Выбрать главу

Kas attiecas uz mani pašu, tad man nekas nav vaja­dzīgs. Ne leģendas, ne pieminekļa, ne mocekļa vainaga. Laikabiedru nievas ir reizēm lielāka uzslava nekā pēcnā­cēju pateicība. Savu esmu paveicis. Atliek tikai pateikt:

Es spētu sacīt uz šo brīdi: «Tu esi skaists! Jel kavējies!»

Tas bija viss, ko Mūns spēja atcerēties. Kaut kādas sva­rīgas sarunas nianses droši vien pazaudētas. Bet kopējais, līdz galam neizteikto zemtekstu, zem sarkasmiem apslēpto dziļi personīgo pārdzīvojumu iespaids bija tik stiprs, ka atrisinājums šķita vai rokām sataustāms. Taču tā izrādī­jās tikai iztēles rotaļa. Savus noslēpumus Menkups bija paņēmis līdzi.

Nokratījis stingumu, Mūns ar grūtībām piecēlās. Viņš arī tagad centās ne par ko nedomāt. Ne par to, kas ieslē­dzis viņu un Deiliju istabā, ne arī par to, kur šai laikā atradušies Menkupa draugi. Kad viņš ieskatījās hallē, visi četri sēdēja pirmītējās pozās. Tēlnieks un Magda, cenzda­mies neskatīties viens uz otru, nervozi smēķēja. Ballins, izstiepies zemajā atzveltnes krēslā, gulēja gandrīz kata- lepsijas stāvoklī. Lovīze sēdēja, galvu piespiedusi atzvel­tnei, nemēģinādama atmest pari pierei pārkritušos matus; viņas nekustīgumā jautās ārkārtējs saspringums.

Deilijs šķirstīja ilustrētu žurnālu. Ieraudzījis Mūnu, tas piecēlās, bet Mūns tikai pamāja — sēdiet vieni

Halle tieši pārgāja gaitenī. Tas bija pašaurs, bez lo­giem, izņemot vienu vienīgu pašā galā, ko apspīdēja ma­tētas luminiscējošas lampas. Labajā pusē deviņas vienā­das, aizvērtas, ar sarkanu ādu apsistas durvis likās stāvam mēmā sardzē.

Nama cēlāji, ņemdami vērā pircēju prasības un maka biezumu, bija parūpējušies par skaņu necaurlaidīgām sie­nām, dzīvokļa saimnieks izolāciju vēl pastiprinājis. Un ta­gad garajā gaitenī valdīja tāds klusums kā nogrimušā, komandas pamestā zemūdenē. Biezā žurnālu papīra čauk­sti, pīpes pakšķēšana, pulksteņa tik tikko sadzirdamie tikšķi bija vienīgās, brīnumainā kārtā dzīvas palikušās skaņas.

Mūns nesaklausīja pats savus soļus. Biezs, pūkains sin­tētiskā auduma celiņš, iesākdamies pie parādes durvīm, šķērsoja halli un sniedzās gaiteņa dziļumā. Mūns citu pēc citas atvēra durvis. Virtuve, tualete, vannas istaba, Menkupa sievas agrākā guļamistaba. Aiz tās — vēl čet­ras vienāda izmēra telpas.

Pirmajā istabā dominēja veca zelta krāsa. Spoguļplasti- kāts, atspīdēdams nekrāsotā, ar caurspīdīgu plēvi klātā kokā, slāņoja citu uz cita krēslainas zelta gaismēnas, vei­dodamas vienkrāsainu pagānisku dardedzi. Uz galda gu­lēja mašīnraksta manuskripts ar priekšpēdējā lapas pusē sarkana zīmuļa pasvītrotām dialoga replikām. Mūns ap­jauta, ka tas ir «Būhenvaldes kundzes cimdu» darba ek­semplārs. Melnais, zelta diegiem cauraustais dīvāna spil­vens bija saburzīts, logs aizvērts un aizklāts, gaisā aiz­vien vēl turējās Lovīzes paaso, ne pārāk dārgo smaržu aromāts.

Nākamajā telpā bija mitinājusies Magda. Istabas inten­sīvais zaļums lieliski atbilda viņas raksturam. Pārkāpis slieksni, Mūns apstājās. Vaļējā logā ielauzās naksnīgās pilsētas troksnis. Ne klusināts, bet neparasti skaļš pēc dzīvokļa mēmā klusuma. Tāli soļi, trolejbusu švīksti, mū­zika, kuģu sirēnas ostā — tas viss grāvieniem atsitās pret sienām un auļoja tālāk pa gaiteni. Sava balss bija pat vieglajai vēja pūsmai. Tā sacēla miniatūru viesuli malahīta pelnu traukā, kas bija pilns pusizsmēķētām cigaretēm, un sarkanām lāsmām pārslīdēja vadzī pakārtajai jakai.

Blakus istabā bija iekārtojies tēlnieks. Te valdīja sar­kankoka krāsa — dīvaini nereāla plastmasas atveidojumā. Blakus spilgtos rudens toņos kvēlojošai tahtai uz nakts- skapīša gulēja vaļēja kārba ar pīpju tabaku. Skulptūras, visas tādā pašā pusabstraktā stilā, aizņēma vairākus plauktus. Uz platas palodzes stāvēja māla gabals. Sprie­žot pēc sacietējušā materiāla, tēlnieks nebija tam pieskā­ries jau vairākas dienas. Visvairāk šajā istabā valdzināja glezna, bet Mūns to nolēma apskatīt citreiz.

Telpa, kur bija uzturējies Ballins, šķita sterili balta. Balti neilona aizkari, caur kuriem ielūkojās tumša debess, baltas sienas, balta plastmasa. Te valdīja priekšzīmīga kārtība. Par apdzīvotību liecināja vienīgi akurāti saliktu grāmatu kaudze un rakstāmpapīrs uz baltā galda, kas spoguļoja tumsu aiz loga. Mūns, neviļus atšķīris virs­pusē guļošo sējumu, ievēroja ex libris: tvaikonītis ar mastu — pildspalvu, vimpelī burti D. Ballins. Par spīti ni­cīgajai attieksmei pret saviem radiem, rakstnieks, bez šau­bām, mazliet lepojās ar piederību pie slavenās kuģu īpaš­nieku dinastijas.

Sai telpai pieslējās Magnusa Menkupa kabinets. Mūns piegāja pie loga gaiteņa galā. Piespiedis seju vēsajam stiklam, viņš bez kādām domām raudzījās uz blakus māju, kas atgādināja plakanu maketu. Tie paši četrpa­dsmit stāvi, tas pats sadalījums — Menkupa apdzīvotās ēkas burtiska kopija, tilpumu un līdz ar to patstāvību ieguvusi ēna.

Mūns strauji pagriezās, lai dotos uz halli, bet aizslēg­tās durvis magnētiski pievilka. Negribot viņš tuvojās un sastinga mistiskās šausmās. Iekšā atskanēja biezā popē- juma apslāpēti kliedzieni. Riebīgu dzīvniecisku baiļu vil­nis pārskrēja mugurai un noplaka, histērisku smieklu lēk­mes aizdzīts. Nolādētais neizslēgtais televizors!

Un atkal nedzirdami soļi pa biezu paklāju, atkal klu­suma pasaule, ko ar reālo saistīja vienīgi čaukstošā papīra un sprēgājošās pīpes tievā dūmu stīdziņa, atkal neciešamas gaidas.

Spalgs durvju zvans noskanēja kā atpestīšana. Viņi iebruka visi reizē — komisārs, tā palīgs, fotogrāfs, ārsts, kriminālpolicijas līdzstrādnieki. Tērgājoši, uzbudināti, kā jau ikreiz pirms izmeklēšanas. ^