tikai pēc laba laika. Menkupa izteicieni nebija saglabājušies atmiņā to kopsakarībā, drīzāk kā antīka bareljefa fragmenti, kurus arheologi izrok no zemes nevis loģiskā secībā, bet stihiskas katastrofas izmētātajā kārtībā.
«Jūs man neviļus atgādinājāt kādu manu pirms trim gadiem sacerētu rakstu: «Izturēt mūsu smacīgo atmosfēru spēj tikai četras ļaužu kategorijas: tie, kuriem pieradums elpot ūdeņradi kļuvis par otru dabu; aklie, kas neredz neko, izņemot personīgo nabu; iedzimtie liekuļi un, visbeidzot, — ierindas prometeji. Ierindas un tomēr neikdienišķi. Jo viņus sagaida nevis klasiskā Prometeja lepna spītnieka slava, bet nezināmo kristīgo mocekļu liktenis …»
Man par laimi, mans tēvs piederēja pie liekuļu kategorijas. Pats viņš palika Vācijā savu veikalniecisko interešu dēļ, bet mani īstā laikā aizsūtīja uz Angliju ar ieganstu, ka visi angļi esot blēži un viņiem jāskatoties uz pirkstiem, īstenībā tēvs pats bija blēdis, pie tam diezgan tālredzīgs. Apvienošanās ar angļu firmu zivju eksportam notika tūlīt pēc Hitlera nākšanas pie varas. Bet divus mēnešus pirms kara sākumā tēvs nosūtīja savu flotili zvejai uz Šetlendu salu rajonu un atstāja kuģus tur tik ilgi, kamēr tos konfiscēja angļu valdība. Praktiski tas nozīmēja, ka tie pārgāja angļu kompanjona rīcībā. Ienākumi kārtīgi tika pārskaitīti tēvam uz Šveices banku. Kad viņš drīz pēc kara nomira, es, izrādās, biju mantojis diezgan prāvu kapitālu…
Sākumā manis dibinātais nedēļas žurnāls saucās «Hamburgas Arguss». Vērīga acs, kas bez aizspriedumiem ielūkojas pēckara Vācijā. Par devīzi izvēlējos Gētes vārdus «Jel kavējies!». Tie, kas pazīst «Faustu» tikai no komentāriem vai no skolas sola, kad noteikto klasikas porciju cenšas pēc iespējas ātrāk norīt, līdzīgi karotei zivju eļļas, aplami iztulko šo vietu. Fausta patētiskais izsauciens neattiecas, kā viņiem šķiet, uz paradīzi zemes virsū, kur cilvēkiem atliek tikai baudīt pārpilnības augļus. Cienu Gēti, pirmkārt, par to, ka viņš bija domātājs. Dialektiķis, kā tagad mēdz teikt. Laikam jau esat pamanījis, ka parasti citēju vienīgi pats sevi. Gētes dēļ esmu gatavs atkāpties no šī likuma:
Tā gudrība visaugstākā: Ka pelna brīvības un dzīves dvesmu Tas, kas ik dienas gūst to cīniņā. Tā pavada, ar briesmām apradis, Se gadus bērns un vīrs, un sirmgalvis. Šo ņudzekli es labprāt redzētu, Ar brīvu tautu brīvi stāvētu. Es spētu sacīt uz šo brīdi: «Tu esi skaists! Jel kavējies!»
Mans draugs Grundegs piederēja pie tiem, kurn, vērodami mūsu dzīvi, bija gatavi saukt: «Tu esi skaists!» Ideālists, kuru varētu ieskaitīt otrajā ļaužu kategorijā. Aplūkodams mūsu demokrātijas nabu, viņš smēla ticību parlamenta diskusiju un konstitūcijas tiesību teicami pašūtajam svētdienas uzvalkam. Es ar savām drūmajām prognozēm rādījos viņam kā mefistofeliskā smīna iemiesojums. Viņš nenojauta, ka hroniska skeptiķa loma visvairāk apgrūtina mani pašu. Savā avīžu darbā vadījos no principa — visprecīzākās ziņas no visdrošākajiem avotiem. Jo vairāk patiesas informācijas sakrājās manās smadzenēs, jo grūtāk kļuva pareģot rītdienu. Redzēju, ka svētdienas uzvalkam ar skubu piešuva klāt kabatas. Federālās Republikas kundze tikpat veikli noglabāja tajās gan čeku grāmatiņas, gan Hitlera «Mana cīņa» pārlabotu izdevumu pievilcīgā apvākā. Mani sāka dēvēt par Hamburgas orākulu — draugi ar smaidu, ienaidnieki ar ņirdzīgu smīnu. Pieņēmu šo izaicinājumu un attiecīgi pārkrustīju savu žurnālu. Ir pasaka par cilvēku, kuram velns apmaiņā pret dvēseli devis acenes, kas atļauj ieskatīties ļaužu sirdīs. Tā bija cilvēka sensenā vēlēšanās, bet kļuva par lāstu. Būt tālredzīgam tuvredzīgo barā nebūt nespārno. Tas noved pie bezmiega naktīm, vientulības mokām, pat pašnāvības domām …
Kad sašutušais Grundegs atnesa man NATO manevru «Fēlikss» slepenos plānus, atšķirībā no viņa sapratu, kas man draud par publikāciju un kādi spēki virza šo spēli. Apzinīgi devos lamatās, jo iespēja sacīt cilvēkiem patiesību bija svarīgāka par jebkuriem citiem apsvērumiem…
Manevri ar bundesvēra piedalīšanos paredzēja atomieročus tā saucamajam «preventīvajam triecienam» pret Austrumvāciju un Krieviju. Taktiskie aprēķini balstījās uz pieņēmumu, ka jau kara pirmajās dienās ies bojā puse Rietumvācijas iedzīvotāju. Strausam, «Atomštrausam», kā viņu ar sajūsmu titulēja pirmās kategorijas ļaudis, šāda materiālapublikācija nozīmēja sitienu visvārīgākajā vietā. Šaubos, vai Hitleram rastos tik daudz pielūdzēju, ja tie iepriekš zinātu, cik dārgi izmaksās viņu aplausi…
Uzzinājis, ka Strauss devis rīkojumu apcietināt mani, Grundegs atskrēja galīgi satraukts. Tās bija bažas ne tikai par mani, bet arī par savām optimistiskajām ilūzijām. Iespaidīgi draugi, kuri lūdza neatklāt viņu vārdus, izmantodami Grundega starpniecību, pagādāja man ārzemju pasi ar spāņu vīzu. Kāpēc man ieteica bēgt uz Spāniju, nevis uz kādu citu zemi? Atšķirībā no Grundega arī