— Kas te noticis? — Bodenšterns vaicāja, ar smagu skatienu nopētīdams kājās pielēkušos Menkupa viesus.
— Tas jums būs jāizdibina, — Deilijs atsaucās.
— Ārzemnieks? — Bodenšterns jautāja neapmierināti. — Kā jūs te gadījāties?
— Tie ir Magnusa Menkupa draugi, amerikāņu žurnālisti, — tēlnieks pasteidzās paskaidrot.
— Kā sauc? — Bodenšterns vērsās pie viņa.
— Lerhs Cvikavs.
— Nodarbošanās?
— Tēlnieks.
Komisāra pierē iegūlās rieva, viņš pūlējās atcerēties Lerhu. Novērsies viņš asi noprasīja:
— Kurš no jums pirmais ieraudzīja līķi?
— Es! — Ballins paspēra soli uz priekšu.
— Jūs? — Bodenšterna plaksti tikko manāmi iedrebējās. Apsēdies ar muguru pret Ballinu, viņš izvilka bloknotu: — Pastāstiet, kā tas īsti bija.
— Es uzturējos… — Ballins iesāka, bet komisārs pārtrauca viņu pusvārdā:
— Būsim pazīstami! Kriminālkomisārs Bodenšterns! Un tas ir mans palīgs kriininālasistents Jensens.
Patievs, gadus trīsdesmit vecs vīrietis, kas līdz šim bija turējies ēnā, ar mehānisku kustību sakārtojis svārkus, paklanījās.
Tipiskās civilista manieres, inteliģentiskā pensneja uz pārāk smalkā deguna, biežie ārzemju termini — itin viss Jensenā kaitināja Bodenšternu. Nemaz nerunājot par politiskiem uzskatiem. Jensens gan nekad nerunāja par tādām tēmām, bet Bodenšternam pilnīgi pietika ar viņa nosodošo klusēšanu. Viņš savukārt piesargājās atklāti izrādīt savU nepatiku, laipni piedāvāja cigaretes, apjautājās par līgavas veselību, aicināja iedzert kausu alus. Dienesta ziņā Jensens bija ideāls palīgs. Kriminālistikas institūta līdzstrādnieks, pārvietots uz Hamburgas kriminālpoliciju par disciplināru pārkāpumu, tas ar kaismi metās virsū pirkstu nospiedumiem, asins analīzēm, pulvera testiem, minerālām zemes pārbaudēm — vārdu sakot, labprāt nodarbojās tieši ar Bodenšternam pretīgām lietām. Toties viņš nekad neiejaucās izmeklēšanas taktikā un nemēģināja piesavināt daļu nopelnu. Pat Blungertāna lietā, kad visu izšķīra noslepkavotajam zem naga atrastās zemes piciņas analīze, Jensens ar neizprotamu pieticību ļava plūkt visus laurus priekšniekam.
— Turpiniet! — pamanījis, ka Bodenšterns iegrimis domās, Jensens uzrunāja Ballinu.
Komisārs patiešām bija uz mirkli izslēdzies. Amerikāņu žurnālistu klātbūtne gan iepriecināja, gan mulsināja. Kolēģi bieži citēja parunu: «Veiksmīga izmeklēšana — karjeras pakāpiens, cildinoša atsauksme presē — lifts, kas uzreiz paceļ dažus stāvus augstāk.» Taču, ja Menkups, kā Bodenšterns cerēja, patiešām nogalināts, amerikāņi var sarežģīt viņa uzdevumu. Reiz tie ir Hamburgas orākula draugi, diez vai gribēs saprast, ko Menkups nozīmēja vāciešiem. Un vēl viens apstāklis, pareizāk sakot, cilvēks, nedeva Bodenšternam mieru, viesa pretrunīgas izjūtas. Apziņa, ka enerģiski jārīkojas, lai panāktu savu, cīnījās ar vēlēšanos pārlikt šo nastu uz citiem pleciem.
— Atrados blakus istabā, — Ballins atsāka, pūlēdamies runāt mierīgi. Tas viņam puslīdz izdevās, vienīgi sarkanās dzīsliņas vaigos liecināja pretējo.
— Sadzirdēju šāvienu un izskrēju.
— Precīzs laiks? — nepapūlējies pievērst viņam seju, Bodenšterns ar pildspalvu rokā gaidīja atbildi.
— Bez dažām minūtēm divpadsmit.
— Ko darījāt pirms tam?
— Lasīju grāmatu. Mēs izklīdām pa istabām, gaidīdami, kad Magnuss, tas ir, Menkupa kungs, ielūgs mūs.
— Ielūgs? Uz ko?
— Mēs šodien atzīmējam Lovīzes Knoopas debiju jaunā lomā.
— Jūs esat Lovīze Knoopa? — Bodenšterns vērsās pie Magdas.
— Nē, mani sauc Magda Strēlica.
— Tā ir viņa! — Jensens pasmaidīja, uzrunādams Lovīzi: — Redzēju jūs dažas reizes Sankt-Pauli teātrī.
— Jūsu nodarbošanās? — ignorēdams aktrisi, Bodenšterns apvaicājās Magdai.
— Interjera arhitekte. Sis te dzīvoklis noformēts pēc mana meta.
Bodenšterns veltīja spilgtajai daudzkrāsainībai izsmējīgu skatienu.
— Vārdu sakot, pilns daiļo mākslu komplekts. Literatūra, skulptūra, arhitektūra, avīžniecība, teātris No tādiem lieciniekiem diez vai sagaidīsim ticamas izziņās…
— Komisāra kungs! — fotogrāfs paskatījās pulksteni.
— Vai var sākt? Man vēl jātiek uz ostu, «Frederika» uz rīta pusi dodas jūrā.
— Un iepriekšējie fotoattēli?
— Neiznāca pietiekami skaidri. Pie tam Jensens lūdz uzņemt tilpni no augšas.
— Kāda velna pēc? — Bodenšterns neapmierināti paskatījās savā palīgā. •
— Nav izslēgts, ka matrozis Varnike nokritis no trapā.
— Bet elektriķis taču atzinies! — Bodenšterns noteica 1 īgnā balsī.
Jensens paraustīja plecus. Apsūdzētā atzīšanās vēl nav vainas pierādījums — šie neizteiktie vārdi bija skaidri lasāmi viņa sejā.
— Uzgaidīsiet! — Bodenšterns atgaiņāja fotogrāfu, tad pateica: — Turpiniet, Ballina kungs!
— Es ieskrēju Menkupa istabā. Ieraudzījis, ka viņš miris, izskrēju gaitenī un iekliedzos. Magda, Lerhs un Lovīze izskrēja no savām istabām. ~Arī viņi ieskrēja pie Menkupa …
— Ieskrēja, izskrēja, viņi ieskrēja! — Bodenšterns saviebās, — Jūs taču esat rakstnieks, Ballina kungs!
— Kad esmu uztraucies, grūti ievērot stilu, — Ballins atcirta.
— Vai vēl kāds dzirdēja šāvienu? — Jensens apvaicājās.
— Nē! — pēc neilgas pauzes atsaucās'Magda.
Tēlnieks noraidoši papurināja galvu, Lovīze vispār neatbildēja.
— Es arī dzirdēju tā kā šāvienu, — Deilijs nenoturējās. Mūna bezkaislīgā seja rādīja, ka tas nesteidzas pirms laika atklāt viņu inkognito, tāpēc Deilijs centās uzvesties kā parasts liecinieks.
— Kāpēc tad jūs neizskrējāt, kā to darījis Ballina kungs? — Bodenšterns jautāja.