šoreiz apjēdzu, ka tīšām tiek gatavoti slazdL Bet prāvais starptautiskais skandāls, ko izraisīja spāņu valdības rīcība, izdodot mani Rietumvācijai, atbilda arī manis paša interesēm …
Jāatzīstas, ka ceļojums uz Madridi bija daļēji saistīts ar egoistiskiem nolūkiem. Jau sen taisījos konsultēties ar kādu profesoru … Freids būtu nosaucis manu slimību par hipotrofēta žultspūšļa izraisītu neirozi. Veselībai nekas nav kaitīgāks par politiskās virtuves pazīšanu. Lielisks viesmīlis pasniedz jums ēstgribu rosinošu ēdienu, kas ierakstīts kartē ar nosaukumu «gaiša nākotne». Bet pavārs tikmēr, apmierināti berzēdams rokas, izņem no sarūsējušas konservu kārbas jaunu porciju …
Mana nelikumīgā apcietināšana Madridē satrauca vai visu pasauli. Vāciešiem tā diezgan sāpīgi atgādināja hitleriešu laikus un metodes. Gestapo aģenti vairākkārt nolaupīja antifašistus neitrālo zemju teritorijā. Apdraudēts bija visās šuvēs irstošais tiesiskās valsts cimds, no kura nekaunīgi līda ārā dūre ar pazīstamo tetovējumu. Cilvēki, kas pirms neilga laika uzskatījuši komunistiskās partijas aizliegšanu par vislielāko' sasniegumu pēc ekonomiskā brīnuma, vienprātīgi ķērās pie glābējas adatas. Plīsumus ātri salāpīja. Ārpusē rēgojošos resno Strausa pirkstu apmainīja ar mazāk uzkrītošu, skandalozos traipus steigā iztīrīja, Federālās Republikas kundze atkal lepojās ar nevainojamiem, elastīgiem, ērtiem, elegantiem glazē cimdiem …
Mans draugs Grundegs līksmotu kā mazs bērns — it nekas vairs pēc šā taisnības triumfa netraucēja atgriezties omulīgajā ilūziju pasaulītē. Bet viņš bija miris. Lai cik savādi, no visiem šiem notikumiem mani visvairāk satrieca viņa pēkšņā nāve. Grundegs it kā bija upurējis sevi manā vietā, kaut iesākumā viņam bija domāta vienīgi nekā nezinoša bandinieka loma …
Jūs jokodamies nosaucāt mani par Prometeju. Mūsdienu leģendām ir arī aizkulises. Sajā gadījumā tās ir svarīgākas par pašu leģendu. Uz skatuves es — Prometeja lomā. Ja jūs atrastos nevis skatītāju zālē, bet aiz dekorācijām, virvju, bloku, elektrības vadu, magnetofonā ierakstītu trokšņu efektu krēslainajā pasaulē, tad ieraudzītu rampas vietā šaha dēli. Un uz tā — Magnusu Menkupu upurējamā laidņa lomā …
Sīs partijas režiju vadīja ģenerālis Gēlens. Izlūkošanas
priekšnieks hitleriešu sauszemes karaspēka štābā, amerikāņu organizētā neoficiālā izlūkošanas dienesta priekšnieks, šodien oficiālās izlūkošanas prezidents. Mūsdienās slepena informācija ir tikpat reāla vara kā nauda vai nafta. Tas, kura rokās tā koncentrējas, ir daudz varenāks par dienesta personām, kuru vajadzībām šī informācija it kā domāta …
Kad Strauss sāka izveidot savas kara ministrijās ietvaros jaunu, paralēlu izlūkošanu, Gēlens atvēzējās prettriecienam. Izmantojot dažu cilvēku starpniecību, viņš piespēlēja Grundegam NATO manevru slepenos plānus. Nākamais solis bija ārzemju pase ar spāņu vīzu — «spāņu variants», kurā Grundegam atkal piešķīra vientiesīga vidutāja lomu. Viss bija iepriekš sīki aplēsts un izsvērts — Grundega krietnais sašutums, Strausa niknums un patvaļa. Franko iztapība Rietumvācijai, sabiedrības reakcija uz šo priekšlaicīgo gastronomiskās receptes atklāšanu un, visbeidzot, šīs spēles galvenais faktors — mana bezbailīga cīnītāja reputācija …
Vienu gan Gēlens nenojauta — izlikdamies tāds pats vientiesis kā Grundegs, labi sapratu, kas īstenībā notiek. Kad grieķu valodas skolotājs iepazīstināja mūs ar Prometeja mītu, kuru uzskatīja par viscildenāko, jau toreiz gudroju par vienu jautājumu: vai Prometejs veiktu savu va-' roņdarbu, iepriekš zinādams, ka patiesībā kļuvis par objektu dievu galma intrigai, par kuru nāksies mūžu mūžos maksāt ar personīgajām aknām? Senie grieķi izrādījās diezgan labi psihologi, kad atstāja savu eposu varoņus neziņā par Trojas zirga pildījumu …
Klints, pie kuras piekalts Prometejs, ir piemineklis. Monumentāls, traģisks, dižens. Ja jau esmu pelnījis kādu etiķeti, tad drīzāk biju parasts kristīgais moceklis. Nelaimīgais vergs, kas uzdrošinājās nosaukt oficiālos dievus par pagānu elkiem, labi zināja, kas to sagaida. Ne jau cilvēces pateicība, ne jau vieta panteonā, bet arēnā izlaista lauvas rijīgais vēders un publikas piekrišanas smiekli, kad plēsoņa atraugādamies izspļāva nesagremojamo ticības simbolu — krustiņu. Vienīgais, uz ko vergs cerēja, bija diezgan pieticīga vietiņa viņpasaulē …
Bet arī šo leģendu diez vai var pielāgot man. Esmu šādai lomai pārāk liels skeptiķis, it sevišķi, kad no sufliera būdas glūn ģenerālis Gēlens. Romiešu vergs diemžēl arī nezināja visu. Nezināja, ka no viņa mocekļa nāves gudri
|audis pratīs divdesmit gadsimtus izsist materiālu un politisku labumu, nezināja, ka viņa vārdā Adenauera Kristīgi demokrātiskā savienība uzbūvēs grandiozu arēnu. Ēdienu karte palikusi tā pati, vienīgi plēsoņām domātie krātiņi pārdēvēti par preses, radio un televīzijas pārstāvju ložām …
Pļauku ģīmī cilvēks vēl spējīgs paciest, bet pliķis mūsu ilūzijām liek mums sašust. Mana apcietināšana noveda Grundegu līdz tādam stāvoklim, ka viņš piedraudēja varenajiem ar nepatīkamiem atklājumiem. Būdams parlamenta aizsardzības komitejas loceklis, viņš pārzināja vienu otru izlūkošanas dienesta noslēpumu. Grundega pēkšņā nāve, bez šaubām, ne vienam vien izvilināja atvieglojuma nopūtu…
Kas tad īsti spieda mani izdarīt šo bīstamo publikāciju, par kuru paradoksālā veidā ar savu dzīvību vajadzēja samaksāt Grundegam? Abstrakcija. Ideja. Ticība. Ticība tik ļoti vajadzīgai ķecerībai, bez kuras mēs aiziesim bojā. Šaubīties nozīmē domāt. Kas ir Vācija bez domājošiem cilvēkiem, to mēs vienreiz jau redzējām …